Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

TUVĀKIE NOTIKUMI

MARTS
28: Singapūras Satīns, Palladium koncertzāle
APRĪLIS
16: Ville Valo, Palladium koncertzāle
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Laba Daba 2015 festivāla apskats

Lauris Anstrauts, 2015. g. 4. augustā

Pagājušajā nedēļas nogalē noritēja festivāls Laba Daba, kurā izdevās pabūt arī man (kā arī vēl dažiem kolēģiem). Lai gan festivāls notika jau septīto reizi un sesto gadu pēc kārtas, dažādu iemeslu dēļ, man pašam šī bija pirmā reize, tāpēc ar iepriekšējiem festivāliem salīdzināt nevarēšu. Tiesa gan, tie, kas bijuši iepriekš, zināja stāstīt, ka nekas daudz no pagājušā gada mainījies neesot.

Festivālā ieradāmies piektdienas pievakarē, kad to ieskandināja grupa The Pink Elephant, gādājot par patīkamu skaņu celiņu festivāla iesākumam un izceļoties arī ar Bītlu kaveriem. Tikmēr pirmais lielais notikums festivālā bija pašmāju rokmūzikas veterānu Dzelzs Vilks koncerts Suņa skatuvē jeb šķūnī. Priecējot gan ar saviem slavenākajiem hītiem, gan pavisam jaunām dziesmām, viņi piesaistīja tādu pūli, ka šķūnī iekļūt nebija iespējams, un paliels cilvēku skaits drūzmējās pie tā durvīm.

Pusstundu vēlāk savu uzstāšanos sāka arī Oranžās Brīvdienas, kuri bija savākuši ne mazāku klausītāju skaitu, tiesa gan, pie lielās skatuves tas, protams, klaustrofobisku sajūtu neradīja. Zinot to, cik jautri mēdz būt viņu koncerti, pūļa izmērs gan nekādus pārsteigumus neradīja, un arī viss pārējais te bija kā parasti — trakas dejas skatuves priekšā un arī tālāk no tās, kā arī nerimstoša enerģija no grupas puses.

Nelielu atslodzi pēc viņu koncerta piedāvāja duets Hipstokrātija, spēlējot koncertu labākajās minimālistiska new wave / synthpop tradīcijās — divi čaļi ar sintezatoriem un bungmašīnu. Viņiem gan nedaudz patraucēja neveiksmīgais uzstāšanās laiks, jo lielākā daļa šādas mūzikas cienītāju (ieskaitot mani), droši vien, viņu koncertu pameta ātrāk, lai ieņemtu labāku vietu pie vakara faktiskajiem hedlaineriem — Auroras. Klausītāju cerības Aurora nepavisam nepievīla, sniedzot pirmās dienas atmiņā paliekošāko koncertu, kas izraisīja arī solīda izmēra mošpitu skatuves priekšā.

Pēc tam vakara plānā it kā bija paredzēts vērot hedlaineru The Fall uzstāšanos, tomēr tam, diemžēl, nebija lemts notikt. Grupa nepaspēja uz avioreisu un Latvijā ieradās vienīgi viņu vīdžejs, kurš aizpildīja grupai paredzēto laiku ar savu audiovizuālo uzstāšanos, pats gan neizskatoties diez ko laimīgs par to. Vēl interesantāk bija tas, ka, dažādu iemeslu dēļ, mums īsti nebija laika sekot internetā notiekošajam, tāpēc to, ka Marku E Smitu mums tajā vakarā neredzēt, uzzinājām tikai tad, kad jau kādu laiku bijām nostāvējuši pie galvenās skatuves, gaidīdami koncerta sākumu. Organizatoriem gan neko par The Fall neierašanos pārmest negribētu, jo notikušais, šķiet, bija ārpus viņu kontroles, un viņi paši par to arī droši vien, maigi sakot, nebija sajūsmā.

