Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

AUGUSTS
Oh Sees — Face Stabber
Shura — Forevher
King Gizzard & the Lizard Wizard — Infest The Rats' Nest
Friendly Fires — Inflorescent
Frank Turner — No Man's Land
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

AUGUSTS
16: Mazais Princis, Paviljons Ziedoņdārzs
21: Laika Suns un Sudden Lights , Spīķeru kvartāls
21: Stūrī Zēvele un Sniedzes Prauliņas Koncerts, K. K. fon Stricka villa
23: Kurbads. Ķēves Dēls, Lucavsala
28: Tribes of the City, K. K. fon Stricka villa
29: Evija Vēbere, Dārza Kāre
29: Židrūns, Kaņepes Kultūras centrs
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Positivus festivāla 2011 apskats

Normunds Vucāns, 2011. g. 19. jūlijā

Aizvadītajā nedēļas nogalē visas Latvijas mūzikas cienītāju uzmanība bija piesaistīt Salacgrīvai, kur norisinājās jau piektais Positivus festivāls. Jāatzīst, ka tur norisinājās lielisks Positivus festivāls, kas jau atkal ir pārspējis iepriekšējā gadā piedāvāto!

Jau iepriekš vairākkārt rakstīju, ka šogad uz Salacgrīvu braucu, cerot sagaidīt vislabāko pasākumu tā piecu gadu vēsturē, jo muzikālais piedāvājums bija visplašākais, kvalitatīvākais un pārdomātākais šo gadu laikā. Brīžiem pat bija sajūta, ka ir pārāk daudz kas labs, jo redzēt visu, ko gribējās, fiziski nebija iespējams (piemēram, I Love You teltī sanāca iegriezties vien pāris reizes), tomēr baudot kārtējo izcilo priekšnesumu saprāts ņēma virsroku — ir taču tik labi, ka arī pie mums ir viens pietiekami augsta līmeņa fests! Te jāpiebilst, ka patiesi ceru, ka pēc gada varēsim visu baudīt jau trīs dienas, jo tas tikai uzlabos muzikālo piedāvājumu. Visbeidzot apkopojot galvenās atziņas jāpiebilst, ka ir patiess prieks, ka uz galvenajām skatuvēm arvien vairāk ir redzami ārzemju izpildītāji, turklāt praktiski visi no tiem ir pietiekami aktuāli un svarīgi vārdi mūsdienu mūzikā.

Pirmais koncerts, ko gribēju noskatīties un arī pilnībā redzēju bija Freak Owls uzstāšanās. Ģitārists, grupas līderis un solists Džošs Rišio kopā ar multiinstrumentālisti Kodiju Geilu un nelielu semplu mašīnas palīdzību izklausījās lieliski un bija viens no labākajiem veidiem, kā atklāt festivālu. Starp citu, koncertā līdzības ar Bon Iver bija daudz, daudz pamanāmākas kā ierakstos, tomēr nedomāju, ka tas ir slikti. Pēc šova nedaudz sanāca parunāt ar grupu (šo un pārējās intervijas ar mūziķiem meklē eRokā tuvāko dienu laikā), un viņi teica, ka tas esot bijis viens no jaukākajiem, ja ne pats patīkamākais koncerts, kādu šajā Atlantijas okeāna krastā sanācis spēlēt. Tāpat viņš, līdzīgi kā lielākā daļa pārējo mūziķu, nebeidza jūsmot par to, ka jūra ir vien dažu metru attālumā. Jauki!

Pēc tam sekoja lielisko Dry The River novērtēšana dzīvajā, un par viņiem, nu jau bez jebkādām šaubām, varu teikt, ka mums ir bijis tas gods dzirdēt un redzēt pasaules līmeņa zvaigznes vēl pirms viņi kļuvuši plaši pazīstami. Viņiem ir viss, kas nepieciešams, lai to sasniegtu — lieliska mūzika, spēja to kvalitatīvi izpildīt dzīvajā, atrašanās izdevniecības Sony paspārnē, tikko izdots singls No Rest, kas ir neticami lipīgs, un tā vien gribas to uzlikt uz repeat, turklāt, kas nav mazsvarīgi, džeki ir ļoti komunikabli un jauki, kas, vismaz karjeras sākumā ir nozīmīgi. Pēdējo reizi par kāda potenciālu atvērt visas durvis mūzikas biznesā biju pērnā gada sākumā, kad aktīvi sevi pieteica citi Positivus varoņi Hurts. Bet nesteigsimies notikumiem pa priekšu — paturpinot par Dry The River, jāsaka, ka tas bez šaubām bija viens no maniem mīļākajiem festivālā.

