Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

SEPTEMBRIS
Efterklang — Altid Sammen
Keane — Cause And Effect
M83 — DSVII
Blink-182 — NINE
Liam Gallagher — Why Me? Why Not.
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

SEPTEMBRIS
18: Nepāriet Albuma Atklāšanas Svētki, K. K. fon Stricka villa
19: Alise Joste, Nesen, K. K. fon Stricka villa
20: Jāņa Ruņģa Klātbūtne, Tallinas Pagalms
20: Ploho, Klubs Depo
21: UNDER Festival 2019, Autentika
28: Super Besse, Human Tetris, One One
28: Laika Suns, Siguldas pils kvartāls
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

M83 - Hurry Up, We’re Dreaming

Normunds Vucāns, 2011. g. 18. oktobrī

Praktiski jebkura inteliģentās elektroniskās mūzikas izpildītāja koķetēšana ar popmūziku vienmēr ir bijis vērtējams kā drosmīgs un visai bīstams solis. No vienas puses, pastāv lieli draudi ar jauno veidolu pazaudēt savus vecos fanus un neiegūt jaunus, tomēr no otras puses tādējādi ir iespējams daudzkārt palielināt fanu pūli un ierakstīt savu vārdu vēstures anālēs, radot leģendāru albumu. Pa šo bīstamo taciņu turpinājis iet arī šobrīd labākais Francijas mūzikas projekts (lai man piedod Justice, Phoenix un citas lieliskas franču grupas, bet tā uzskatu) M83, pēc trīs gadu pauzes atgriežoties ar Hurry Up, We’re Dreaming.

Entonijs Gonsalezs vienmēr ir bijis cilvēks, kurš ļāvis saviem darbiem runāt skaļāk par vārdiem, tādējādi apliecinot — ja viņš kaut ko sola, tad tā arī būs. Šī gada sākumā viņš teica, ka jaunais ieraksts būšot par sapņiem, tā skanējums kļūšot tumšāks, bet tajā pat laikā tas būšot ļoti, ļoti, ļoti episks. Kā jau teicu, man nebija pamata neticēt šiem vārdiem, tāpēc jau tad ar lielu interesi gaidīju, kas no tā visa sanāks, vai viņiem būs izdevies skanēt vēl labāk kā jau tā lieliskajā Saturdays = Youth.

Jau līdz ar pirmā singla Midnight City izdošanu vasaras vidū, pirmās konkrētās prognozes par ierakstu un tā skanējumu bija skaidras, un, kā vēlāk izrādījās, arī nekļūdīgas. Proti, jau toreiz varēja pateikt, ka ir turpināts ceļš popmūzikas virzienā, tāpat arī to, ka solītais episkums būs dzirdams pilnā krāšņumā. Vēl varēja saklausīt arī grupas daiļradē līdz šim neapgūtus instrumentus, piemēram, saksofonu (no pārējā albuma materiāla vēl gribas izcelt akustiskās ģitāras debiju, kas kļuva par vienu no patīkamākajiem pārsteigumiem). Visbeidzot, tas ir viens no gada labākajiem singliem, kas vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka 6. francūžu albums patiesi būs kaut kas īpašs.

Cita starpā runājot par Hurry Up, We’re Dreaming nedrīkst aizmirst, ka tas ir dubultalbums, kas nozīmē, ka ierasto 10-12 dziesmu vietā ir dzirdami 22 gabali, katrā pusē pa 11. Ja bieži vien tas varētu traucēt izbaudīt ierakstu (un jau iepriekš M83 daiļradē ir bijis tā, ka albumu pilnā garumā noklausīties ir grūti, jo tas, neskatoties uz kvalitāti, kļūst pārāk vienmuļš), tad šoreiz Gonsalezs un draugi ir spējuši atrast īsto balansu, īstos akcentus, lai tas noturētu uzmanību visu 72 minūšu garumā. Jau ar pirmajām Intro taktīm (nedrīkst nepieminēt, ka tajā par vokālu ir jāpateicas Zolai Džīsus) mums tiek piedāvāts burvīgs sintpopa, drīmpopa, elektronikas un ambient mikslis, kurā ikreiz var izdzirdēt ko jaunu un aizraujošu, atrast iepriekš nemanītas detaļas. Zīmīgi, ka līdz ar kopējo konceptuālismu un vienoto skanējumu (starp citu, joprojām nekur nav pazudis viņa iecienītais elements vairākas kompozīcijas noslēgt ar nākamo sākuma akordiem), neiztrūkst arī augstvērtīgas dziesmas, kurām ir lielu singlu potenciāls. Bez jau pieminētās Midnight City, vēl īpaši gribētu izcelt Reunion un Steve McQueen, tomēr arī bez tām individuāli pārliecinošu gabalu būtu gana.

Rakstā vairākkārt minēju, ka jaunajā ierakstā M83 turpina savu ceļu popmūzikas virzienā. Šoreiz tas noteikti ir vērtējams ar treknu plusa zīmi, jo šādi, vēl pieejamāki un saprotamāki masām kā jebkad iepriekš, viņi ir labāki kā jebkad iepriekš. Bez šaubām — šis ir visu laiku labākais M83 albums un viens no gada albuma titula pretendentiem. Rekomendēju ikvienam!

9/10

Piekrītu, ka šis ir visu laiku labākais... M83 albums, lai gan neesmu dzirdējis 2002. gada Dead Cities, Red Seas & Lost Ghosts. Sava taisnība ir tiem kritiķiem, kas vienkāršojot lietas saka, ka albums ir nedaudz par garlaicīgu un pretenciozu, tāpat, ka albumā ir tikai viens "hits" Midnight City (viens no visu laiku krutākajiem saksofona solo ārpus džeza), bet tomēr tas rada kaut kādu ambiciozi hipnotizējošu, mēnessērdzīgu noskaņu, gluži kā The Smashing Pumpkins dubultalbums Mellon Collie And The Infinite Sadness, kuru kā galveno ietekmi min pats grupas teju vienīgais dalībnieks Entonijs Gonzaless. Starp maniem mīļākajiem un līdz ar to labākajiem gada albumiem tas neiekļaujas, bet es esmu tikai daļējs grupas fans, tāpat man rodas jautājums - kas tālāk? Dubultalbums ir izdots un ambīciju ziņā to būs grūti pārspēt.

Atzīmi desmit ballu sistēmā nelikšu pārlieku augstu, jo Mellon Collie And The Infinite Sadness ir labāks albums un to es neuzskatu par absolūti perfektu albumu

8/10

Rūdolfs Sietiņš 2011. gada 19. oktobrī, 01:26

Tavs komentārs