Iespējams, ka daudzi par šādu vakara noslēgumu saskuma un devās pa taisno uz teltīm, tomēr tiem, kas vēl nevēlējās beigt savu vakaru, bija iespēja doties uz elektronikas skatuvi, kur man sanāca redzēt lieliskus DJ setus no Juritah, Projekts TWO un Trashy Kid, vai arī noklausīties kādu no atlikušajiem koncertiem, piemēram, Chomsky Chess Club, kuri izcēlās ar enerģisku uzstāšanos par spīti problēmām ar skaņu.

Festivālā otrās dienas programma man iesākās Ej Apskrieties skatuvē ar Jūdas Grašiem un vēlāk arī Zaķi, kuri ar savām dziesmām, kā vienmēr, pacēlās liriskajos augstumos. Par pozitīvām emocijām gādāja arī viens no festivāla aprunātākajiem notikumiem — kāzas — un domāju, ka šo ideju no Labas Dabas vajadzētu pārņemt festivāliem visā pasaulē.

Pārējo dienas daļu gan izmantoju atslodzei no koncertiem, pie skatuvēm atgriežoties tikai pievakarē, kad uz galvenās skatuves uzstājās atkalapvienotā grupa Sniegavīru Rūpnīca, kuri nebija koncertējuši aptuveni piecus gadus. Tā kā nebiju viņus redzējis iepriekš, īsti nezināju, ko gaidīt, bet tiku patīkami pārsteigts ar dziesmām, kurās varēja saklausīt pa druskai no daudziem un dažādiem smagās mūzikas žanriem. No jauna apvienojusies ir arī grupa S.I.L.S., kuri, papildinājušies ar Aneti no Rīgas Modēm pie taustiņiem, uzstājās uz šķūņa skatuves. Ieilgušo pauzi gan koncertā īsti just nevarēja, jo viņu uzstāšanās izklausījās tikpat emocionāli kā vienmēr.

Nedaudz vēlāk uz tās pašas skatuves ar vienu no labākajiem festivāla koncertiem izcēlās Martas Asinis, atkal piepildot šķūni līdz maksimālajai ietilpībai. Tajā gan, iespējams, lomu spēlēja arī lietus, kas sākās tieši viņu koncerta laikā, bet noteikti nevajag noniecināt arī Martas Asiņu veikumu, jo viņi spēlēja patiešām labi.

Viņu koncertu gan nācās pamest priekšlaicīgi, lai redzētu britu dub apvienības Nucleus Roots uzstāšanos, kas gan man sagādāja zināmu vilšanos. Protams, no skatuves nākošās skaņas izklausījās labi, bet es biju gaidījis pilnu dzīvo grupu, tikmēr viņi bija ieradušies sound system formātā — ar dīdžeju jeb selector un vokālistu. Vilties gan nelika Rīgas Modes, kas sniedza lielisku uzstāšanos uz galvenās skatuves. Viņi patiešām ir Latvijas lielākās rokzvaigznes, ja ne popularitātes ziņā (lai gan par klausītāju skaitu viņi sūdzēties nevarētu), tad attieksmes ziņā noteikti.

Britu panki Subhumans gan mani īsti neaizrāva. Protams, var uzteikt viņus par spēju saglabāt lielu daudzumu enerģijas cienījamā vecumā, bet mūsu pašu Inokentijs Mārpls uz mani atstāja lielāku iespaidu. Dambis ar kolēģiem bija tikpat lieliski kā vienmēr, vairākiem klausītājiem radot vēlmi kāpt uz skatuves un lēkt pūlī. Īpaši izcēlās kāds kungs cienījamā vecumā, kurš, uzkāpis uz skatuves, metās ekspresīvās dejās.

Pusstundu vēlāk šķūnī bija jāsākas vēl vienu leģendu — Baložu Pilni Pagalmi — koncertam, un tajā notikušo diez vai sanāks pieredzēt vēlreiz. Proti, slimības dēļ ierasties nevarēja Māris Šverns, līdz ar to Baloži uz šo koncertu pārtapa par savdabīgu all-star grupu — pie ģitāras viņu aizvietoja Edgars Rubenis, savukārt pie mikrofona uz maiņām stājās Edgars Šubrovskis, Laura Ziemele no leģendārās grupas Sirke, kā arī Kalvis no Rīgas Modēm. Klausītāju viedokļi par to gan dalījās — vieni bija vīlušies, bet citi tikmēr priecājās par iespēju redzēt šādu neatkārtojamu uzstāšanos.