Nedaudz vēlāk paklausījos Alīnu Orlovu, tomēr šī dāma mani līdz galam, tā teikt, neaizķēra. Jā, it kā viss bija labi, tomēr tā tas arī palika — labi, bet nekas īpašs. Cits stāsts ir par galvenās skatuves atklājēju Joāvu. Līdz šim biju viņu redzējis pirmajā no diviem lielajiem Prāta Vētras koncertiem, tomēr šis koncerts bija labāks par jau tā spēcīgo uzstāšanos Arēnā. Šis bija lielisks pierādījums viņa talantam un kreativitātei, kurai, šķiet, nav robežu. Patīkami, ka arī publika bija pietiekami atsaucīga un daudzskaitlīga, gaidām nākamo reizi, ka viņš būs Latvijā — mūziķis stāstīja, ka trešais uznāciens mūsu publikas priekšā būšot viņa solo koncertā. Ticiet man, to Jūs negribēsiet palaist garām!

Kā jau varēja gaidīt, Pulled Apart By Horses apliecināja savas spējas nospēlēt fantastisku dzīvo šovu. Pats redzēju aptuveni pusi no blices uzstāšanās, tomēr kolēģis apgalvoja, ka pilnā garumā tas esot bijis patiesi iespaidīgi, arī pūlis esot bijis fantastiski atsaucīgs. Patīkami to dzirdēt, turklāt, starp citu, kopējā publika šogad bija daudz jaukāka kā iepriekšējos divus gadus (īpaši — pērn), atkal ir atgriezusies tā vienreizējā, pozitīvā Positivus atmosfēra.

Arī pirmais no diviem pašmāju izpildītājiem, kuriem bija tas gods spēlēt uz lielākās, Tele 2 skatuves — Gustavo, kā jau varēja gaidīt, nelika vilties. Pirmo reizi savā mūžā uz skatuves viņš gan dziedāja, gan spēlēja ģitāru, kā arī sarīkoja sēdošu, klusējošu flešmobu koncerta vidū — varēja redzēt, ka pie programmas ir īpaši piestrādāts. Te gan jāpiebilst, ka flešmobs izdevās ne pārāk labi (sēdēja labi ja trešā daļa sanākušo, pārējie izskatījās pagalam apmulsuši), tomēr ovācijas un publikas aktivitāte pēc tā bija lieliska!

Mūsu kolektīvu pozitīvā ziņā ļoti pārsteidza Frankie & The Heartstrings. No šīs apvienības ieraksta man patika vien pāris dziesmas, tomēr koncerts bija lielisks. Ģitāras izklausījās „smagākas” nekā ierakstā, turklāt Frenkijs ir neticami harizmātisks — šāda kombinācija viņus padara par vienu no jaukākajiem pārsteigumiem festivālā.

Pēc tam sekoja vakara trīs galvenie koncerti — Hurts, Tunng (uz Cēsu Alus skatuves) un Editors uzstāšanās. Mančestras dueta priekšnesums iepriekšējo šovu dēļ aizkavējās vairāk kā divdesmit minūtes (tā dēļ diemžēl neredzēju pilnīgi neko no Tunng), tomēr gaidīšana bija tā vērta. Skatoties uzstāšanos no praktiski pirmās rindas (pilnīgi visus priekšnesumus vērojām no pirmajām rindām, galvenokārt tāpēc, jo tā var objektīvāk salīdzināt to kvalitāti, nav atšķirību, kuras rada attālums līdz tumbām) mani no pirmās līdz pēdējai sekundei tas patiesi aizrāva. Jā, var jau teikt, ka tas bija sterils un garlaicīgs koncerts, tomēr man patīk tas, cik ļoti profesionāls, līdz mazākajām niansēm noslīpēts bija priekšnesums. Nekad neesmu slēpis savas simpātijas pret šo grupu, un tā man nelika vilties, iešu pat vēl tālāk, apgalvojot, ka tas, visdrīzāk, ir gada labākais koncerts, pārspējot pat Frenku Tērneru pirms nedēļas Fonofestā. Šeit gan jāpiebilst, ka sajūsmināto pūlim ir tikpat daudzi pretinieki, sakot, ka tas nebija nekas īpašs. Zīmīgi, ka pēc koncerta solists Teo Hačkrafts teica, ka šis esot bijis neaprakstāms koncerts, savukārt pavadošā sastāva taustiņinstrumentālists Pīts (kopā ar duetu ir jau kopš paša pirmā koncerta), ar ko izdevās aprunāties gan pirms, gan pēc šova teica, ka publikas atsaucības dēļ tas pavisam noteikti esot bijis viens no visu laiku labākajiem šīs grupas dzīvajiem priekšnesumiem.

