Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

OKTOBRIS
Foals — Everything Not Saved Will Be Lost – Part 2
Battles — Juice B Crypts
Cigarettes After Sex — Cry
Underworld — Drift Songs
Young Guv — GUV II
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

OKTOBRIS
25: Kreisais Krasts, Hanzas Perons
25: Men in Black, Arēna Rīga
25: Goran Gora un Latvijas Radio Bigbends, Spīķeru koncertzāle
NOVEMBRIS
05: Jānis Šipkēvics un projekts “Nepāriet”, Hanzas Perons
09: Lola Marsh, Mūzikas nams Daile
16: Brit Floyd, Palladium koncertzāle
23: Carnival Youth, Hanzas Perons
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Positivus 2019 festivāla apskats

Lauris Anstrauts, 31. jūlijā

Aizvadītajā nedēļas nogalē Salacgrīvā izskanēja jau trīspadsmitais Positivus festivāls un arī šogad Latvijas ievērojamākajā mūzikas notikumā klāt bija Intro kolektīvs, lai dalītos ar saviem iespaidiem un pieredzēto. Jau iepriekš varējāt lasīt mūsu domas par festivāla pirmās un otrās dienas labākajiem koncertiem, bet tagad pienācis laiks atskatīties arī uz festivālu kopumā, tā atmosfēru un atstāto pēcgaršu.

Lai gan festivāls šogad bija pazaudējis vienu dienu, tā sākuma laiks bija palicis nemainīgs — piektdienas pēcpusdiena. Kā jau ierasts, tā atklāšana bija uzticēta vietējiem māksliniekiem, bet šķiet, ka The Coco’Nuts un Mūr nebija paveicies ar uzstāšanās laiku, jo, lai gan abi no šiem koncertiem bija visnotaļ kvalitatīvi, publika vēl nebija iesilusi un lielākā daļa sanākušo tos klausījās piesēduši tālāk no skatuvēm.

Festivāls vēl pat nebija īsti ieskrējies, kad atgadījās tā pirmais neplānotais pārsteigums — pamatīgi aizkavējās lidmašīna ar ko uz Latviju bija plānojis nokļūt britu mūziķis Elderbrook. Atšķirībā no citām reizēm, kad šādi starpgadījumi atstāj robu festivāla programmā, viņš gan līdz Salacgrīvai paspēja tikt, bet ar nokavēšanos, kas lika viņa koncertu samainīt vietām ar anša uzstāšanos. Domājams, ka gan pašam Elderbrook, gan viņa cienītājiem tas viss nāca kā nepatīkams pārsteigums, jo nācas uzstāties uz mazākas skatuves, bet, gods kam gods, viņš savus klausītājus nepievīla.

Tikmēr ansis savu negaidīto nonākšanu uz festivāla galvenās skatuves izmantoja līdz maksimumam. Par spīti tam, ka, pēc viņa paša vārdiem, lielāko daļu no koncerta viņš neesot sapratis, kas vispār notiek, no malas tāds iespaids radās varbūt tikai pašās pirmajās koncerta minūtēs. Tas, kas sekoja tālāk, bija iespaidīga un triumfāla uzstāšanās, ansim pārliecinoši apliecinot, ka viņš spēj gan savākt pietiekami lielu klausītāju skaitu, lai atrastos uz lielās skatuves, gan prasmīgi ar to strādāt. Dažiem pašmāju hiphopa faniem piektdienas vakarā nācās rauties divās frontēs, jo laikā, kad ansis vēl rībināja galveno skatuvi, uz Piena Svētku skatuves savu uzstāšanos sāka VIŅA. Arī šajā gadījumā bija iespējams dzirdēt koncertu, kas piepildīts ar pamatīgu enerģiju — nonāca pat līdz tam, ka pēc sava lielāka hita Tēja ar Karalieni nospēlēšanas VIŅAi nācās paziņot: “tas, ka es dziedu “dzērieni pa gaisu” nenozīmē, ka jums ir jāsāk mētāt apkārt savas alus glāzes!".

Pa šo laiku jau bija pienācis saulriets, kas nozīmēja to, ka var sākties vakara svarīgāko koncertu maratons. To uzsāka briti The 1975, kuru koncertam atvēlētā stunda paskrēja garām gandrīz nemanot. Iesākuši ar enerģisko Give Yourself A Chance, viņi nospēlēja visas savas svarīgākās dziesmas, katrai no tām izskanot absolūti nevainojami. Lielākos augstumus koncerts sasniedza pie melanholiskā hita Somebody Else, bezrūpīgi apokaliptiskās Love it if We Made it un, jo īpaši, pie sirdi plosošās balādes I Always Wanna Die (Sometimes). Jau iepriekš bija skaidrs, ka ar savu pagājušā gada albumu A Brief Inquiry Into Online Relationships viņi ir kļuvuši par ļoti svarīgu grupu mūsdienu mūzikā, bet šis koncerts to apliecināja vēl jo vairāk, pilnīgi noteikti ierindojoties starp labākajiem, kas visu šo gadu laikā dzirdēti Positivus.

