Death Grips - The Money Store
"Nav nekāda atšķirība starp panku un hiphopu..." tā ir pirmā mācība, ko mums iemāca šis ļoti karstais eksperimentāli agresīvā repa (noizhopa vai pankhopa) projekts. Skaidrs mēs to visi zinām, bet mums to vajadzēja atgādināt, jo kā vienmēr dažādi mainstream projekti sačakarē cilvēces prātu. Otra mācība, arī nedaudz piemirsta, ir tāda, ka mēs visi esam dzīvi — to ļoti skaidri mums pasaka Death Grips jau ievadošajā Get Got (get get get get/got got got got/blood rush to my head lit hot loc/im still alive) un protams visa albuma garumā, kur dažādi agresīvi trokšņi sadzīvo ar izkliegtām frāzēm, kas varētu teikt tā, pamatīgi uzkarsē asinis. Ja bieži vien izteikti agresīva mūzika, rada spēku, kas varētu nodarīt dažādu ļaunumu apkārtējiem, tad Death Grips neskatoties uz tumšumu, daudzajiem f.ck vārdiem, tekstiem par melnu kazu ānusiem un enerģiju rada pozitīvu lādiņu un atkal jāatkārtojas — galvenā albuma pamatdoma ir atgādinājums, ka mēs esam dzīvi. Varētu teikt tā — Death Grips mums stāsta par to pašu ko Gustavo, tikai viņi nepazaudē hip hopa enerģiju un agresiju, nekļūstot pārāk cukuroti.
Death Grips mūzikas fanu aprindās zināmi jau kādu gadu — debijas miksteips Exmilitary pērn nebija perfekts, bet tā oriģinalitāte (nekas tāds nebija dzirdēts iepriekš) un enerģija radīja īpašu sajūtu un rezultātā kļuva par vienu no maniem pagājušā gada favorītiem. Projektu veido trīs dalībnieki no kuriem īpaši jāizceļ pie bungām sēdošais Zaks Hils, kuru droši var saukt, ja ne par labāko, tad oriģinālāko mūsdienu bundzinieku noteikti. Diemžēl to, ka viņš ir lielisks bundzinieks, kas krutuma ziņā neatpaliek no Džona Bonema zina tikai retais, jo līdz šim iepriekšējie darbi bija pārāk eksperimentāli, tādēļ Death Grips var uzskatīt par visveiksmīgo Zaka Hila projektu, jo eksperimentālais, trokšņainais gars ietērpts tādā veidolā, ka to var saprast gandrīz visi.
The Money Store iznācis zem lielo ierakstu bosu nagiem un tas vien liecina, ka grupa kotējās diez gan augstu un tai ir potenciāls, ja ne kļūt par komerciāli veiksmīgu projektu, tad par muzikāli augstvērtīgu gan. Tiesa, vai lielajiem milžiem būs vēlme nodarboties ar kaut kādu Death Grips haipošanu? Rezultātā pastāv iespēja, ka grupu gada beigās aizmirsīs. Tiesa šī iespēja ir ļoti maza, jo trio sola izdot vēl vienu albumu kaut kad rudenī vai decembrī. Un vēl mazāku iespējamību to padara fakts, ka grupu vienkārši dievina kritiķi. Es neesmu kritiķis, tādēļ neteiksim, ka es mīlu grupas oficiālo debijas albumu — lielākais mīnuss ir tāds, ka brīžiem šķiet grupas enerģija ir pārāk iekonservēta studijā un tā nepulsē tik strauji kā koncertos. Man tas īsti nekad nav traucējis, jo šāda problēma piemīt lielākajai daļai pasaules ierakstu, bet šis ir izņēmums. Death Grips enerģijas devai vajadzētu likt tavām spalvām sacelties un sirdij pukstēt straujāk, bet diemžēl tā nav.
Kopumā, ja tu esi īsts reperis, kam patīk patīk, ka no auto atskan basi un tu visas savas darbības velti rajoņčikiem, tad Death Grips tev nepatiks (varbūt patiks, ja kāds pateiks, ka viņi ir līdzīgi The Prodigy un tā ļoti nelielā mērā ir tiesa, to var just dziesmā I've Seen Footage), bet ja gribās kaut ko skaļu, ārdošu un reizē pietiekoši inteliģentu, jāatzīst, ka arī oriģinālu, tad dziesmas no The Money Store noderēs. Tiesa kā albums no A līdz Ž tas nenostrādā pa 100 procentiem.
8/10