Jau pieminētie Tunng, pēc kolēģa teiktā, arī esot bijuši fantastiski (dzirdētie fragmenti pa radio arī man tā liek domāt), tomēr vakara galvenajam notikumam, bez šaubām, bija jābūt Editors. Diemžēl līdz galam viņi mani nepārliecināja, kaut gan biju gaidījis vismaz tikpat daudz, ja ne pat vairāk, kā no Hurts. Izslavētā koncertgrupa bija lieliska, skanēja lieliski un visu pārējo darīja lieliski, tomēr (un to nesaku es viens) pietrūka tā sauktā „it” faktora, kas teicamus koncertus atšķir no izciliem. Tas nebūt nenozīmē, ka man nepatika Birmingemas čaļu sniegums — nē, es to izbaudīju, bet pirms tam cerības bija uz ko vairāk.

Vēl pēc tam naktī no piektdienas uz sestdienu notika lieliski Toma Grēviņa un DJ Bass Lion seti Radio 101 busiņā, taču tie nobālēja I Love You telts iepriekš neizziņotā Instrumentu koncerta priekšā. Pandas izpildīja tikai piecas kompozīcijas (Life Jacket Is Under Your Seat, (There Must Be) Peace, Lie Down (Viss Ir Otrādāk), kurā uz savu pantiņu pievienojās arī Gustavo, Born To Die un Apēst Tevi enkorā), tomēr arī tas bija viens no mirkļiem, kad pareizais vārds visa aprakstīšanai ir „maģiski”. Neaprakstāma publikas atsaucība (Apēst Tevi mierīgi varētu nodziedāt tikai sanākušie vien, ja Shipsi izlemtu pats noskatīties no malas) un ierasti augsta kvalitāte — visu cieņu!

Pēc tik bagātīgas piektdienas nedaudz bija bažas, ka otrā diena varētu nest vilšanos, tomēr jau rīta programma pārliecināja, ka arī tajā viss būs kārtībā. Varbūt Auļi nedaudz nepārliecināja (manuprāt, šāda stila grupas Positivus īsti nepiestāv), tomēr Dzelzs Vilks visus iekustināja jau pirms diviem. Zīmīgi, ka šis koncerts, šķiet, ar tādu pašu setlisti kā Fonofest, kur viņi uzstājās paši pēdējie, pēc manām domām, izdevās daudz labāks un aizraujošāks nekā pirms nedēļas.

Arī abiem Igaunijas izpildītājiem uz Cēsu Alus skatuves — Iiris un Ewert And The Two Dragons, festivāls jāvērtē ar plusa zīmi. Īpaši tas attiecās uz Iiris — lielisks, aizraujošs koncerts, kura kulminācija bija Happy Birthday dziedāšana solistei, kurai tieši sestdien palika 20 gadi. Jubilejas atzīmēšana, vismaz uz skatuves, izdevās teicami!

Dienas vidū sekoja pasākuma veterānu Satellites LV pirmā uzstāšanās uz lielākās skatuves. Jauki, ka sanāca pietiekami daudz ļaužu, kuri no pirmās līdz pēdējai sekundei izbaudīja setlisti, kas tikpat labi varētu būt daļa no blices best of koncerta. Pats gan visu līdz galam nedzirdēju, tomēr arī netālu no ieejas, kur atrodas mēdiju telts, nevarēja nedzirdēt fanu uzstājīgos saucienus pēc vēl pāris gabaliem. Žēl, ka skatuves atbildīgās personas neļāva tās izpildīt (galvenokārt, lai neatkārtotos situācija ar aizkavētajiem koncertiem), jo mūziķi un klausītāji tiešām to bija pelnījuši.

