Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

SEPTEMBRIS
Efterklang — Altid Sammen
Keane — Cause And Effect
M83 — DSVII
Blink-182 — NINE
Liam Gallagher — Why Me? Why Not.
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

SEPTEMBRIS
18: Nepāriet Albuma Atklāšanas Svētki, K. K. fon Stricka villa
19: Alise Joste, Nesen, K. K. fon Stricka villa
20: Jāņa Ruņģa Klātbūtne, Tallinas Pagalms
20: Ploho, Klubs Depo
21: UNDER Festival 2019, Autentika
28: Super Besse, Human Tetris, One One
28: Laika Suns, Siguldas pils kvartāls
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Japandroids - Celebration Rock

Rūdolfs Sietiņš, 2012. g. 1. jūlijā

Japandroids jeb Japāņdroīdi ir grupa, kas spoži uzplaiksnīja vairākas tūkstošgades iepriekš un izmanīja rokmūzikas turpmāko attīstību. Es esmu liels melis, jo šie divi jaunieši (nu jau varētu teikt, ka nopietni vīri, kas sirdī mūžam jauni) savu debiju izdeva 2009. gadā un guva pat kaut kādu atzinību, varētu teikt tā, ka grupa aizgāja gulēt nabadzīga, ar depresīvām domām par to, ka šis būs pirmais un pēdējais albums, bet pamodās slaveni. Un tieši šī nestandarta situācija, jo tā ir absolūta patiesība, ka grupa (drīzāk vokāli-ritmiskais duets) bija tuvu izjukšanai, Celebration Rock padara par nedaudz neveiklu un mana sajūsma nav tik liela kā par grupas iepriekšējiem darbiem.

Kas tad nogājis greizi nabaga vīriem šoreiz? It kā nekas, jo producents ir tas pats, pat vāka dizains ieturēts tādā pašā stilā un dziesmu skaits ir tāds pats kā iepriekšējā albumā. Grupa joprojām spēlē pastulbu, klišeju pilnu rokmūziku, bet to dara ar pareizo attieksmi, enerģiju un melodijas ir lipīgas. Vienīgā izmaiņa, ka no dziesmām par meitenēm grupa pārgājusi uz dziesmām par alkoholu, cigaretēm un "ellē dzīšanu", tātad varētu teikt, ka Japandroids ir izdevies uzburt īstu "svinību roks"

Turpinot tēmu "svinību roks", jo galu galā tāds ir albuma nosaukums, tad grupa to patiešām ņēmusi ļoti nopietni un visu šo trādiirīdi nesāk ar episkām bungām, bet ar salūtu salšu skaņām. Ā un es aizmirsu pieminēt, ka tāpat arī albums beidzas. Pa vidu mēs dzirdam dziesmas no kurām kūsāt kūsā enerģija — vokālists mūs dzen ellē, fonā skanot stadionlīmeņa aaaa, eeee, uuuu vokāliem, ģitārām un bungām, kas patiešām nākušas no elles. Paldies, dievam, turpinot apdziedāto tēmu sarakstu, grupas dalībnieki nav bijuši pālī (lasīt — tik smagā reibuma stāvoklī, ka nav iespējams normāli paspēlēt) rakstot savas vokālās un instrumentālās partijas. Ja esat klausījušies albumu, tad jau sapratāt, ka es runaju nevis par visām dziesmām vienlaicīgi, bet par kādu īpašo skaņdarbu, kurš ir tik kruts, ka labāk to neminēt vārdā, jo patiešām tā var nokļūt ellē. Patiesībā tā ir labākā albuma dziesma un tai līdzi varbūt stāv Younger Us, kas kā singls iznāca sen sen atpakaļ,ievadošais The Nights of Wine and Roses, varbūt ārdošais blūzpanka leģendu The Gun Club kavers, bet tas ir tikai varbūt, jo kaverversija īpaši neatšķiras no oriģināla un ir pat sliktāka.

Nu protams kā vienmēr koncentrējoties uz pozitīvo, aizmirsu pateikt līdz galam, kas man nepatika. Man liekas, ka grupa ir zaudējusi savu daļu sulīguma, enerģijas. Ja iepriekšējā albumā ģitāras skanēja tik pat skarbi, smagi un reizē maigi kā The Smashing Pumpkins albumā Siamese Dream vai My Bloody Valentine Loveless, tad šoreiz tās vairāk tuvojas primitīvam proletariāta rokam kādu spēlē Foo Fighters. Bet tomēr beigās atkal par pozitīvo — visu labo, kas piemita debijai grupa nav atmetusi un tas joprojām ir šeit, tikai nedaudz mazākās devās. Tātad enerģijas uzliesmojumi ir tik spilgti, ka grupu joprojām ņākas dēvēt par īstu dūri kratošu, zēnisku mačo supergrupu. Tā ir kustība, kurai es sevi arī pieskaitu, jo "And if they try to slow you down/Tell em all to go to hell". Nu nosauciet dziesmu ar vēl lielāku badass piedziedājumu?

7,5/10

Tavs komentārs