Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

TUVĀKIE NOTIKUMI

MARTS
28: Singapūras Satīns, Palladium koncertzāle
APRĪLIS
16: Ville Valo, Palladium koncertzāle
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Summer Sound 2012 festivāla apskats

Eltons Kūns, 2012. g. 15. jūlijā

Visi, kas kaut brīdi pavadījuši Liepājā zin, ka tā ir pilsētiņa jūras krastā, kas slavena ar to, ka ir tā mītiskā vieta, kur dzimst visi labākie Latvijas vēji un [rok-] mūziķi. Labi, varbūt kādā citā Latvijas pilsētā atrodami arī labāki vēji... Bet tas nav gluži tas, ko es vēlējos pateikt. Bez vēja un mūziķiem šo vietu īpašu padara arī vasaras festivāli, kuri, te, vienā vai citā formā, norisinājušies jau kopš laika gala. Ja vēl pāris gadus atpakaļ neapšaubāmi pats populārākais no tiem bija Baltic Beach Party, par kuru pašiem liepājniekiem viedokļi atšķīrās kā melns pret baltu, tad tagad tā vietu ir ieņēmis festivāls Summer Sound Liepāja, kurš šogad norisinājās jau otro reizi.

Senas tradīcijas nemirst viegli un to pašu varētu teikt par festivālu Baltic Beach Party, kurš kā rēgs planē virs Liepājas pludmales un lielu daļu Liepājnieku ievilina Summer Sound Liepājateritorijā gluži kā apsolot, ka te būs tā pati ‘vecā, labā ballīte, kā visus tos iepriekšējos gadus’. Jāsaka, ka daudzi no viņiem varētu sagaidīt vilšanos.
 Jau tikko ieejot festivāla teritorijā, mani pārņēma sajūta, ka patiešām atrodos kādā ievērības cienīgā pasākumā, kura organizatoriskās un loģistiskās puses ir rūpīgi pārdomātas. Ja Baltic Beach Partyatgādināja vienu milzīgu pludmales ballīti, tad Summer Sound Liepājapadara sevi cienīgu saukties par festivālu. Tāpat kā festivāla pirmajā gadā, arī šogad pa visu teritoriju bija izkaisītas Okartes Pludmales, Fantasy Garden, Alternatīvā Cēsu Alus unTeātra Bāra skatuves, kā arī Shark Energy unNabaklab teltis. Jaunums bija Okartes Jūtūbes Ballīte, bet par to sīkāk pastāstīšu vēlāk.

Ja neņem vērā nepieklājīgo karstumu (Festivāla norises pirmajā dienā Liepājā tika reģistrēts jauns karstuma rekords, pārspējot iepriekšējo, 1970. gadā reģistrēto), tad laikapstākļus festivāla rīkotāli labākus vēlēties nemaz nevarēja. Bet kā tad ar pašu mūziku, nu, to daļu, bez kura neviens mūzikas festivāls nevar iztikt?! Lūk, ar mūziku viss bija ļoti labi! Varbūt, ka skeptiķiem grūti iztēloties kā vienā festivālā var kopā satilpt, piemēram, Gacho un Auļi, bet ziniet... var!

Kaut arī visi festivāla notikumi man atmiņā palikuši kā miglā tīti (Un tam NAV nekāda sakara ar alkoholu) un daudz kāroto koncertu neredzēju, tomēr ir šis tas, par ko no savas pieredzes Summer Sound Liepāja varu pastāstīt.

Pati pirmā uzstāšanās, kuru noklausījos‘garāmejot’ bija Baložu Pilni Pagalmisniegtais koncerts, kurš izpildījuma ziņā bija klasisks, bet patīkams. No viņiem īpašus pārsteigumus nesagaidīju, bet no Elephants From Neptune, kas spēlēja uzreiz pēc viņiem, gan. Vēl līdz šim šos iegauņu puišus ‘dzīvajā’ vēl dzirdējis nebiju un patiesībā žēl, ka bez manis šo prieku atnākuši baudīt bija tikai daži no festivāla apmeklētājiem (šāds liktenis piemeklē lielāko daļu grupu, kas spēlē tik agri festivāla pirmajā dienā). Tie, kam šo blici dzīvajā redzēt un dzirdēt neizdevās, varu pateikt tikai to, ka viņi spēlēja tik skaļi un kvalitatīvi, ka spēju jau tagad viņus iztēloties spēlējam uz kādas lielākas festivāla skatuves. Nākamais koncerts, kuram paspēju gan noklausīties tikai pašas beigas, bija French Films šovs, kura laikā sev vairākas reizes pārvaicāju “Vai tiešām tā var būt, ka šie puiši ir no Somijas?! Viņi taču ir no Lielbritānijas un kāds būs kaut ko sajaucis...” Klasiska britroka performance. Ja neskaita Musiqq, kuri uzstājās tieši pirms viņiem, varētu droši apgalvot, ka šī bija pirmā grupa, kas iekustināja fanu pūļus pie lielā Okartes Skatuvespamatiem. Kamēr turpināju izpētīt festivāla teritoriju, ar vienu ausi paklausījos arī Dzelzs Vilku un to kā viņi izpilda kompozīcijas no sava pēdējā albuma, Dzīvnieks Pilsētā.Interesanti bija dzirdēt viņu vokoderisko hītu “Sesks”, kuru pirms tam dzirdējis biju tikai radio studijā un akustiski.