Arī turpmāk sestdienas koncertu un interviju maratons (kopš ap 15.00, kad sāka spēlēt Iiris līdz pat Röyksopp pēdējiem akordiem ap diviem naktī) neļāva garlaikoties. Sākumā klausījos jaukos dāņus no Bruklinas Alcoholic Faith Mission, kuri, līdzīgi kā Frenkijs, dzīvajā pārliecina daudz vairāk nekā ierakstā, galvenokārt tāpēc, jo abi solisti ir ļoti harizmātiski, bet dziesmu aranžijas — šķietami (pārbaudīju, tā tikai liekas) daudzveidīgākas un bagātīgākas nekā ierakstos, te tās vienkārši bija skaļākas un vieglāk saklausāmas.

Cik dzirdēju no citiem, daudziem ļoti liels patīkams pārsteigums bija ekscentriskais glemfolka (paša izmantots apzīmējums) izpildītājs King Charles. Arī mani šis džeks pārsteidza nesagatavotu — jā, viņš bija sarakstā starp 15 mūziķiem, ko vajadzētu redzēt Salacgrīvā, tomēr TIK labu šovu gaidījis nebiju. Tieši tā, šovu, jo kvalitatīva mūzika tika papildināta ar, piemēram, uzrāpšanos skatuves konstrukcijā praktiski līdz augšai, un ģitāras spēlēšanai instrumentālā rokdziesmā. Pēc tam vaicāju organizatoriem, vai tas bija iepriekš iestudēts triks, un viņi tikai paraustīja plecus. Arī nelielās sarunas laikā šo čali nespēju izprast, tomēr muzikālo kvalitāti noliegt nevar neviens.

Cenšoties atgūties pēc tikko redzētā mirkli vēlāk jau klausījos Chapel Club, kas ne reizi vien ir slavēta kā lieliska koncertgrupa, taču kaut kas nedaudz pietrūka, un to pat neglāba trīs jaunu, iepriekš neizdotu kompozīciju nospēlēšana. Visdrīzāk te pie vainas bija tas, ka līdz Latvijai tā arī nenokļuva daļa no mūziķu instrumentiem un viņu skaņu režisors...

Vienu no patīkamākajiem pārsteigumiem piedāvāja Ok Go. Protams, šos vīrus gribēju redzēt, bet kaut ko tik jauku negaidīju. Vispirms izsmīdinājuši visus žurnālistus preses konferences laikā (piemēram, atklājās, ka grupā varot iekļūt jebkurš, tikai jāpieveic kāds no esošajiem četriem vīriem reslinga mačā būrī), jau mirkli vēlāk to viņi darīja arī ar publiku. Protams, netika arī aizmirsts par mūziku, kura izklausījās tikpat jauki kā ierakstos. Tāpat tika sagādāti arī divi brīnišķīgi pārsteigumi — Last Leaf solists Demiens izpildīja akustiski, ar ģitāru atrodoties pūļa vidū, savukārt Return par pavadījumu kalpoja dažādu izmēru zvaniņi. Kaut gan video nav no Positivus, te ir redzams kā tas izklausās.

Pirms trīs galvenajiem koncertiem uz lielākās skatuves, uz mirkli paskatījos arī Glasser priekšnesumu, kas, vismaz man un kolēģiem, nelikās saistošs. Vēlāk gan dzirdēju viedokli, ka visa koncerta laikā kopumā esot bijis jauki, taču sākums par to neliecināja. Daudz vairāk pārliecināja Marks Ronsons ar savu Business Intl., kurā bija gan Alekss Grīnvalds no Phantom Planet, gan Kails Falkoners no The View, gan bijusī The Pipettes dalībniece Roza Elionora Dougela, kā arī Amanda Vornere no MNDR un virkne citu slavenu mūziķu. Sarīkojuši fantastisku ballīti, kurā Ronsons gan dziedāja, gan spēlēja ģitāru, gan pildīja dīdžeja pienākumus (un koncertu neizjauca pat pamatīgās skaņas problēmas Just un California laikā), šī apvienība radīja pārliecību, ka gribēšu viņus redzēt, kad notiks atgriešanās Salacgrīvā. Ļoti, ļoti ceru, ka tāda būs!

