Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

JANVĀRIS
Destroyer — Have We Met
Ben Watt — Storm Damage
Poliça — When We Stay Alive
FEBRUĀRIS
Green Day — Father of All...
The 1975 — Notes On A Conditional Form
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

FEBRUĀRIS
10: The Neighbourhood, Arēna Rīga
14: Mesa, Arēna Rīga
MARTS
06: Arturs Skutelis, Palladium koncertzāle
20: Sudden Lights, Hanzas Perons
27: Triana Park, Hanzas Perons
28: Very Cool People, Hanzas Perons
APRĪLIS
18: Ghostemane, Palladium koncertzāle
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Kasabian - 48:13

Jana Kohno, 2014. g. 28. jūnijā

Neskatiet vīru pēc cepures, nevērtējiet grāmatu pēc vāka un nekādā gadījumā nevērtējiet albumu pēc tā vāciņa! Jā, britu grupas Kasabian piektā studijas albuma 48:13 dizainā valda minimālisms un jā, tas ir spilgti rozā. Lai arī kāds varētu būt klausītāja pirmais iespaids, āriene par saturu vēsta maz — minimālisms nevalda, taču arī maksimums nav sasniegts, tas nepavisam nav sievišķīgi rozā toņos ieturēts, tomēr ir spilgts (un raibs) albums. Ko tad īsti pēc divu gadu pauzes vīri no Lesteras sarūpējuši?

Mēnesi pirms albuma izdošanas Kasabian piedāvāja pasaulei noklausīties vienu vienīgu singlu Eez-eh, kura elektroniskais skanējums mudināja domāt, ka albumā elektroniskā un deju mūzika stipri bieži mīsies ar roku, vai arī Kasabian pat vispār aizmirsīs, kas ir ģitāras. Vairākās dziesmās tiešām ir jūtamas šīs jaunās vēsmas, kuras patiesībā iezīmējās jau 2011. gadā izdotajā Velociraptor!. 48:13 apvienojies ierastais skanējums ar pavisam nebijušiem elementiem (pat hiphops šeit atrodams!), tajā ir skaņdarbi, kas liek slimīgi kvēlajiem faniem jūsmot un beigt šķobīties par eksperimentālismu, kas mudinās arī vienkāršo klausītāju „stampāt grīdu”, un piedziedājumi, kuri vienreiz ielīdīs galvā un tur arī paliks.

Kasabian radījuši vairākas atmiņā paliekošas dziesmas, kuras varētu dēvēt par indie rokmūzikas himnām. Jaunajā platē šādus varenus skaņdarbus kā Fire, Underdog vai Shoot The Runner būtu grūti atrast, taču dziesmas, kā piemēram, Bumblebeee un Stevie ir spējīgas aizgrābt — tās lieliski iesāk 48:13 un izklausās tik ļoti kaseibianīgi, ka šķiet — šīs noteikti iekļūs starp tām daudzajām kompozīcijām, bez kurām vēlāk nebūs iedomājams neviens grupas koncerts.

Albumā iekļauti trīs ļoti īsi instrumentālie skaņdarbi — (shiva), (mortis) un (levitation) -, kas laikam ir pārejas starp dziesmām. Laikam. Ziniet, albuma nosaukuma tapšanai ir interesants stāsts — grupas dalībnieks Seržs Picorno nesen intervijā atklāja, ka nosaukums radīts vēl pirms dziesmu sarakstīšanas, jebkura cita skaitļu kombinācija būtu galīgi garām. Līdz ar to Kasabian vīriem nācās „sadzīt” tieši 48 minūtes un 13 sekundes, kas izskaidro šo bezjēdzīgo, aprauto, organiski nesaplūstošo skaņdarbu izveidi, ko īsti nevar nosaukt par pārejām. Ja ir kāds ieraksta kopējo atmosfēru bojājošs elements, tad noteikti šis.

Kasabian nebija populāra izvēle starp „šo mēs noteikti vēlamies redzēt uz Glastonberijas galvenās skatuves” grupām. Jauna albuma izdošana pāris nedēļas pirms grandiozās uzstāšanās ir nopietns solis, jo tas klausītājiem liek vēlreiz novērtēt, vai Kasabian tiešām ir cienīgi būt par šī festivāla noslēdzošajiem māksliniekiem. Mūzikas kritiķi bezjēdzīgi atkārto, ka Glastonberijai nav par ko uztraukties, Kasabian būs ko parādīt — nu, ar pieciem albumiem kabatā ir grūti kaut ko neparādīt, un, visticamāk lielāko daļu jaunā ieraksta dziesmu blice nespēlēs (kas būtu pareizi). Jāatzīst — Kasabian tik tiešām ir cienīgi uzstāties Glastonberijā, taču neesmu pārliecināta, ka 48:13 ir albums, kurš to pierāda — tas drīzāk glīti vairo iepriekšējo albumu vērtību. Grupa gan šo dēvē par savu labāko albumu, kurā vēlējušies apvienot elektronisko mūziku, hiphopu un 60. gadu roku, lai radītu kaut ko jaunu un nebijušu. Ko lai saka — tas nudien ir izdevies un prieks, ka pašiem liels prieks!

7/10

Tavs komentārs