Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

TUVĀKIE NOTIKUMI

MARTS
28: Singapūras Satīns, Palladium koncertzāle
APRĪLIS
16: Ville Valo, Palladium koncertzāle
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

DIIV koncerta apskats

Normunds Vucāns, 2012. g. 8. novembrī

Man liekas, ka katram indie un alternatīvās mūzikas fanam, ir kādreiz gribējies atgriezties pāris gadus senā pagātnē, lai kaut uz vienu vakaru sajustos kā Brunklinā aizvadītās desmitgades pirmajā pusē, kad nelielos klubos nelielas auditorijas priekšā teju katru dienu dzima jaunas mūzikas zvaigznes. Protams, DIIV vairs nav nekas pavisam jauns un nezināms, bet man liekas, ka otrdienas vakarā Palladium mums bija iespējas nokļūt vistuvāk kādreizējai Bruklinas klubu sajūtai, jo to, kad nākamo reizi Latvijā viesosies tik pagaidām maza un svaiga, bet neticami aktuāla blice, prognozēt nevar.

Man liekas, ka DIIV vislabāk raksturo divi viedokļi, ar ko saskāros gan pirms, gan pēc koncerta savu twitter sekotāju vidū. Proti, viena, neinformētā meinstrīma sekotāju grupa, raustīja uzacis, sak’, kas tad tie par nevienam nerūpošiem un nezināmiem tizleņiem, par ko te cel brēku? Gan jau atkal kārtējā hipsteru sensācija, par ko visi aizmirsīs jau pēc mēneša. Tajā pašā laikā tie, kuri ikdienā seko mūzikas pasaules norisēm, visi kā viens ziņoja, cik viņi ir lieliski, un ka koncertā būs, jo šādus izpildītājus vienkārši nedrīkst palaist garām!

Man liekas, ka patiesība ir kaut kur pa vidu starp šīm abām grupām, bet par vienu gan esmu diezgan drošs — diezin vai interese par jaunajiem ņujorkiešiem noplaks tik drīz, jo tādu mūziķu tirgū šobrīd vienkārši nav! Izskatās un uzvedās džeki tā, it kā šeit būtu nokļuvuši pa taisno no astoņdesmito un deviņdesmito mijas, uzskatot, ka nekas stilīgāks par grandžu, keponiem un vilnas džemperiem nav izdomāts. Kas zīmīgi — tā noteikti nav kaut kāda poza vai centieni būt stilīgiem, lai tikai par katru cenu atšķirtos no meinstrīma — tādi šie džeki tiešām ir. Pirms koncerta man bija iespēja nointervēt mūziķus (to meklējiet eRokā nedaudz vēlāk šodien), un ar 100% pārliecību varu teikt — viņi tiešām ir kā „tas viens draugs, ko mēs visi pazīstam, kurš joprojām dzīvo atmiņās par grandžu, neskatoties televīziju, neinteresējoties par mūsdienu norisēm un vispār dzīvo tikai tā, kā pašam gribās”. Arī muzikāli līdzīgo nav — indie, šūgeizings, arī drīmpops un pat postpanks ir savākts kopā ļoti interesantā kokteilī, kas burtiski ievelk savā varā.

Te uzreiz gan ir jāpiebilst — kaut gan muzikāli koncerts bija ļoti foršs un aizraujošs, no kopējās masas izcēlās vien trīs zināmākie skaņdarbi. Tā, starp citu, nešķita tikai man — to atzīmēja teju ikviens vakara gaitā sastaptais paziņa. Zināmā mērā te var vilkt līdzības ar Two Door Cinema Club, kurus pirmo reizi Latvijā vērojām 2009. gada Positivus — visi bija sajūsmā, tomēr paturēja prātā faktu, ka visi skaņdarbi pēc struktūras un izmantotajiem akordiem ir praktiski vienādi. Jau pieminētajā intervijā nedaudz parunājām arī par jauno materiālu, pati grupa saka, ka tas būs savādāks, un tas, manuprāt, arī būs viņu lielākais izaicinājums — kļūt daudzveidīgākiem, lai neatkārtotos, tajā pašā laikā saglabājot to vieglumu un absolūto pozitīvismu, kura dēļ bruklinieši atšķiras no visas pārējās mūzikas pasaules.

Ja pirms tam pusstundu garu setu nebūtu nospēlējusi jaunā pašmāju apvienība Komjaunatne (pirms tam dzīvajā viņus redzējis nebija, un ir jāatzīst — sniegums ir gana pārliecinošs, lai būtu vēlme arī turpmāk pasekot viņu aktivitātēm), koncerts būtu nepieklājīgi īss — 45 minūtes, jo, runājot mūziķu vārdiem, „vairāk dziesmu mums vienkārši nav!” Pirms tam gan viņi man atzina, ka esot ierakstīti jau aptuveni 20 demo, ko gribētos attīstīt tālāk, bet laikam jau tādus trikus kā kādreiz, kad Doused tika spēlēts vēl pusgadu pirms tās sarakstīšanas, katrā izpildīšanas reizē Zaharijam kaut ko nesakarīgi murminot, amerikāņi vairs nevēlas atkārtot.

Neskatoties uz ļoti īso uzstāšanos un nelielajām tehniskajām problēmām (uz skatuves esošo sintezatoru tā arī neizdevās dabūt pie dzīvības), šis koncerts bija kas tāds, ko palaižot garām, Jūs zaudējāt daudz. Viņi ir vienkārši puiši, kas izskatās vienkārši un spēlē pietiekami vienkāršu mūziku, taču tā šķiet tikai pēc fasādes. Ienirstot dziļāk kļūst skaidrs, ka DIIV ir kaut kas vairāk, kaut kas dziļāks. Līdz mums reti atbrauc grupas, kurām nav pat savu roudiju, vēl retāk — mūziķi kas ir tik aktuāli kā šobrīd ir DIIV, un pēc otrdienas vakara ir skaidrs — haips ap viņiem nav sacelts nepamatoti. Par šiem čaļiem mēs vēl dzirdēsim!

Foto: Jānis Grosbahs

Tavs komentārs