Burial - Kindred
Burial varētu uzskatīt par tādu kā digitalizētā laikmeta Pelrušķīti — nodarbojoties ar to ko mēs visi reizēm darām, eksperimentējot ar skaņu (par mūzikas taisīšanu lielumlielos gadījumos to ir grūti nosaukt) izmantojot datora iespējas, Burial paveicās un viņš radīja kaut ko pilnīgi jaunu, pilnīgi oriģinālu un kaut ko kas pilnīgi neož pēc amatierisma un to patiešām pilnīgi var saukt par īstu mūziku, nevis rotaļāšanos ar skaņas mantiņām, kas šķiet interesantas tikai tev, bet pārējiem ne. Tas nekas, ka dažus gadus vēlāk šo jauno, Burial definēto skanējumu sāka lietot dažādos, pavisam nesaistītos ar oriģinālo skaņu, mistrojumos. Par to mēs šoreiz nerunāsim, jo stilīgi ir domāt pozitīvi, lai gan godīgi sakot man nav lielu iebildumu pret šo definējumu, tikai nedaudz sūrst brūce, ka cilvēki lietas nesauc īstajos vārdos savas nezināšanas dēļ, radot lielu biezputru domāt gribošo galvās. Ja nesapratāt zemtekstu, tas ir pavisam vienkāršs — es esmu iedomīgs, kašķīgs vecis un šo pirmo rindkopu labāk nelasīt.
Pateicoties tam, ka Burial definēja žanru un radīja atspērienpunktu nākotnes mūzikai, katrs jaunums no joprojām noslēpumainā noskaņu burvja tiek sagaidīts ar milzīgu sajūsmas vētru, viss internets uzsprāgst. Tādēļ nolēmu apskatīt albumu ar nelielu nokavēšanos, jo sprādzienam ir nedaudz jāpāriet un jāpaliek tikai pašai mūzikai. Jaunums no Burial tiešām ir kaut kas īpašs, šajā antipārsteigumu pasaulē, viņu patiešām var dēvēt par nelielu burvi. Un tam ir loģisks pamats — abi nu jau megaietekmīgie un vēstures enciklopēdijas ierakstītie albumi iznāca pirms plus/mīnus 5 gadiem un tikai pērn Burial atmodās no dusas izdodot mazo platīti Street Halo, kas drūmo nolemtības sajūtu mazināja vairāk koncentrējoties uz hausmūzikai atbilstošiem tembriem, rezultātā mazplates titulskaņdarbs kļuva par pirmo īsto dziesmu par kuru var teikt — Burial ir gatavs mūs visus izdancināt. Diemžēl bargie kritiķi, lai gan veltīja slavas dziesmas, bija piesardzīgi, jo mākslinieks mums nepiedāvāja kaut ko radikāli jaunu savā daiļradē, kas ir ļoti svarīgs pieturas punkts Burial mūzikā, ko nevar teikt par šī gada mazo platīti Kindred — kas ir kaut kas jauns un bez kautrēšanās var teikt nākamais līmenis mūziķa daiļradē.
Kindred varētu būt šībrīža karjeras kulminācija (es zinu, ka Burial var vēl labāk), jo šis EP, ko īsti par tādu ir grūti nosaukt, jo trīs dziesmu garums ir tik pat liels kā standarta indie pop apvienības pilnajam albumam. Burial ir apvienojis jaunradi ar mūziku, kuru patiešām ir ļoti viegli un patīkami klausīties, reizē dziesmu garums (vidēji 12 minūtes) un dažādi interesanti trokšņi, skaņas, eksperimenti rada sajūtu, ka tu klausies nevis vienkārši populāro mūziku, bet gan tā kā tādu nākotnes avangarda simfoniju, tādēļ jāsaka, ja Pendereckis vai Keidžs būtu dzimuši septiņdesmitajos/astoņdesmitajos viņi spēlētu kaut ko līdzīgu kā Burial.
Ko saka visi kritiķi? Pirmās divas dziesmas Kindred un Loner ir pilnīgi nevainojumi skaņdarbi, kuri ir tik perfekti savā noskaņā un bītos, ka tos gribās klausīties vēl un vēl un vēl. Tiešām rodas sajūta, ka Burial šīs dziesmas ir slīpējis tumšos Londonas dūmakas vakaros, ieurbies datora ekrānā visus šos piecus gadus. Diemžēl Ashtray Heart atpaliek — tā ir saisteigta, ļoti fragmentāra un nepabeigta skiču kolāža, kas kontrastē uz perfekto Kindred un Loner fona. Tiesa arī konkrētais mudžeklis nav galīgi zemē metams, jo Burial ar savu īpašo talantu, neko sliktu pat cenšoties nevar radīt un šīs idejas, kas ir šajā kolāžā varēs zagt visi post-burial (gan The XX, gan James Blake) mākslinieki turpmākos desmit gadus. Jo nevelti viens no šī Burial pārstāvētā žanra apzīmējumiem ir future garage.
Nobeigumā šai garajai recenzijai vēlējos piebilst, ka Kindred kaut grūti nosaucams par pilnu albumu abu šo moderno simfoniju dēļ ir vērts kronēt par šī gada labāko albumu... Šobrīd. Es ticu, ka šo EP pēc daudziem gadiem atcerēsies kā vienu no visu laiku labākajiem EP mūzikas vēsturē, jo tas tāds ir.
8,5/10