Tikmēr straujiem soļiem tuvojās festivāla noslēgums, ko iezvanīja otrās dienas hedlaineru — pazīstamās baltkrievu grupas Lyapis Trubetskoy līdera jaunā projekta Brutto — uzstāšanās. Jau viņiem ierodoties uz skatuves kļuva ļoti interesanti par to, kas notiks tālāk, jo pirms uzstāšanās viņi iesildījās kā pirms sporta nodarbībām un koncertu iesāka vairākas reizes atkārtojot saukli "Кто мы? Брутто! Что мы хотим? Чтобы было круто!" (Kas mēs esam? Brutto! Ko mēs gribam? Lai būtu forši!). Vēl interesantāks bija grupas sastāvs, jo divus ģitāristus, basistu un bundzinieku papildināja četri (!) vokālisti, pie tam atsevišķās dziesmās dziedāja arī viens no ģitāristiem. Koncerta laikā gan viss kļuva skaidrs — visi četri vokālisti viens otru nemitīgi nomainīja / papildināja, radot iespaidīgu daudzbalsības efektu, savukārt iesildīšanās bija vajadzīga, jo uz skatuves notika nepārtraukta ārdīšanās, kas dažbrīd nedaudz atgādināja kikboksa treniņu. Brutto uzstāšanās bija visnotaļ iespaidīga, un savu devīzi viņiem patiešām izdevās īstenot. Ja viņi Latvijā uzstātos tikpat bieži kā grupas līdera dēla grupa Super Besse, nešaubos, ka viņi ātri vien iegūtu tikpat lielu popularitāti.

Ar to arī dzīvās mūzikas programmu sev noslēdzām, jo bija uzkrāts paliels nogurums, ko negribējās palielināt vēl vairāk, līdz pustrijiem naktī gaidot Pienvedēja Piedzīvojumu uzstāšanos. Šis varētu būt viens no akmeņiem organizatoru (ābēļ-) dārziņā, jo es īsti nesaprotu, kāpēc bija nepieciešams dzīvās mūzikas programmu ievilkt tik vēlu naktī. Pie sliktajām lietām vēl varētu pievienot to, ka visas grupas skaņošanos veica tieši pirms koncerta, kas bija kaitinoši un atstāja nedaudz amatierisku iespaidu, kā arī to, ka telšu pilsētiņā diennakts tumšajā laikā pietrūka apgaismojuma vai vismaz skaidras ielu sistēmas. Ja man, esot skaidrā, savu telti bija jāmeklē vairāk kā 20 minūtes, tad es nemaz negribu iedomāties, kā ar to gāja tiem, kuri bija palielā alkohola reibumā. Par ļaunu droši vien nenāktu arī telpa, kur medijiem atstāt savus datorus un fotokameras, bet parastais apmeklētājs šo sāpi diez vai sapratīs.

Visās citās ziņās festivāls gan bija organizēts labi. Ļoti iepriecinošas, salīdzinot ar citiem pasākumiem, bija ēdienu un dzērienu cenas, un priecēja arī pieejamais dažādu tirgotāju un aktivitāšu klāsts. Tāpat arī tualetes, ar ko bieži ir problēmas citos festivālos, šeit nekādas galvassāpes nesagādāja, un samērā operatīvi viss notika arī pie ieejām un iebraukšanas autostāvvietā. Liels festivāla pluss, protams, ir arī tā atrašanās vieta, kas piedod tam savdabīgu auru. Tāpēc, par spīti dažām nepilnībām un nepatīkamiem pārsteigumiem (ieskaitot negaidīti aukstās naktis), festivāls vērtējams ar plusa zīmi, un atliek tikai novēlēt tam augt un attīstīties.

 

Foto: Alise Stefanoviča

Tavs komentārs