Norah Jones - Little Broken Hearts

Ja man kāds pirms desmit gadiem (neticami, ka pagājis jau tik ilgs laiks, vai ne?), kad iznāca nu jau par klasiku kļuvušais Come Away With Me, kāds man teiktu, ka 2012. gadā Nora Džounsa, spēlēs brīnišķīgu indie popu, diez vai spētu tam noticēt. Nu tā ir realitāte, turklāt viņai tas pat ļoti piestāv!

Kopš lieliskās debijas Nora katrā savā albumā ir spērusi pa solim uz priekšu, piedāvājot ko jaunu un iepriekš nedzirdētu. Sākumā tas bija pamatīgs flirts ar kantrī mūziku (pieņemsim, ka šo periodu neviens neatceras, un tā tam arī būtu jābūt), tad koķetēšana ar solmūziku, līdz pirms trim gadiem The Fall mēs saklausījām pirmās indie popa iezīmes. Jaunajā ierakstā tieši šis žanrs ir ņēmis virsroku, turklāt to lieliski papildina nākamais solis izpildītājas karjeras ceļā — rotaļāšanās ar elektroniskās mūzikas pavadījumiem. Par tiem lielā mērā varam teikt „paldies” plates producentam Braienam Bērtonam, jeb Danger Mouse — muzikālā ģēnija rokraksts ir dzirdams caur un caur, un tas pārliecina pat viskonservatīvākos skeptiķus — šī ir ļoti veiksmīga sadarbība!

Little Broken Hearts, kā jau noprotams, ir ieraksts par salauztām sirdīm, kurā abi muzikālie izcilnieki cenšas šo tematu izprast un līdz pašiem dziļumiem izzināt, kas un kāpēc ir noticis. Protams, šādu tematiku nosaukt par kaut ko jaunu būtu muļķīgi, bet Norai ir izdevies tam visam pielikt šķietami jaunas vēsmas. Lielā mērā tas ir saistīts ar to, ka pat visskumjākie vai depresīvākie ieraksta teksti, piemēram, dziesmās She’s 22 vai Miriam, Džounsas balsī nevar saklausīt ne kripatiņas bēdu vai nožēlas, viss tiek izdziedāts tik viegli un gaistoši, ka nepievēršot īpašu uzmanību vārdiem, to nozīmi viegli var neievērot.

Muzikāli jaunais materiāls, manuprāt, izklausās pēc vēla augusta, kad spožu saulrietu pavadītas rit pēdējās vasaras dienas pirms rudens iestāšanās. Tas visādā mērā šķiet kā konceptuāls turpinājums The Fall, kura darbība, manuprāt, varētu būt notikusi iepriekšējā gada pašā pavasara sākumā. Pa šo laiku daudz kas ir noticis, bijuši daudzi skaisti un laimīgi mirkļi, taču nu pasaka ir galā. Šis albums ir kā tā stāsta varones dienasgrāmata pēc tam, kad viss ir beidzies un ir skaidrs, ka ir jādzīvo tālāk, bet vēl nav pilnīgas skaidrības, kā lai to paveic, jo atmiņas par izdzīvoto vēl ir pavisam svaigas. Jāatzīmē, ka beigas tomēr izrādās savā ziņā laimīgas, jo bonusa skaņdarbā I Don’t Want To Hear Another Sound stāsta varone ir samierinājusies ar notikušo un atsāk dzīvot. Skumju un šaubu pilna, bet atsāk.

Little Broken Hearts ir ļoti skaists inteliģentās popmūzikas paraugs, kuru noklausoties vienreiz gribas klausīties atkal un atkal — es, piemēram, pirmajā dienā to dzirdēju sešas reizes... Turklāt katrā no tām arvien skaidrāk un skaudrāk atklājās patiesā sāpe, kura sākumā ir tik veiksmīgi nomaskēta, ka paviršāks klausītājs pat pēc vairākām diska atskaņošanas reizēm to tā arī var nepamanīt. Ja ir vēlme dzirdēt mūziku, kas liek just un domāt, vienlaicīgi esot viens no 2012. gada spēcīgākajiem albumiem — šī būs īstā izvēle!

8.5/10