Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

OKTOBRIS
Foals — Everything Not Saved Will Be Lost – Part 2
Battles — Juice B Crypts
Cigarettes After Sex — Cry
Underworld — Drift Songs
Young Guv — GUV II
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

OKTOBRIS
25: Kreisais Krasts, Hanzas Perons
25: Men in Black, Arēna Rīga
25: Goran Gora un Latvijas Radio Bigbends, Spīķeru koncertzāle
NOVEMBRIS
05: Jānis Šipkēvics un projekts “Nepāriet”, Hanzas Perons
09: Lola Marsh, Mūzikas nams Daile
16: Brit Floyd, Palladium koncertzāle
23: Carnival Youth, Hanzas Perons
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Hurts - Exile

Normunds Vucāns, 2013. g. 15. martā

Pret grupām un izpildītājiem, ko izdodas uziet vēl pirms to zvaigznes sāk iemirdzēties pie mūzikas debesīm, gribot vai negribot, bet vienmēr veidojas īpaša attieksme. Tām gribas vairāk pasekot līdzi, tās kaut kādā mērā rūp vairāk, un, ja vien mūziķi nesavāra baigās ziepes, tās parasti ir personīgi nozīmīgākas, jo „es taču par šiem runāju vēl tad, kad neviens nezināja, ka tādi vispār eksistē”. Tie, kas eRoku lasa jau ilgāku laiku, noteikti atminēsies, ka esmu jau rakstījis — Hurts uzgāju vēl tad, kad pirmajam Wonderful Life video bija vien nedaudz vairāk kā 200 skatījumi Youtube (tas bija vēl pirms pirmā mūziķu koncerta), tāpēc nešaubīgi varu teikt — man ir bijusi tā iespēja sekot līdzi šo džeku ceļam praktiski no paša sākuma.

Nenoliegšu — par to, ko viņi dara, man sākotnēji bija ļoti, ļoti liela sajūsma, un, iznākot debijai Happieness, biju nedaudz pārhaipojies un ierakstu nespēju novērtēt ar objektīvu skatījumu uz lietām. Ar laiku gan šī sajūsma pārgāja, galvenokārt tāpēc, jo duets, manuprāt, aizgāja pārlieku komerciālās sliedēs, līdz vienā brīdī iestājās pamatīga vienaldzība pret praktiski visu, ko Teo un Adams radīja — pārāk vienveidīgs, nopulēts un garlaicīgs šis produkts bija kļuvis. Tiesa, Exile tāpat gaidīju ar gana lielu nepacietību — pirmkārt tāpēc, ka joprojām uzskatu, ka Happieness ir teicams popmūzikas paraugs, bet otrkārt man likās ļoti interesanti pavērot, kurā virzienā (un vai vispār) izpildītāji izlems doties.

Nevienam nav noslēpums, ka Hurts ir ļoti prasmīgi ieņēmuši britu popa karaļu un sieviešu mīluļu lomu — uzvalki, sarkanās rozes koncertos un visādi citādi līdz nelabumam solīdi noslīpētais tēls viņiem to ļauj. Tostarp jāpatur prātā — viņu auditorija nav gluži divpadsmitgadnieces, kas vakar skrēja pakaļ Bīberam, šodien — One Direction, bet jau rīt atradīs sev citus varoņus. Mančestriešu auditorija tomēr ir nobriedušāka, arī inteliģentāka, un tas Exile ir jūtams caur un caur. Grupa nav centusies radīt jaunu divriteni vai meklēt kādus citus izteiksmes līdzekļus — nē, šie kungi ir ļoti veiksmīgi iekārtojušies vietā, kurā vienmēr ir vēlējušies būt, un tādēļ savu estētiku pavisam noteikti mainīt negrasās. Tas būtu muļķīgi, tuvredzīgi, un, ja pavisam godīgi runājam, arī lieki, jo ir sajūta, ka turpināt attīstīt iepriekšējās plates idejas bija pareiza rīcība. Vismaz es nevaru iedomāties, ka viņi pēkšņi sāktu eksperimentēt.

Kopumā par albumu varētu teikt, ka tas ir garlaicīgāks par savu priekšgājēju, līdz ar to Hurts skanējums — vienveidīgāks. Stilistiski īpašu izmaiņu nav — sintpops ar new wave iezīmēm joprojām ir visa pamatā, un vien vietumis parādās citi elementi kā dabstepa iezīmes, piemēram. Tāpat arī jāizceļ ir fakts, ka duets vietām pat biedējoši daudz atgādina astoņdesmito gadu Depeche Mode, jo īpaši jau skaņdarbā Cupid, kura ievadā nesaklausīt līdzības ar vidējā latvieša kulta grupu ir fiziski neiespējami. Starp citu, tā arī ir viena no spēcīgākajām plates dziesmām — vēl tikai pirmais singls Miracle ir vismaz tajā pašā līmenī, pārējam materiālam vairāk vai mazāk, bet iepaliekot kvalitātes ziņā. Tas arī, iespējams, ir lielākais Exile mīnuss — komerciālā popalbumā singliem, kas ievērojami izceltos, tomēr būtu jābūt vairāk. Cita starpā interesants ir fakts, ka gana spēcīgais Heaven, kas noteikti varētu iekļūt ne viena vien radio rotācijā, ir pieejams tikai deluxe izdevumā... Nenoliedzami savāds un pagrūti izprotams lēmums.

Pirms diska izdošanas Hurts bija jābaidās tikai no vienas iespējamības — tik švaka ieraksta, ka viņi varētu lēnām, bet neatgriezeniski, nokļūt uz aizmirstības ceļa. Tas nav noticis, pat gluži otrādi — Exile noteikti tikai uzlabos dueta popularitāti, kas arī ir galvenais mērķis. Tas noteikti nav slikts albums, tajā ir gana daudz interesantu momentu, taču brīžiem paliek vienmuļi un rodas sajūta, ka kaut kas pietrūkst. Kaut vai vairāk neapstrādātas īstenības sajūtas, jo šim noticēt ir pagrūti.

7/10

Tavs komentārs