First Aid Kit - The Lion's Roar
First Aid Kit ir grupa., kas kļuva populāra vairākus tūkstošus interneta gadu atpakaļ, kaverējot kādu Fleet Foxes dziesmu, un šī Fleet Foxes ēna abām deviņdesmitajos dzimušajām meitenēm, turklāt māsām, ir vilkusies līdzi un tā ir skaidri sajūtama arī šajā jaunajā albumā. Patiesībā, raksturojot First Aid Kit mūziku, tev nākas iedomāties gandrīz teju jeb kuru slaveno (vai mazāk slaveno) mūsdienu folkmūzikas projektu — sākot ar tiem pašiem Fleet Foxes vai Džoanu Ņūsomu un beidzot ar Mumford And Sons. Tiesa The Lion's Roar rada sajūta, ka tas ir daudz labāks albums nekā Mumford And Sons debija, tā kā uz lieliem komerciāliem panākumiem First Aid Kit māsām necerēt . Un šis fakts man kaut kā liek pievērt manam iekšējam skeptiķim acis un aizmirst tādas domas, kā meitenes ir ļoti jaunas, ir zudusi folkmūzikai tik ļoti piestāvošā senilā noskaņa un rodas iespaids, ka meitenes ir centušās līdzināties visiem labākajiem mūsdienu folkeriem nedaudz pazaudējot savu personību. Tiesa jāatzīst, ka tas ir sīkums un tikai mans viedoklis, jo albumā galvenais ir labas dziesmas un šajā tādas ir vairākas.
Labākās albuma dziesmas ir pirmās trīs — In The Hearts Of Men un tituldziesma izceļas ar fantastiskām, neaizmirstamām melodijām un noskaņu, kā arī ļoti šarmantiem vokāliem un to harmonijām. Arī aranžējumi ir pietiekoši bagātīgi, tiesa nevienā brīdī neizlienot no folkmūzikai piederošās komforta zonas — tātad priekšplānā nekad nav elektriskā ģitāra, visādi badass tehno sintezatori vai hip hopa bīti. Patiesībā lielākajā daļā albumu dziesmu šie aranžējumi varēja būt arī krietni vien nabadzīgāki, jo jāatzīst, ka visu uzmanību novērš, aizpilda muzikālo telpu lieliskie meiteņu vokāli, šarmantais akcents (aizmirstu pieminēt, ka grupa nāk no Zviedrijas) un diez gan prātīgie dziesmu teksti, tādejādi daudzie instrumenti kaut kur pazūd tālumā un nav sadzirdami pat rūpīgākajam klausītājam. Interesantas ir dziesmas, kur meitenes atsaucas uz folkmūzikas vēsturi — Emmylou slide ģitāras pavadījumā draudzīgi paņirgājas par kantrī mūzikai piemītošajām tēmām, bet Blue ir skaidra atsauce uz vienu no folkmūzikas klasiskajiem albumiem Džonijas Mičelas Blue — gan melodija, gan instrumentācija, pat meiteņu vokāli rada sajūta, ka dziesmas nosaukums nav izvēlēts neapzināti.
Es aizmirsu pieminēt, ka albums noslēdzas ar dziesmu, kurā savu pantiņu ir iedziedājis Konors Obersts jeb Bright Eyes, kas liecina tikai to, ka meitenēm ir slaveni draugi. Kā piemēram Džeks Vaits, kas iepriekš izdevis vairākus meiteņu ierakstus (singlus) vai Patija Smita, kura klausoties meiteņu sniegumu kādā balvu pasniegšanas ceremonijā izplūda asarās. Un fakts, ka meitenes ar savu dziedājumu spējušas saraudinātt “dzelzs sievieti” Patiju Smitu The Lion's Roar uzlika ļoti augstu latiņu mūzikas faniem un jāsaka, ka to pārkāpt meitenēm ir izdevies tikai pa pusei, jo albums nav tik lielisks kādam tam vajadzētu būt — tam ir vairāki nebūtiski mīnusi, kas to kā kopotu mākslasdarbu liks aizmirst, bet... Labas dziesmas ir mūžigas un par vairākām albuma dziesmām to var teikt pavisam droši.
7/10
