Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

SEPTEMBRIS
Efterklang — Altid Sammen
Keane — Cause And Effect
M83 — DSVII
Blink-182 — NINE
Liam Gallagher — Why Me? Why Not.
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

SEPTEMBRIS
18: Nepāriet Albuma Atklāšanas Svētki, K. K. fon Stricka villa
19: Alise Joste, Nesen, K. K. fon Stricka villa
20: Jāņa Ruņģa Klātbūtne, Tallinas Pagalms
20: Ploho, Klubs Depo
21: UNDER Festival 2019, Autentika
28: Super Besse, Human Tetris, One One
28: Laika Suns, Siguldas pils kvartāls
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Blink-182 - California

Raimonda Arāja, 2016. g. 5. jūlijā

Kalifornieši Blink-182 ir viena no tām grupām, kas pagājušā gadsimta 90.gadu beigās un šī gadu tūkstoša sākumā lepni nesa poppanka varoņu karogu un iedvesmoja neskaitāmus pusaudžus pirmoreiz paņemt rokā kādu mūzikas instrumentu. Tie, kas ir bijuši dzīvi (un, vēlams, pamatskolā) tūkstošgades mijā un kam ir ausis, visticamāk, atpazīs I Miss You vai  All The Small Things, pat ja nezina, kas šīs dziesmas izpilda.

Lai nu kā, kopš poppanka ziedu laikiem, kad Blinki bija slavas (un jaunības) plaukumā, ir pagājis diezgan ilgs laiks, grupas dalībniekiem nu jau ir pāri četrdesmit un ir skaidrs, ka no viņiem nevar gaidīt to pašu, ko padsmit gadus iepriekš. Un nevajag arī, jo nekas nav bēdīgāk kā vērot grupas, kas cenšas mūžīgi palikt jaunas — sevišķi šajā žanrā, kas, šķiet, nemaz nav paredzēts cilvēkiem virs trīsdesmit. Bet kā lai pieaug, nepazaudējot attieksmi? Uz to Blinki meklē atbildi savā jaunākajā ierakstā California.

California ir pirmais albums, ko grupa ierakstījusi pēc šķiršanās no ģitārista/vokālista Toma Delonga (kurš pašreiz raksta grāmatas par citplanētiešiem un sazvērestības teorijām un taisa ne pārāk ievērības cienīgu mūziku ar Angels and Airwaves), un Toma vietu grupā ieņēmis cits scēnas varonis - Mets Skiba no Alkaline Trio, kurš viennozīmīgi ir ienesis albumā vismaz nedaudz svaiguma.

Albums sākas ar daudzsološi enerģisko un nedaudz pārāk autotunēto Cynical, aiz kā seko plates pirmais singls Bored To Death, kas principā izklausās kā jebkas no Blinku daiļrades kvadrātā. Pazīstamības sajūta un lipīgs piedziedājums, kas izklausās labi, bet nepasaka neko (Life is too short to last long) rada šķietamību, ka tu šo dziesmu esi zinājis jau visu savu dzīvi. Tāpat ir ar Out of Her Mind, bet tas visticamāk, ir tāpēc, ka šis gabals gluži vienkārši ļoti izklausās pēc The Rock Show. Visas dziesmas ir ar skaidru struktūru, vienkāršiem piedziedājumiem, labi daudz whoa whoa un Marka nazālajiem na na na, un apmēram puse no šīm dziesmām varētu kļūt par visai stabiliem radio hitiem, taču klausoties tās visas pēc kārtas, paliek nedaudz garlaicīgi un vienmuļi, sevišķi albuma otrajā pusē. Liriski puiši ir kļuvuši daudz sentimentālāki un grimst samērā lielā nostalģijā, ieskicējot stāstus par jaunību, mīlestību, līdzatkarību un no tā izrietošajām lietām, taču vienlaikus apzinās tagadni — viena no albuma spilgtākajam dziesmām ir balādiskā Home Is Such A Lonely Place, ko solists Marks Hoppus sarakstījis savam dēlam. Un protams, neiztikt bez Tomam Delongam veltītas bromance balādes (San Diego), kurā Marks saldsērīgi dzied: I can't sleep cause what if I dream / Of going back to San Diego / We bought a one way ticket / So we could go see the Cure / And listen to our favorite songs in the parking lot.

Pa vidu šim visam sentimentam ir pāris sekunžu garās Built This Pool un Brohemian Rhapsody, kuru vienīgie vārdi ir attiecīgi I built this pool to see some naked dudes un There's something about you that I can't quite put my finger in. Ja grupas mērķis bija ielikt pāris tīzerīšus, kas parādītu, ka šie sentimentālie onkuļi kādreiz bija bezkauņas ar bieži vien pajēliem, bet tik un tā smieklīgiem jokiem, tas ir gandrīz vai sanācis, bet drīzāk izsauc nevis atzinību, bet gan līdzcietīgu smaidu — tādu, ar kādu pusaudži apvelta savus vecākus, kas mēģina izlikties “stilīgi”. 

California ir Blink-184 pusmūža krīzes albums —  un tas varētu būt arī sliktāks, nekā tas ir. Ja ignorē to, ka vairākas dziesmas izklausās visai vienādi un ka bez dažām dziesmām šis ieraksts mierīgi varētu iztikt, tad to var pieņemt tādu, kāds tas ir — un tā ir 42 minūšu gara un ellīgi nostalģiska mīlestības vēstule poppankam —  dažviet skaista, dažviet neveikla, dažviet banāla, taču tomēr no sirds. Ja esi fans, tev varētu patikt. Ja nē, varbūt nemaz nevajag mēģināt.

6/10

ļoti rezonējos ar recenziju. īpaši patika "tie, kas ir bijuši dzīvi" (..) "tie, kuriem ir ausis", beidzot izjutu piederību kādai grupai, paldies!

ilze 2016. gada 7. jūlijā, 21:25

Tavs komentārs