Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

NOVEMBRIS
Jaakko Eino Kalevi — Dissolution
Coldplay — Everyday Life
Beck — Hyperspace
Harry Nilsson — Losst and Founnd
Leonard Cohen — Thanks For The Dance
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

NOVEMBRIS
23: Carnival Youth, Hanzas Perons
23: Ozols. Neona Pilsēta - Sāgas Noslēgums , Latvijas dzelzceļa vēstures muzejs
28: Boy Harsher | Chasms, Klubs Depo
28: Jumprava, Arēna Rīga
29: Astro'n'out, Palladium koncertzāle
DECEMBRIS
04: Matt Simons, Palladium koncertzāle
07: Nikto, Nemiers
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

LabaDaba 2013 festivāla apskats

Paula Pētersone, 2013. g. 5. augustā

Kamēr salmi matos vēl svaigi, kājas nejūtīgas no lēkāšanas un izskats vēl pārāk dabisks, lai rādītos civilizācijā, atliek laiks, lai nodotos apcerei par Latvijas zaļākā festivāla LabaDaba norisi, kas nu jau piekto gadu notika Līgatnes pagasta Ratniekos — fantastiskā lauku brīnumzemē.

Pēc tam, kad kaut kur aiz Siguldas pa grants ceļu nobraukti/noieti vairāki kilometri uz Nekurienes pusi un stārķu ligzdām jau sāk jukt skaits, pirmais objekts, kas sveicina visus festivāla apmeklētājus un liek atmest šaubas, ka varbūt netīšām aizbraukts uz novēlotām Jāņu svinībām, ir romantiskā telšu pilsētiņa ābeļdārzā. Lauku klātbūtne šķiet tik jaušama, ka nepamet sajūta, ka tūlīt aiz telts mietiņiem aizķersies kāda nomaldījusies govs un no rīta nāksies pamosties ar pāris vistām guļammaisos.

Kamēr festivāla sākums mazliet kavējās, bija laiks, lai iepazītos ar teritorijas izkārtojumu. Visa muzikālā darbība notika uz sešām skatuvēm, kas bija nosauktas neoficiālo dabas sponsoru vārdos, attiecīgi nesot Lāča (galvenā skatuve), Suņa (šķūnis), Eža, Kraukļa ligzdas (krauklis kā labi zināmais elektroniskās mūzikas simbols), Zaļās Pūces Migas un Naktsputni Dejo vārdus. Tāpat dažāda DJošana un grupu uzstāšanās līdz rīta gaismai notika Ej Apskrieties Prieka mājas teltī, kas bija nodota Radio Naba apgādībā. Es gan noteikti pievienotu vēl vienu nešaubīgi nozīmīgu skatuvi ar vairākiem hedlaineriem, kas bija pastāvīgi apmeklēta — darbnīcu Pie Dabas Krūts, kurā bija iespēja iegūt sava krūšu tēla atlējumu ģipsī. Šai aktivitātei bija nemainīgi daudz skatītāju visas dienas garumā, protams, tai skaitā daudzi vīriešu kārtas pārstāvji, kuri netraucēti turpat tuvumā spēlēja kārtis, rakstīja dzeju un reizi pa reizei arī aplaudēja, kad bija īpaši aizkustināti un sajūsmināti par dāmu sniegumu.

Ja nu kādam bija daudz laika un enerģijas, dažādu izklaižu un aktivitāšu netrūka, ne maziem, ne pieaugušiem bērniem un pankiem. Batikošana, hennas tetovējumi, sapņu ķērāju darbnīca, dažādas sporta spēles, virves staigāšana, geo-caching jeb slēpņošana, kino zālīte, zālīte un vienreizējā iespēja izgrebt kaut ko no koka, sākot ar karotēm un beidzot ar milzu sēnēm. Man, piemēram, bieži festivālu rītos rodas nepārvarama vēlme izgrebt lielas, koka sēnes, tā kā es biju sajūsmā.