Uzreiz pēc tam uz Lāčplēša skatuves savu uzstāšanos sāka austrālieši Cut Copy un arī šis koncerts pozitīvi pārsteidza, jo viņi izklausījās tikpat iespaidīgi kā savos ziedu laikos šīs desmitgades sākumā. Viņu dziesmas no dažādiem grupas karjeras periodiem plūstoši nomainīja viena otru, liekot kājām pašām kustēties. Arī viņu gadījumā visas dziesmas izklausījās tikpat labi vai pat labāk nekā ierakstā, tāpēc esmu pārliecināts, ka visi grupas cienītāji ar šo koncertu bija ļoti apmierināti.

Tikmēr uz festivāla galvenās skatuves vakaru noslēdza brāļu duets Disclosure ar savu dīdžejsetu. Kā jau varēja gaidīt, tas bija ļoti pārdomāts un kvalitatīvs priekšnesums, piepildīts ar klasisku disko gabalu remiksiem, mūsdienu deju grīdu grāvējiem, kā arī viņu pašu skaņdarbiem. Protams, ka noslēgumā publiku uzspridzināja viņu lielākais hits Latch, bet par seta kulmināciju pat gribētos saukt tam sekojošo Help Me Lose My Mind, kas ieveda publiku mierīgākos ritmos, bet lieliski iederējās fantastiski siltajā vakarā. Festivāla programma gan vēl turpinājās arī uz citām skatuvēm, piemēram Piena Svētku, kur Edavārdi jau trešo gadu pēc kārtas sniedza aizraujošu un kupli apmeklētu koncertu, kura beigās lielāko hitu Viss Ir Sarežģīti viņam entuziastiski palīdzēja izpildīt viss sanākušais pūlis.

Festivāla otrā diena pārsteidza ar vēl lielāku karstumu nekā pirmā, un jāatzīst, ka, lai gan festivāla atmosfērai tas nāk tikai par labu, vismaz man tas dažbrīd arī traucēja baudīt koncertus, jo pie abām galvenajām skatuvēm valdīja tāda svelme, ka nekavējoties gribējās patverties kaut kur ēnā. Ilgi par karstumu žēloties gan nebija laika, jo bija jāķeras pie dienas koncertu programmas baudīšanas.

Uz Lāčplēša skatuves pārliecinošu koncertu sniedza Very Cool People, nojaucot robežas starp fanku un rokmūziku, tikmēr Piena Svētku skatuvē lielisku humora devu piedāvāja Kapelmeistars Group, kuri ar savu nopietno attieksmi pret nenopietnām lietām daudziem kļuva par vienu no festivāla atklājumiem. Vēlāk uz tās pašas skatuves pirmo hiphopa frīstailu cīņu Positivus vēsturē sarūpēja Brīvrunu Projekts, savukārt blakus esošajā Lāčplēša skatuvē francūzis Adam Naas centās paaugstināt Positivus apmeklētāju seksuālo aktivitāti.

Pie festivāla lielās skatuves saule turpināja nesaudzēt nevienu, kas vēlējās nostāties tās tuvumā, tāpēc britu džeza mūziķes Emma-Jean Thackray koncerta laikā pie skatuves stāvēja aptuveni desmit cilvēku, visiem pārējiem tā klausītājiem cenšoties paglābties kāpu piedāvātajā ēnā. Tiesa gan, šaubos, ka arī citos laika apstākļos iznākums būtu citāds, jo, lai gan mūzika, ko viņa rada kopā ar savu grupu ir muzikāli augstvērtīga, tā gluži neaicina klausītāju uz aktīvām dejām. Tam daudz piemērotāka ir itāļu Husky Loops mūzika, bet man jāatzīst, ka jau pēc dažām dziesmām sapratu, ka neesmu viņu auditorija un nomainīju viņus pret pašmāju klasiskā roka atdzīvinātājiem The Bad Tones, kuru psihodēliskās melodijas lieliski iederējās saulainajā pievakarē.

Sauli un psihodēliju atrast varēja atrast arī kolektīva Superorganism koncerta vizualizācijās. Šī grupa izceļas ar patīkamu versiju par cukurotu popmūziku, ar dažādiem paņēmieniem padarot to dīvaināku un nepieradinātāku, bet ne mazāk jautru. Un tieši jautrība ir tas, kas visvairāk asociējas ar viņu koncertu uz festivāla galvenās skatuves — tas izpaudās gan viņu dziesmās, gan komunikācijā ar publiku, palīdzot atraisīt saules nogurdināto publiku.

