Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

OKTOBRIS
Foals — Everything Not Saved Will Be Lost – Part 2
Battles — Juice B Crypts
Cigarettes After Sex — Cry
Underworld — Drift Songs
Young Guv — GUV II
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

OKTOBRIS
25: Kreisais Krasts, Hanzas Perons
25: Men in Black, Arēna Rīga
25: Goran Gora un Latvijas Radio Bigbends, Spīķeru koncertzāle
NOVEMBRIS
05: Jānis Šipkēvics un projekts “Nepāriet”, Hanzas Perons
09: Lola Marsh, Mūzikas nams Daile
16: Brit Floyd, Palladium koncertzāle
23: Carnival Youth, Hanzas Perons
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Positivus 2016 festivāla apskats

Lauris Anstrauts, 2016. g. 20. jūlijā

Pagājušajā nedēļā izskanēja jubilejas, desmitais, Positivus festivāls un tajā klāt bija arī Intro komanda. Festivāla laikā varējāt sekot īsiem blogiem un fotogalerijām par tur notiekošo, savukārt drīzumā varēsiet lasīt tur tapušās intervijas, bet šobrīd laiks ir iepazīties ar izsmeļošu festivāla apskatu — kas pārsteidza, kas bija tieši tik labi kā gaidīts un vai kāds lika arī vilties?

Festivāla galveno skatuvju programmu piektdien iesāka galvenās vietējās rokzvaigznes Rīgas Modes. Lai gan viņu uzstāšanās sākās jau divos pēcpusdienā, viņiem tik un tā izdevās pie Nordea skatuves savākt lielu fanu pūli, kas, par spīti lielajām peļķēm skatuves priekšā, aktīvi kustējās un dziedāja līdzi. Gandrīz vienmēr viņu koncerti izceļas ar lieliskām kaverversijām un izņēmums nebija ar šis — atskanēja gan jau iepriekš dzirdētā dueta Raadio dziesmas Automāts versija, gan Bāze 7 dziesma Ar Savādu Smaidu, ko viņu versijā iepriekš dzirdējis nebiju.

Jau nepilnas pāris stundas vēlāk atgriezos pie Nordea skatuves lai redzētu Ho99o9 uzstāšanos, kam uzreiz sekoja San Fermin uz Lattelecom skatuves. Ja pirmā no tām ne gluži pārsteidza, bet vienkārši bija tieši tik laba kā gaidīju, tad otra gan nedaudz lika vilties. Ho99o9 ar uzviju attaisnoja manas cerības par trakāko koncertu festivālā — es pat teiktu, ka šis varētu būt bijis trakākais koncerts visā festivāla desmit gadu vēsturē. Šie puiši lieliski jauca hardcore punk ar hiphopu un smagu elektroniku, parūpējoties par pirmo un, šķiet, beigu beigās, arī trakāko mošpitu šī gada festivālā (uzreiz gan atzīšu, ka uz Skyforger man diemžēl nesanāca aiziet, tāpēc, iespējams, kļūdos). Pirms festivāla biju nedaudz bažījies par to, ka, uzstājoties tik agri, liela daļa publikas viņus īsti nesapratīs, bet tas, cik liels un aktīvs bija pūlis pie viņiem, patiešām priecēja sirdi. Tikmēr San Fermin izcēlās ar augstvērtīgu uzstāšanos muzikālā ziņā, bet diez ko daudz emociju nejutu ne no skatuves, ne no auditorijas. Nelīdzēja pat tas, ka grupas bundziniekam bija dzimšanas diena, ar ko viņa grupas biedri viņu apsveica uz skatuves.

Turpinājumā uzmetu aci diviem interesantiem latviešu projektiem. Visai intriģējoši izklausījās I Love You teltī spēlējošais duets Tehnikums, kuru mūzikā ļoti pārdomāta instrumentālā puse kontrastē ar diezgan infantiliem tekstiem, kas tiek izdziedāti ar pilnīgi nopietnu sejas izteiksmi. Tikmēr par Singapūras Satīnu, šķiet, nav pat daudz ko komentēt — ja vienā projektā apvienojas liela daļa Latvija labāko reperu, tas izklausīsies labi pat tad, ja ir pilnīgs joks. Vienīgi nedaudz uzjautrinoši bija tas, ka pie pēdējās dziesmas — Festivālētāji — visapkārt manīju ļoti daudz sajūsminātu cilvēku tieši no tās festivāla apmeklētāju kategorijas, par kuru šī dziesma pasmejas.