Jāuzsver, ka šajā festivālā bija visraibākā publika, kādu esmu redzējusi. Ģimenes pilnos sastāvos ar bērniem, omītēm un mopšiem, metālisti, hipiji, mūžam jaunie panki, mūžam nemirstīgās Latvijas rokenrola leģendas, kas planēja apkārt draudzīgā noskaņojumā, zaļi — zili krāsoti cilvēki, dažādu krāsu pūdeļi — viss tas kopā radīja absolūti atbrīvotu atmosfēru. Tā kā festivālam šogad bija izvēlēta putnu tēma, cerēju, ka kāds būs paņēmis līdzi arī pieradinātu kraukli vai papagaili, bet tā vietā varēja novērot dažāda paskata suņu parādi un vienu kaķi, kas bija ieradies bez pavadoņa.

PIRMĀ DIENA

Muzikāli festivālu atklāja grupas Riga Metro, Stūrī Zēvele un Carnival Youth, no kurām devu priekšroku pēdējai. Puišiem, kas šovasar izbraukājuši visus galvenos Latvijas festivālus, noteikti ir liels potenciāls, kuru tomēr mazliet bremzē fakts, ka grupai īsti nav viena noteikta vokālista un uz maiņām mazliet padzied katrs no viņiem. Dziesmas gan ir pietiekami indie - lipīgas un acīmredzami enerģiskas, jo uzstāšanās laikā plīsa ģitāras stīgas un dažu meiteņu sirdis. Noteikti arī jāpiemin fakts, ka uz šīs (Suņa) skatuves uzstājās daudz labu grupu, bet akustika un apskaņošana bija ļoti nebaudāma tā vienkāršā iemesla dēļ, ka skatuve atradās šķūnī, tāpēc skaņa kā kaučuka bumbiņa atsitās pret sienām, ieķērās visapkārt esošajās salmu ķīpās un atleca atpakaļ, visam sajaucoties kopā milzu biezenī.

Pēcāk uz galvenās skatuves patīkami pārsteidza puķainos kreklos ģērbusies grupa Komjaunatne (jeb .com-jaunatne), kura nelikās traucēta mazās publikas dēļ un enerģiski komunicēja ar skatītājiem, kvalitatīvi izpildot savu zināmāko dziesmu Rīgas Modes un citas melodiskas vārsmas, kuras gan izklausījās diezgan vienādas, bet tāds jau ir tas latviešu mūzikas fenomens.

Un tad jau sita Dambja stunda jeb šķūnī uzstājās latviešu leģendārā rokgrupa Inokentijs Mārpls. Par šīs grupas statusu Latvijas underground mūzikas vidē nav jādiskutē un zīmīgs rādītājs jau ir tas vien, ka Inokentija Mārpla fanu apakšbiksītēm, kuras bija iespējams iegādāties turpat netālu, bija liels pieprasījums. Dambis bija mainījis savu vizuālo tēlu un izrotājies ar rozā bārdu un matiem. Nezinu, vai tas tā uz rudeni, vai iedvesmojoties no Riannas, bet romantiskās vizuālās pārmaiņas nepadarīja dziedājumu maigāku un netraucēja sniegt labu muzikālo izpildījumu.

Pēc tam uz Eža skatuves varēja vērot grupas Skumju Akmeņi apvienošanās koncertu, kurš gan manu uzmanību pārāk ilgi nenoturēja, jo man labāk patīk priecīgāki vai vismaz ripojoši akmeņi. Taču pieņemu, ka šis koncerts bija saldais ēdiens underground mūzikas faniem, un kontrasts starp solistes Helēnas trausli meitenīgo izskatu ar stabulīti un zemo, dobjo balss toni bija ļoti patīkams. Atstājot skumjos akmeņus skumstot, turpat netālu absolūti sapņainu maģiju radīja grupa Tribes Of The City, ar savu sulīgo mūziku un hipnotizējošo skanējumu ievedot klausītājus transam līdzīgā stāvoklī un nospēlējot vienu no labākajiem festivāla koncertiem.

