Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

City and Colour - The Hurry and the Harm

Gundars Zaburdajevs, 2013. g. 1. jūlijā

Dalass Grīns daudziem noteikti neizsaka neko daudz, taču pieņemu, ka par Alexisonfire ir dzirdējuši pietiekami daudzi. Grīns šajā pazīstamajā kanādiešu post-hardcore apvienībā spēlēja ģitāru, līdz 2011. gadā nolēma to pamest (drīz pēc tam grupa izjuka vispār), lai ar pilnu spēku pievērstos projektam, par kuru šoreiz arī ir galvenais stāsts — City and Colour. Šo pseidonīmu Grīns atvasinājis no sava paša vārda (Dallas ir pilsēta, Green — krāsa, līdz ar to izveidojas City and Colour) un jūnija sākumā izdeva jau ceturto albumu.

City and Colour pirmsākumi meklējami vēl 2004. gadā. Gadu vēlāk izdotais debijas albums Sometimes, kura materiālu Grīns esot rakstījis kopš 16 gadu vecuma (albuma izdošanas laikā viņam bija 25), gandrīz pilnībā bija akustisks folka albums, galvenajam uzsvaram esot uz vokālu un akustisko ģitāru. Taču ar katru nākamo ierakstu Grīns ir paplašinājis skanējumu, iekļaujot arvien jaunus un jaunus instrumentus. Lai arī akustiskajai ģitārai ir liela loma arī aktuālajā The Hurry and the Harm, kopumā pārmaiņas ir pat ļoti jūtamas.

Minot konkrētas dziesmas, vēlos izcelt Thirst. Izteiktais bass un bungas ievadā un pantos, kontrastējot ar elektriskajām klavierēm un ģitāru piedziedājumā, rada lielisku kombināciju. Tāpat ievērības vērta ir arī Two Coins. Jāsaka, ka albuma otrā puse skan daudz nopietnāk nekā ievadošās dziesmas, kurās pārējie instrumenti pārsvarā kalpoja par fonu akustiskajai ģitārai. Vēlāk stafeti pārņēma gan jau pieminētais bass, elektriskā ģitāra, gan pat vijoļu skaņas, spējot ievest pavisam citā pasaulē.

Protams, šīs izmaiņas notiek tikai muzikāli — dziesmu vārdi ir vienlīdz nopietni visa albuma garumā. Lirika ir viens no lielākajiem City and Colour trumpjiem. Ar to Grīns veiksmīgi rada uz pārdomām vedinošu noskaņu, muzikālajai pusei šo sajūtu tikai pastiprinot — dažbrīd The Hurry and The Harm ļoti izteikti samanīju pat blūzroka iezīmes. Spilgts piemērs nopietnajiem dziesmu vārdiem ir albumu noslēdzošā Death's Song. Domāju, ka jau nosaukums izsaka pietiekami daudz.

Kopumā jāsaka, ka pārmaiņas ir nākušas par labu. Lai arī garlaikoties nevajadzēja arī City and Colour pirmajos ierakstos, skanējuma transformācija ļauj izbaudīt pavisam jaunas Grīna spējas, publikai pasniedzot savu varējumu. Rodas iespaids, ka šis albums jau ir sarakstīts grupai, nevis vienam cilvēkam ar ģitāru, kurš dažreiz atļaujas studijā un koncertos uzaicināt dažus draugus. Ierakstu caurvijošā melanholiskā noskaņa ir tā galvenais trumpis un uzskatu, ka Grīnam šajā virzienā ir arī jāturpina, attīstot šo, ja tā var izteikties, alternatīvo folkroku — iznākums ir pietiekami veiksmīgs, lai viņš būtu atradis savu nišu mūzikas pasaulē. Un šī nebūt nav sliktākā vieta, kur nonākt.

8/10

Tavs komentārs