Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Sleater-Kinney - No Cities To Love

Rūdolfs Sietiņš, 2015. g. 30. janvārī

Desmit gadi arī priekš Led Zeppelin ir pietiekami ilgs laiks, lai par viņiem aizmirstu. Kopš iepriekšējā Sleater-Kinney albuma The Woods izdošanas šogad apritēs precīzi desmit gadi, un tas ar savu psihoaktīvo dabu, kā arī The Flaming Lips, Tame Impala skaņu tēva Deiva Fridmana klātbūtni, spēja pacelt šo grupu jaunās superkvalitātēs. Tas tobrīd likās neticami, jo Sleater-Kinney var uzskatīt par vienu no labākajām rokgrupām deviņdesmito gadu nogalē un divtūkstošo sākumā. Tāpat par iespējams labāko rokgrupu, kurā darbojas tikai sievietes. To var uzskatīt par neapgāžamu faktu. Noklausoties The Woods rodas jautājums — kā ir iespējams kļūt vēl labākam, ja tu tāpat jau esi vislabākais? Ne velti grupai vajadzēja desmit gadu pauzi, lai saņemtos kaut kam jaunam.

No Cities To Love neaizraujas ar pārspīlētiem eksperimentiem un cenšanos pacelt grupas līmeni Bītlu augstumos. Šis ir ļoti drošs solis, lai grupa, par kuras eksistenci jaunākā paaudze neko iepriekš nav dzirdējusi, atgūtu otro elpu. Tas ir līdz šim grupas hitīgākais, popsīgākais, melodiskākais un lielisku piedziedājumu pilnākais albums. Visas desmit albuma dziesmas ir A kvalitātes hiti. Tātad pavisam droši uz to uzķersies daudzi jaunieši. Tas ir kaut kas jauns grupas daiļradē, jo iepriekš skaistas melodijas nebija Sleater-Kinney lielākie plusi. Tie bija enerģija un absolūtā sapratne grupas dalībnieču starpā, kas bija tik augstā līmenī, ka likās — te nekas nevar noiet greizi.

Albums sākas spoži. Ar Price Tag. Kuru var raksturot ar vārdu “Hot Rock”. Tā arī sauca grupas 1999. gada albumu. Diskotēku rokenrols parādās sekojošajā Fangless, kas atgādina par to, ka Sleater-Kinney gudrie ģitāras rifi un klibojošais ritms bija liela ietekme, nu jau aizvēsturiskajā “dance-punk” kustībā. Turpmāk grupa tikai turpina gāzēt un piedāvā hitu pēc hita — īsts septiņdesmito gadu mačo rokenrols Surface Envy, līdzi dziedamais titulgabals, ellīgi lipīgais A New Wave utt. No Cities To Love ir tik pilns ar lieliskām dziesmām, ka kāds, kurš nav pieradis pie kārtīga karstā roka, iespējams sasirgs ar tiešām nopietnu sirdskaiti.

Ja grupa par kaut ko jākritizē, tad tas ir albumam pietrūkstošā “klasiskā albuma sajūta”. Tas ir lielisku hitu apkopojums, bet to klausoties kā albumu nerodas sajūta, ka tu esi ierauts kādā superaizraujošā piedzīvojumu superfilmā, bet gan skaties vienkārši ļoti smieklīgu skeču komēdiju. Tie kuri mēdz kaut ko palasīt par grupām, noteikti saprata atsauci. Jo viena no grupas dalībniecēm ir smieklīgā Portlandia veidotāja.

Kopvērtējumā — No Cities To Love neuzskatītu par labāko grupas albumu. Tāpat iespējams tas nebūs pašās, pašās augstākajās vietās sarakstos par gada skanīgākajiem albumiem, bet Sleater-Kinney izdevusies spoža atgriešanās. Nākamais solis ir tikai viens. Hedlainot visus pasaules festivālus un stadionus.

9/10

Albums neapšaubāmi interesants, vienīgi atkārtotai klausīšanai likās pārāk neirotisks. Bet! - noteikti gribētu dāmas redzēt dzīvajā!

Kosmonauts 2015. gada 6. februārī, 11:16

Tavs komentārs