Tomēr no sapņainā noskaņojuma ātri varēja tikt vaļā, iesaistoties zemes stampāšanas svētkos, kurus pie galvenās skatuves radīja ASV ska leģendas The Toasters. Šī mūzikas stila priekšrocība ir fakts, ka nav jāzina dziesmas, lai kā spirāle lēkātu trombona radītajos ska ritmos. Bārdainie vīri izteikti amerikāniskajos beisbola keponos lika priecāties visai latviešu publikai, kurai šāds dejošanas rimts jau ir pierasta lieta Labvēlīgā Tipa koncertos. Man tiešām lielākā daļa dziesmu atgādināja Pīrādziņ, nāc ārā! anglisko versiju un koncerts tādu kārtīgu amerikāņu zaļumballi.

Pirmā vakara kulminācija noteikti bija grupas 7 Pieauguši vīrieši uzstāšanās, kuras laikā uz skatuves kāpa desmit Džeimsa Bonda stilā tērpti jaunekļi ar liktenīgo sievieti Olgu Rajecku pie sāniem. Iesākuši koncertu ar fantastisko dziesmu Sauciet mani par Raimondu Paulu (gaidu Paula atbildes kompozīciju ar Sauciet mani par pieaugušu vīrieti/Olgu Rajecku) un melanholisko hitu Veco Ļaužu laiks, kuras laikā visa publika aizrautīgi dziedāja līdzi, grupa deva vārdu Olgai. Manuprāt, nav nekā skaistāka kā redzēt pūlī pankus, metālistus, ģimenes, dzīvniekus un bērnus, kas kopīgi vienojas latviešu Someone Like You versijā Kad Man Vairs Nebūs 16, kuru gan grupas dalībnieki reizēm diezgan nekaunīgi un nelikumīgi pārveidoja uz Bet Vai Tu Mīlēsi, Kad Man Vēl Nebūs 16. Pēc šī brīnuma publika nebeidza skandēt Olgas vārdu, un dāma pievienojās desmit pieaugušajiem vīriešiem vēl uz pāris dziesmām, tai skaitā arī manai grupas favorītdziesmai — latviskotai Sigur Ros dziesmas versijai — Atvainojiet, es sajaucu. Koncerts kopumā ļoti izdevies, ja neskaita, ka Olga nenodziedāja Lielo Zivi, bet visu jau nevar gribēt.

Pēcāk pie lielās skatuves bija sapulcējies liels Latvijas panku grupas PND piekritēju pūlis, kuru grupa priecēja ar savām slavenajām trīs akordu melodijām un filozofijas pilnajām dziesmu lirikām, izpildot tādus slavenus hitus kā Vagīna, Ei, Tu Skaistā Meitene un uzmundrinoši iedvesmojošo dziesmu, kas veltīta iereibušajai vīru publikai - Celies. Tomēr man šī inteliģences deva, kuru šī grupa sniedza skatītājiem, bija mazliet par lielu, tāpēc devos uz citu skatuvi, kur notika liela gurnu kustināšanas ballīte Apofeoz Orchestra izpildījumā. Nekad nebiju domājusi, ka pirmo festivāla nakti noslēgšu, dejojot krievu regeja ritmos, bet kvalitatīvai mūzikai neeksistē ne valodas, ne kultūru barjeras, tā kā no manas puses — visu cieņu grupai par izpildījumu un muzikālas alternatīvas nodrošināšanu tiem, kas nav panki dvēselē un smadzenēs.

OTRĀ DIENA

Nākamās dienas rīts iesākās jau salīdzinoši agri, pateicoties spēcīgajai saulei, kas īsā laikā padarīja telšu pilsētiņu par milzu pannu un teltis par mini mikroviļņu krāsnīm, liekot karstuma nogurdinātajiem apmeklētājiem meklēt veldzi ābeļu un stārķu ligzdu ēnās, vai turpat blakus esošajā dīķī. Jāpiebilst, ka tas, pateicoties lielajam apmeklētāju skaitam, jau lēnām sāka mainīt krāsu un sastāvu.