Pēc tam devos palūkoties uz to, kāds pamats ir trakumam ap Years & Years — tā kā šīs grupas mūzika līdz šim mani nebija spējusi īpaši aizraut, domāju, ka varbūt viņi būs spējīgi mainīt manas domas ar savu dzīvo uzstāšanos. Diemžēl tā nenotika — grupas līdera Ollija vokāls izklausījās visai nepārliecinoši un arī fani likās pārsteidzoši mazaktīvi — ja neskaita pirmās rindas, pūlis kopumā tā pa īstam iekustējās tikai uz viņu lielākajaiem hitiem pašās koncerta beigās. Jāuzteic gan Years & Years attieksme pret faniem — Hot Chip koncerta laikā viņu līderis iznāca no aizskatuves teritorijas lai nofotogrāfētos ar paprāvu bariņu fanu.

Pēc tam sekoja šī festivāla skumjākais koncerts — Minor Victories. Un nē, ne jau tāpēc, ka viņu mūzika būtu skumja vai grupa spēlētu slikti. Tieši otrādi — viņi sniedza lielisku uzstāšanos, tikai klausītāju pie skatuves bija gaužām maz. Patiešām žēl, ka tik augsta līmeņa māksliniekiem nācās spēlēt tik mazam pūlim, bet, vismaz spriežot pēc viņu sociālo tīklu kontiem, viņiem Latvijā tomēr bija tīri labi paticis. Par laimi, ar pūļa savākšanu problēmu nebija Hot Chip, kuru koncerts bija viens no aizraujošākajiem festivālā. Viņi sev atvēlētas stundas laikā izskrēja cauri gandrīz visiem saviem lielākajiem hitiem, un, kā pie pirmās koncerta dziesmas sāku dejot, tā beidzu to darīt vien līdz ar to noslēdzošās Brūsa Springstīna dziesmas Dancing In The Dark kaverversijas pēdējām skaņām.

Ar deju izraisīšanu problēmu nebija arī vakara neplānotajam hedlainerim Markam Ronsonam. Lai gan biju cerējis, ka viņš savā dj setā vairāk balstīsies uz to, kas patīk viņam pašam, nevis centīsies pielāgoties pūlim, man bija ļoti jautri arī par spīti tam, ka Ronsons pārsvarā izvēlējās otro variantu. Pie tam, viņa atzīstamo dīdžejošanu papildināja arī konfeti lielgabali un salūts, radot lieliskas ballītes atmosfēru. No vienas puses pat labi, ka Ellija Gouldinga uz festivālu neatbrauca, jo, ja tik liels pūlis uz Marku Ronsonu savāktos arī pie Nordea skatuves, tur pilnīgi noteikti nebūtu pietiekami daudz vietas dejošanai un varbūt pat elpošanai.

Festivāla otro dienu iesāku ar diviem I Love You Records paspārnē esošiem māksliniekiem uz Nordea skatuves — Super Besse un Alisi Josti. Pirms festivāla, skatoties tā programmā, man radās šaubas par to, vai Super Besse iederēsies viņiem iedalītajā laikā — 13:45 pēcpusdienā — bet bažas izrādījās veltas, jo, aktīva un daudzskaitlīga fanu pūļa atbalstīti, viņi sniedza lielisku uzstāšanos, kas karstajā pēcpusdienas saulē iederējās tikpat labi kā viņiem ierastajos tumšajos pagrabos. Savukārt Alise Joste, kopā ar Kārli Jostu un Shipsi, parūpējās par skaistu pavadījumu nelielai sestdienas pēcpusdienas atelpai ēnā.

Par jautrākiem ritmiem tikmēr ar savu solo projektu parūpējās Vampire Weekend basģitārists Baio, vienubrīd arī pārsteigdams sanākušos ar INXS dziesmas Need You Tonight kaverversiju. Jāsaka, ka viņa mūzika lieliski iederējās saulainajā sestdienas pēcpusdienā, vienalga, vai garasatāvoklis vairāk vilka uz dejošanu vai kāju atpūtināšanu piesēžot. Pie tam, kā jau biju gaidījis, Baio izcēlās arī ar festivāla labākajām deju kustībām.