Pēc Ronsona likās, ka James varētu arī nobālēt ņujorkieša bandas priekšā, tomēr jau atkal sapratu, ka festivālā gandrīz nekas nenotiek kā iepriekš varētu gaidīt — tieši James bija īstā pasākuma emocionālā virsotne. Ja lielākajā daļā koncerta likās, ka šis ir vienkārši labs koncerts, tad Sit Down vēlreiz pierādīja, ka runas par pirmā Positivus maģisko priekšnesumu nav glorificētas vai pārspīlētas. Gabals tika izpildīts akustiski, un vienā brīdī, bez jebkādiem aicinājumiem no skatuves vai man zināmiem izsludinātiem flešmobiem, liela daļa publikas vienkārši apsēdās. Apsēdās pielijušā, dubļainā laukā laikā, kamēr diezgan spēcīgi lija. Iespējams, tas neizklausās pēc kaut kā īpaša, tomēr sajūtas bija neaprakstāmas. Tobrīd arī mani pārņēma sajūta, ka James ir īstie šī gada festivāla hedlaineri pat neskatoties uz to, ka citi koncerti ir spēcīgāki. Emocijas ir nozīmīgs aspekts! Starp citu, Tims Būts atklāja, ka jau 12 gadus neko tādu neesot piedzīvojis... Maģiski, vienkārši maģiski!

Uz šī fona, vismaz man, nedaudz nobālēja Beach House sniegums uz Cēsu Alus skatuves. Lai nekavētu James, viņus dzirdēju vien pirmo divu dziesmu laikā, pārējā novērtēšanu atstājot kolēģa ziņā, kamēr pats līdz galam izbaudīju mančestriešus. Tā kā koncerts ievilkās aptuveni pusstundu pēc plānotā beigu laika, tā arī neko citu no Baltimoras dueta priekšnesuma nepasēju redzēt. Vien pēc tam dzirdēju no ikviena — arī tas esot bijis maģiski. Jāmēģina vismaz daļa iespaidu ķert ierakstā — labāk nekā nekas!

Pēdējie no lielajiem hedlaineriem spēlēja Röyksopp, tomēr norvēģus gan varētu saukt par vilšanos. Ja neskaita Robinas parādīšanos (vai arī sievietes ar tādu pašu balsi un ĻOTI līdzīgu izskatu, kaut gan neviens 100% pārliecināts par to, ka tā ir viņa tā arī nebija), viss pārējais šovs bija tāds... pat īsti nezinu kāds. Nebija slikti, bet brīžiem palika nedaudz garlaicīgi (instrumentālo gabalu laikā), un līdzīgi kā ar Muse pērn, brīžiem bija sajūta, ka vīri spēlē bez emocijām, gluži kā no konveijera. Tāpat man ļoti nepatika, ka visi vokāli (atskaitot Robinas izpildītos) bija izmainīti ar balss pārveidotāju, radot robotisku skaņu. The Girl And The Robot laikā tas strādā, bet izpildītas tika arī daudzas citas kompozīcijas...

Pēdējie festivāla akordi tika izspēlēti I Love You teltī, Aparāta atkalapvienošanās koncertā. Nekad neesmu bijis liels Pētera Helmsa un draugu talanta cienītājs, tomēr, šķiet, ka ikviens no pārējiem apmeklētājiem tāds bija. Visi dziedāja līdzi, radīja skaļas ovācijas un visādi citādi atbalstīja savus varoņus. Pēc koncerta solists bija lakonisks, sakot, ka viss esot bijis lieliski, un esot bijis īpašs prieks par publikas atsaucību. Starp citu, tika pieminēts, ka ja kāds grib viņus redzēt uzstājoties, vajagot vienkārši sazināties ar kādu no grupas, un visu varot sarunāt...

Kā pēdējos gados ierasts, pats, pats pēdējais punkts uz i tika uzlikts iepriekš neizziņotā Toma Grēviņa dīdžejsetā turpat I Love You teltī. Tas bija daļējs atkārtojums robotu šovam, tomēr pamatīgi atšķīrās no iepriekšējās nedēļas piedzīvojuma gan muzikāli, gan arī ar to, ka tikai viens robotu tērps bija izdzīvojis līdz Salacgrīvai. Pārējos esot iznīcinājusi vētra... Lai vai kā, arī citādāks robotu šovs bija gana iespaidīgs un aizraujošs, lai ļaudis varētu doties mājup laimīgi.

Kā jau ievadā minēju, arī piektais Positivus festivāls ir labākais tā vēsturē. Cerams, ka arī nākamais pacels latiņu augstāk, lai gan patiesībā par to nemaz nešaubos — ja darbi tiek sākti jau nedēļu pēc šī pasākuma, citādi nemaz nevar būt!

Foto: Gatis Šļūka

Tavs komentārs