Chairlift - Something
Reizēm slava, kas iegūta ar kādu vienu dziesmu ir ārprātīgi traucējoša, jo liela daļa cilvēku gaida, kad sekos kaut kas līdzīgs, ir taču tik daudz grupu, kuru skaņdarbi izskan VH1 raidījumu sērijas One Hit Wonders. Tomēr dažas grupas mēģina darīt visu iespējamo, lai no šī viena skaņdarba sloga atbrīvotos. Slavenākais piemērs varētu būt Radiohead, kas pēc tādas nedaudz panaivas, pareizajā vietā un laikā, tobrīd dziesmu formulas uzbūvei un tekstam atbilstošās dziesmas kāda ir Creep, saņēmās un spēja kļūt par pēdējo 20 gadu klasiķiem. Chairlift arī ir centušies cik spēka, lai atbrīvotos no mokoša vienas dziesmas spēka, tā ir dziesma Bruises, kas izmantota kaut kādas Stīva Džobsa kūrētās produkcijas reklāmā un jāatzīst, ka to nemaz neesmu dzirdējis un nemaz netaisos klausīties, jo dziesma parādījās 2008. gadā, kad modē bija tādi elektropopi jefiņi kā MGMT un man ir aizdomas, ka Chairlift centās iekļauties tobrīd modīgajā skaņas telpā, nevis centās izcelties ar kaut kādu oriģinalitāti. Tādeļ vismaz manā gadijumā, es Something uztveršu kā grupas debijas albumu un Chairlift kā jaunos talantus.
Izskatās, ka šos nu jau gandrīz četrus gadus, grupas dalībnieki ir centušies darīt visu iespējamo, lai spētu radīt paši savus vaibstus, šie sevis meklējumi bija tik dziļi un sarezģīti, ka no grupas aizgāja viens dalībnieks ar kuru protams kādu citu grupas dalībnieci vienoja siltas un romantiskas jūtas, tātad ir skaidrs, ka Something galvenā dziesmu tekstu tēma ir sirdssāpes un no tā izriet arī pārējā albuma kopistiskais skanējums un noskaņa.
Un tas ir astoņdesmito sintīpops, ne tā glancētajā nostādnē, bet gan post-panciskajā/gotiskajā nozīmē. Ja par Something būtu jāsaka tikai viena laba lieta, tad varētu uzslavēt grupas autentiskumu, jo Chairlift ir izdevies vienkārši nevainojami nokopēt tās desmitgades sirdi plosošo, sintētisko un neona gaismu apspīdēto siltumu. Nešaubos, ka ar tādu albumu, kāds ir Something, Chairlift astoņdesmitajos būtu kļuvuši par jaunromantiķu viļņa augstākā kaluma popzvaigznēm vai arī vismaz, ja nekļūtu, tad būtu spējuši iekļūt manos Slēpto Skaņu Dārgumu rakumos.
Lai gan gandrīz visām albuma dziesmām ir diezgan lipīgas melodijas, tiesa ne lipīguma saldākajā un staipīgākajā formā, tomēr albumā ir daudz lieku dziesmu un kopējais plūdums ir pabojāts (labi, gan, ka visas labākās dziesmas ir vienmērīgi izmētātas pa albumu un tās nav noliktas tā sākumā, vidusdaļā vai beigās). Ir brīži, kad grupa liek manai sirdij sarauties un klausīties skaņu un efektīgā vokāla sintēzē, radot noskaņu, kas ir vienlīdzīga tai noskaņai, ko spēj radīt The Cure, bet reizēm grupas mūzika kļūst nedaudz par vienkāršu, garlaicīgu, neoriģinālu, pārlieku piebāztu ar astoņdesmitajiem nepiederošiem sintezatoriem, Un tieši šādu dziesmu dēļ albumu man negribās dēvēt par patiesi labu un jau šobrīd paredzu tam aizmirstību pēc 11 mēnešiem. Tiesa vismaz manā gadījumā, labāko albuma dziesmu noskaņās es gribēšu gremdēties vēl un vēl.
7.5/10