Jau neilgi pēc tam savu uzstāšanos uz Palladium skatuves sāka grupa Bandmaster, bet, diemžēl, man izdevās paspēt tikai uz tās nobeigumu. Koncertu viņi pabeidza izpildot lielisku Jamie XX dziesmas Loud Places kaverversiju, bet uz piedevām vēl piemeta arī VIŅAs koncertu vienas dziesmas garumā, ar Uguns uzspridzinot Palladium telti. Man ļoti žēl, ka nesanāca no šī koncerta redzēt vairāk par dažām dziesmām, tomēr pat ar to pietika, lai vēlreiz apstiprinātu manu viedokli, ka Bandmaster ir Latvijas daudzsološākā grupa.

Tikmēr dāņu-somu apvienības Liima koncertu uz šīs pašas skatuves gan redzēju visā pilnībā, un šis koncerts bija tikpat lielisks kā viņu iepriekšējā projekta Efterklang uzstāšanās Salacgrīvā pirms trīs gadiem. Spriežot pēc viņu izskata un uzvedības uz skatuves, kā arī kolēģa piedzīvojumiem viņus intervējot, šķiet, ka Liima varētu būt festivāla dzīvespriecīgākā grupa, un šo dzīvesprieku viņiem lieliski izdevās nodot arī tālāk koncerta apmeklētājiem.

Uz Nordea skatuves spēlējošie C Duncan un, nedaudz vēlāk, arī Seinabo Sey gan manī nekādas lielās emocijas neizsauca. Par profesionalitāti gan nevienam neko pārmest nevar, bet šīs uzstāšanās man patiešām palikušas atmiņā ļoti minimāli (lai gan pieļauju, ka bija daudzi citi, kam tās patiešām patika). Tikmēr pārsteidzoši labi uz Lattelecom skatuves izklausījās Džons Ņūmens, no kura neko īsti neko nebiju gaidījis, bet tiku pārsteigts ar ļoti enerģisku koncertu.

No šī koncerta gan nācās doties prom priekšlaicīgi, jo, pirms vakara galvenajiem māksliniekiem, gribējās uzmest aci divām nu jau gandrīz leģendārām latviešu grupām. Satellites LV koncerta apmeklējums man jau sen kļuvis par Positivus festivāla tradīciju, un šķiet, ka tā ir arī daudziem citiem, jo tur patiešām netrūka cilvēku, kas lieliski uzņēma gan vecos grāvējus, gan jaunās dziesmas. Savukārt grupu Židrūns šajā festivālā redzēju, šķiet, pirmoreiz, bet arī I Love You telts viņu uzstāšanās laikā bija pilna ar uzticamiem faniem, daži no kuriem nekautrējās izmantot zemo skatuvi lai pamēģinātu ienirt pūlī un papeldēt pa to.

Uzreiz pēc tam devos ieņemt vietu pie Lattelecom skatuves, lai vērotu otrās dienas hedlainerus M83. Uzreiz iesākuši ar iepriekšējā albuma hitu Reunion, viņi sniedza patiešām maģisku uzstāšanos. Varbūt vienīgi nedaudz žēl par to, ka tika nospēlētas tikai divas dziesmas no lieliskā Saturdays = Youth albuma, bet to visu atsvēra Lower Your Eyelids To Die With The Sun kā koncerta noslēdzošā dziesma, kas varētu būt viens no skaistākajiem mirkļiem festivāla 10 gadu vēsturē.

Festivāla pēdējo dienu iesāku pie Lattelecom skatuves ar Haelos uzstāšanos uz Lattelecom skatuves, kuru triphopa ietekmētais, nedaudz drūmais indīpops lieliski piestāvēja vienlīdz drūmajiem laika apstākļiem. Savukārt nedaudz vēlāk par vienu no festivāla skaistākajiem mirkļiem uz tās pašas skatuves parūpējas Čārlzs Bredlijs ar savu pavadošo grupu. Par spīti savam ļoti cienījamajam vecumam, mākslinieks uz skatuves kustējās apbrīnojami aktīvi, bet starp dziesmām teica iedvesmojošus un aizkustinošus vārdus par dzīvi uz šīs pasaules. Pēc koncerta arī pats Bredlijs bija tik aizkustināts, ka devās apskaut bezmaz vai visus pirmajā rindā stāvošos.