Piena Svētku skatuvē tikmēr pazīstamais teātra režisors Vladislavs Nastavševs kopā ar savu draugu un kolēģi no Maskavas Ivanu Ļubeņņikovu apdarināja 20. gadsimta krievu dzeju sapņainos sintpopa ritmos. Muzikāli tas izklausījās pat ļoti interesanti, tāpēc ceru, ka šis nepaliks par tikai vienreizēju projektu. Tikmēr turpat blakus, Lāčplēša skatuvē, ar paredzamu, bet kvalitatīvu koncertu savus fanus gan no Latvijas, gan Igaunijas priecēja Ewert and the Two Dragons.

Pēc tā jau bija pienācis laiks vakara galvenajiem koncertiem — vispirms roka duetam Royal Blood, pēc tam elektronikas duetam Underworld. Pirmie uz festivāla galvenās skatuves sagādāja īstu rokkoncerta atmosfēru — ar smagiem rifiem, kā arī publiku, kas nerimstoši lēkā un dzied līdzi viņu dziesmām. Pat ja neesi liels šīs grupas cienītājs (kā tas ir manā gadījumā), viņu dzīvo koncertu kvalitāti patiešām nav iespējams noliegt, tāpēc tiem, kas ir viņu fani, šis pilnīgi noteikti bija neaizmirstams vakars.

Vakara noslēdzošā grupa Underworld tikmēr pārsteidza ar savu jauneklīgo enerģiju, kas neapsīka visa koncerta garumā. Es patiešām biju pārsteigts uzzināt, ka grupas vokālistam Karlam Haidam jau ir 62, jo viņš uz skatuves kustējās krietni aktīvāk nekā divreiz jaunākais es pie tās. Patiesībā, tā ir mana šī festivāla lielākā nožēla — ka pēc nogurdinoši karstās dienas man pie Underworld vairs nebija spēka padejot, tāpēc nespēju pienācīgi šo koncertu izbaudīt. Bet arī tāpat tas bija ļoti atmiņā paliekošs, radot sajūtu, ka tikko patiešām piedzīvota dzīvu leģendu uzstāšanās.

Pirms festivāla karstākais temats šī gada Positivus sakarā bija tā sarukšana no trīs uz divām dienām, daudziem spriežot par to, kā šī vienas dienas pazaudēšana ietekmēs festivālu. Es biju cerējis, ka tas būs palielinājis vienā dienā redzamo ārzemju mākslinieku koncertu skaitu, bet realitātē izrādījās, ka tas tāpat bija palicis iepriekšējā gada apjomā, turklāt, līdz ar eklektiskās Dabas skatuves pazušanu, kopējais koncertu skaits festivālā samazinājās vēl vairāk. Jā, protams, gandrīz visi festivālā redzamie ārzemju mūziķu koncerti bija patiešām augstvērtīgi un tā hedlaineri bija pat ļoti aktuāli un festivālu industrijā pieprasīti, bet kopumā šīs 2 dienas atstāja tādu kā mazuma piegaršu. Īpaši tāpēc, ka agrāk esam piedzīvojuši festivālus, kur vienā dienā iespējams redzēt tikpat daudz, cik šogad divās.

Tāpat sarūk arī festivāla apmeklētāju daudzums, šogad tam sasniedzot tikai 15 000, kas ir tikai puse no tā ziedu laiku ietilpības. Tas rada jautājumu — kāpēc savos pirmsākumos tam padevās strauja augšupeja ekonomiskās krīzes apstākļos, bet mūsdienās, kad Latvijas iedzīvotāju pirktspēja ir uzlabojusies, tiek piedzīvota lejupslīde? Manuprāt, pie vainas ir tieši palielinātās iespējas, jo agrāk bija jāņem pretī viss, ko Positivus deva, bet tagad ir daudz vieglāk aizbraukt uz milzu festivāliem citur Eiropā, līdz ar to nav jau īsti jēgas braukt uz Salacgrīvu pēc dažiem koncertiem, ja apetīte jau apmierināta citur.

Tāpēc šī gada festivāla laikā ieslīgu pārdomās par to, vai gudrākais risinājums nebūtu pacelt biļešu cenas un, līdz ar tām, arī piedāvājumu, lai atturētu pašmāju mūzikas cienītājus no došanās uz citiem festivāliem un piesaistītu arī apmeklētājus no citām valstīm? Protams, man no savas pozīcijas grūti zināt, cik tas ir iespējami, un zinu arī to, ka loģistikas apsvērumu dēļ daudzi mākslinieki pie mums nemaz tā neraujas, bet ir skaidri redzams, ka arī šī cenšanās būt visiem pieejamiem tomēr īsti nestrādā. Tāpēc vēlēšu jaunajā desmitgadē Positivus festivālam no jauna atrast savu identitāti. Un manā teiktajā nav ne mazākā sarkasma vai nenovīdības — galu galā, jebkuram, kam patīk laba mūzika taču ir izdevīgi, lai šim festivālam nākotnē viss izdotos. 

Foto: Gundars Zaburdajevs

Tavs komentārs