Negaidīti lielisks šovs bija kora Aura pēcpusdienas uzstāšanās, kuras nagla bija kunga prātā esoša lēdija gāzmaskā, kas aizrautīgi un emocionāli dejoja līdzi Sešiem, Maziem Bundziniekiem un citām latviešu tautasdziesmām. Nebiju iedomājusies, ka ar gāzmasku var veikt tik daudz dažādas akrobātiskas kustības un, ka šādas dejas lieliski papildinās kora uzstāšanos. Ceru, ka koris šo meiteni vai vismaz mazu zilonīti nolīgs arī saviem turpmākajiem koncertiem.

Diemžēl dažādu neparedzamu apstākļu dēļ (kas varētu tikt saukti par nebeidzamām peldēm fantastiskajā baseinā, kas atradās turpat blakus skatuvēm, lejā no kalna, kur neripo akmeņi. Pateicoties apkārt esošajiem kokiem, radās iespaids, ka peldies kraujas malā) nesanāca aiziet uz instrumentālās rokgrupas uzstāšanos, kas esot bijusi laba, bet nevar jau visu paspēt. Tomēr nespēju neuzslavēt šīs grupas lakonisko nosaukumu, kas jau saknē rada daudz problēmu ar visu :

 — Eu, tu aizgāji uz NĒ?

  —Nē? Ko, nē? Ko?

— Nē, tu biji uz grupu NĒ, jā vai nē?

 — Nē, nu jā, NĒ es redzēju, bet...

Jauku koncertu sniedza Bērnības Milicijas dalībnieka Filipa Deruma projekts Martas asinis, apstiprinot faktu, ka noteikti ir viena no labākajām latviešu mūsdienu indie rock grupām. Arī pēc tam sekojošais Mikus Frišenfelds un Dejojošie Mākoņi spēlēja labi un  radīja patīkami mierīgu muzikālo fonu pēcpusdienas sauleszaķiem, kuri rotāja sēdošo klausītāju smaidus. Pēcāk lielu džungļu balli iegrieza Nils Īle & Afro Ambient, caur perkusijām nododot daļu tropu siltuma arī mazliet sagurušajiem klausītājiem, kuri tomēr iesaistījās dejās un juta līdzi smaidīgajiem un lēkājošajiem viesiem no Afro Ambient.

Vēlāk nebeidzama Latvijas rokgrupu leģendu parāde notika šķūnī, kur rindas kārtībā uzstājās Satellites LV, Baložu Pilni Pagalmi un Pienvedēja Piedzīvojumi. Nedomāju, ka par šo grupu uzstāšanos ir nepieciešami komentāri, jo tās tāpat kā ilgu laiku nostāvējis viskijs ar gadiem paliek tikai labākas, priecējot publiku ar nemainīgi labu izpildījuma kvalitāti. Tomēr šo grupu uzstāšanās laikā šķūnis bija tik pārbāzts, ka mazliet nesaprotams bija tas, kāpēc visas šīs leģendas nespēlēja uz lielās skatuves.

Tikmēr visam vecajam pa vidu uz Lāča skatuves uzstājās salīdzinoši jaunais trio Audience Killers, kurus klausīties nebija ieradušies īpaši daudz cilvēku. Jāatzīst, ka ierakstos šī grupa skan daudzsološi un viņu singls The Runaway Kite man šķita pat ļoti izdevies, bet dzīvā uzstāšanās bija diezgan vienmuļa un garlaicīga. Tāpēc man lielāku interesi izraisīja tas, ka grupas solists ir apbrīnojami līdzīgs Džekam Vaitam un meitenei galvā ir melna vilnas spalvu cepure, lai gan ārā bija karsts kā peklē.