Uzreiz pēc tam uz Nordea skatuves kāpa The Very Best, kas, par spīti joprojām drēgnajam laikam, ne pa jokam iekustināja lielu skaitu dejotāju. Šķiet, ka viņiem tādā veidā patiešām izdevās ienest festivālā nedaudz Āfrikas saules (pie tam, tieši uz viņu koncerta beigām beidzot pavisam mitējās nedaudz kaitinošais lietus). Daudz pozitīvu emociju sniedza arī briti Wolf Alice, kuru uzstāšanās, manuprāt, bija festivāla labākais rokkoncerts. Uzkāpjot uz skatuves, viņi gan izskatījās nedaudz noguruši, bet jau no pirmās dziesmas bija skaidrs, ka koncerta kvalitāti tas nekā neietekmēs, jo lai nu kā, bet enerģijas viņu koncertā patiešām netrūka. Ne tik labs iespaids man palika par Air, kuru koncerts, godīgi sakot, likās garlaicīgs. Uzreiz gan piebidīšu, ka neesmu liels viņu fans, bet pat tās viņu dziesmas, kas man patīk, nekādu lielo iespaidu neatstāja. No vairākiem viņu faniem gan dzirdēju ļoti pozitīvas atsauksmes par šo koncertu, tā kā varbūt vienkārši bija jābūt fanam, lai izbaudītu Air uzstāšanos festivāla atmosfērā.

Pēc tam jau kārta bija pienākusi arī dienas saldajam ēdienam — Grimes un Iggy Pop, un, līdz ar to, neizbēgami arī festivāla beigām. Grimes koncerta laikā nedaudz negatīvi pārsteidza publika, kas bija negaidīti neaktīva (lai gan uz beigām arī ar to nebija nemaz tik slikti), bet par uz skatuves notiekošo neko sliktu patiešām nevarētu pateikt. Uzlekusi uz skatuves ar veiklu spērienu, Grimes ar Realiti iesāka koncertu, kas noteikti nelika vilties nevienam viņas fanam. Savukārt Iggy Pop ir tik liela leģenda, ka, pat ja koncerts nebūtu bijis labs, tāpat būtu bijis jāpriecājas par iespēju viņu vēl redzēt. Līdz tam gan nenonāca, jo Igijs sniedza lielisku koncertu, kas varētu pacīnīties arī par visu laiku labākā Positivus koncerta titulu. Apmēram pusi no tā viņš, kā ierasts, pavadīja trakojot pie pirmajā rindā stāvošajiem faniem, ļaujot ikvienam pārliecināties par to, cik labā formā viņš joprojām ir.

Ar to arī festivāls bija noslēdzies, un jāsaka, ka tā pēcgarša vēl joprojām ir ļoti patīkama. Var jau žēloties par neprognozējamajiem laika apstākļiem, augušajām biļešu un alus cenām, apkārtējo cilvēku reibuma pakāpi un vēl daudz ko, bet bez Positivus Latvijas mūzikas dzīve būtu ļoti tukša. Un es teiktu, ka tīri mūzikas ziņā šis bija līdz šim labākais Positivus festivāls, pārspējot manu iepriekšējo favorītu 2013. gadu (lai gan Sigur Ros un The XX joprojām ir labākie hedlaineri). Atliek tikai cerēt, ka šogad uzstādīto latiņu izdosies arī pacelt vai vismaz noturēt, un es nevaru vien sagaidīt nākamo gadu, kad varēšu to noskaidrot.

Starp citu, ieskatieties arī mūsu Instagram kontā, kur visu trīs dienu garumā dalījāmies ar mirkļiem no festivāla.

Nevaru piekrist par Iggiju - nevar pat salīdzināt ar pagaišgada konci - un Robertu Plantu. Igijs nav piemērots noslēgt tādu pasākumu, 10gades pasākumu. Vienīgā intriga, vai viņš atkailinājās līdz galam... Muzikāli zero.

Cancejs 2016. gada 21. jūlijā, 09:18

Normāls pakaļā ielīdiens festivāla organizatoriem, atstrādājot bezmaksas biļetes. Gaidu, kad kāds sadūšosies uzrakstīt reālu rakstu, par šo vājo festivāla atraugu!

Jezups 2016. gada 21. jūlijā, 11:06

Manuprāt, Positivusam vajadzētu mainīt kaut ko, liekot uzsvaru uz dīdžejsetiem, kas var uzkarsēt publiku

.... 2016. gada 5. augustā, 18:14

Tavs komentārs