Tad jau sekoja viens no pasākuma gaidītākajiem koncertiem — grupa Jumprava, kas pulcēja lielu fanu pūli. Lai gan uzstāšanās bija pietiekami kvalitatīva, un skatītāji dziedāja līdzi visiem grupas vecajiem hitiem un pulsēja elektroniskajos ritmos, tomēr īpaši aizraujoša tā nebija un man kā personai, kura nekad nav bijusi liela grupas fane, ātri palika garlaicīgi un to nespēja mainīt arī dīvainās video instalācijas, kas tika rādītas uzstāšanās laikā. Koncerta noslēgumā tehnisku iemeslu dēļ grupa nespēja izpildīt pūļa pieprasījumu un uz skatuves atkārtoti nekāpa. Pēc kāda brītiņa elektrība pazuda pavisam, kas norādīja uz to, ka tehniskās un skaņas problēmas varētu būt vienīgais un lielākais robs festivāla organizēšanā.

Vairākus lieliskus punktus uz i festivāla noslēdzošajā daļā uzlika grupa Parara, kas pārsteidza ar spēcīgu uzstāšanos un kačaku, kas radās, pateicoties tam, ka grupai ir divi bundzinieki, tātad dubults spēks. No tumbām nākošā skaņa bija tik stipra, ka varēja mierīgi izžāvēt matus. Uzstāšanās bija tik spēcīga, ka uz divdesmit minūtēm pazuda arī elektrība. Khem.

Arī grupa Manta, kas manām latviešu mūzikā neizglītotajām ausīm bija jaunatklājums, veidojusies no divu Edgaru — Hospitāļu ielas un Gaujarts — solistu sadarbības, priecēja skatītājus ar tieši tik lieliskām skaņām, kādam būtu jārada šo abu grupu apvienojumam. Un, protams, nepārspējamais Laika Suns, kas noslēdza festivāla otro dienu, sniedzoa lielisku koncertu, kura laikā visi tie salmi un kukaiņi, kas bija saķērušies matos dienas laikā, tika izpurināti, un enerģija uzņemta pietiekami, lai dotos tālāk naksnīgajās gaitās. Daļa ex — grupas Mofo (solists un bundzinieks) un pārējie grupas dalībnieki, kas apvienojušies no dažādām Latvijas grupām, izpildīja dziesmas no nesen izdotā EP Nakts Karalis un ļoti pārliecinoši sevi pieteica kā lielisku koncertgrupu.

Jāatzīst, ka nepelnīti neapmeklēta palika elektroniskās mūzikas skatuve, kas bija nobāzējusies betona lego kluča tipa ēkā, kurā noteikti bija vairāki atzīstami mākslinieki, bet festivāla programma bija tik piepildīta, ka neatlika laika veldzēties elektro ritmos un nācās skraidīt starp trīs galvenajām skatuvēm. Tāpat nesanāca redzēt tādus lieliskus projektus kā Biruta Ozoliņa un Dj Monsta, kas noteikti bija lielisks etnoelektronisks piedzīvojums, un mīlas balāžu duetu Čipsi un Dullo.

LabuDabu varētu mīļi dēvēt par Latvijas mūzikas festivālu ģimenes lauku omīti, pie kuras var aizbraukt atpūsties ar ģimeni, izbaudīt dabu un Latvijas labumus, un vienkārši sajust tādu vienotu brīvību, sirsnību un unikālu atmosfēru, kādas nav nevienā citā mūzikas festivālā. Tieši atmosfēras un salīdzinoši labās organizācijas (lai arī zināmas problēmas bija) dēļ man nav šaubu, ka tam ir droša nākotne.

Man festivāls beidzās, sēžot uz siena ķīpas ar Dambi un malkojot viskiju no viņa līdzpaņemtās pudelītes, kuru, šķiet, viņš glabāja bārdā, tātad — tieši tā kā tam būtu jābeidzas — labi un dabā.

Foto: Roberts Vidzidskis, easyget.lv

Tavs komentārs