Neilgi pēc tam izdevās paklausīties arī SULK priekšnesumu, kura shoegaze-īgais sapņainīgums un psihadēlija Liepājas saulrietā izklausījās īpaši. Atgriežoties pie lielās skatuves, redzēju nelielu daļiņu no The WOW koncerta. Biju viņus dzirdējis jau agrāk, sagaidot 2012. gadu Palladium koncertzālē, kad viņi iesildīja Austru, un jāsaka, ka tas, ko dzirdēju jau ļoti līdzinājās tam, ko jau biju dzirdējis. Ja viņi nebūtu Instrumentu iesildītāji, es teiktu, ka viņi labi (varbūt pat labāk) iederētos arī uz kādas citas, nedaudz mazākas skatuvītes. Aptuveni pusstundu pirms viņu uzstāšanās, devos uz meet’n’greet telti paklausīties, kas labs sakāms Instrumentiem. Lielā skaļuma, kuru radīja koncerts turpat blakus un milzumlielā intervētgribētāju skaita dēļ, man neizdevās saklausīt gandrīz ne vārda no viņu teiktā. Uz brīdi pat abi mūziķi kopā atgādināja īpaši apdraudētās pandas būrīti, kuras interesenti atnākuši apraudzīt. Šajā brīdī arī atcerējos par nokavētu Mona De Bo koncertu, kas nudien būtu bijis vērtīgs piedzīvojums.

Lieki teikt, ka viss mainījās, kad Instrumenti uzkāpa uz skatuves, kur viņus ar nepacietību gaidīja, šķiet, lielākā daļa festivāla apmeklētāju. Tik tikko iestājusies tumsa un miers, kuru kā ar nazi pāršķēla apdāvināto mūziķu pulks uz skatuves uz mani patiesi atstāja milzīgu iespaidu. Gandrīz sataustāmās cilvēku emocijas, lielais karstums (Kuru vēl tikai pastiprināja pirotehnikas pielietojums kādā no skaņdarbiem), skaistās vizualizācijas un burvīgā uzstāšanas viennozīmīgi padarīja šo koncertu par pirmās dienas kulmināciju, tieši tā, kā tas bija paredzēts. Personīgi man pašam šī bija pirmā reize, kad abus reiz-anonīmas-pandas-tagad-slavenus-vīrus redzēju pirmo reizi, bet viens otrs zināja stāstīt, ka tieši identisku koncertu grupa nospēlējusi, kad pēdējo reizi viesojusies Liepājā, 2011. gada Decembrī.

Neilgi pirms koncerta beigām devos Cēsu Alus Skatuves virzienā, lai baudītu Astro’n’out uzstāšanos. Mani uzreiz pārsteidza milzīgais cilvēku pūlis un tā entuziasms, dziedot līdzi, nu jau ikoniskajiem, grupas gabaliem. Bez apdomāšanās varu teikt, ka šis bija vislabākais Astro’n’out koncerts no visiem, kurus biju redzējis. Enerģijas pārpilns, tomēr harmonisks un sirsnīgs. Grupa publiku palutināja arī ar pāris skaņdarbiem no viņu jaunā albuma Lauvas(To skaitā arī singlu, kuram nupat arī parādījies horeografēts videoklips, “Esi man klāt”) un jāsaka, ka man ļoti tīk tā jaunā ‘skaņa’, kuru viņi meistarīgi nodemonstrēja. Teju uzreiz pēc koncerta grupai bija jādodas prom, bet vēl pirms tam izdevās noķert Māru un nedaudz aprunāties. Viņa arī nodemonstrēja kustības no jaunā videoklipa un stāstīja par to, cik ļoti forši bija filmēt klipu Rīgas kinostudijā, kad pirmais, kas iešaujas prātā ir “Vai tiešām tas viss ir mums?!”.

Pulksten 02:30 es izdarīju liktenīgo izvēli un devos Okartes Pludmales Skatuvesvirzienā, lai apskatītu Gacho uzstāšanos, bet aiz muguras atstāju The Sound Poets, kuriem bija jāspēlē tieši uzreiz pēc Māras un pārējiem astronautiem. Teorētiski būtu bijis iespējams paspēt redzēt pusi no katras uzstāšanās, bet ļaužu masas un to spēcīgi blīvā plūsma festivāla teritorijā panāca to, ka ‘pārcelšanās’ no vienas skatuves uz otru man aizņēma aptuveni 20 minūtes.

Kad beidzot nonācu galapunktā, iedomājos par to, ka mans iepriekšējais apgalvojums par to, ka Instrumenti ir festivāla pirmās dienas kulminācija, varētu izrādīties aplams. Kaut gan muzikāli no Gacho daudz nesagaidīju, nonācu pie secinājuma, ka viņš ir lielisks šovmens. Ja citi mūziķi lielās ar to, ka sērfo fanu pūlī, tad Gacho brauc ar laivu. ‘Nuff said. Pēc viņa ļoti skaļā un eneŗģiski uzlādētā priekšnesuma beigām devos atlikušo vakaru pavadīt Toma Grēviņa un Artura Medņa uzraudzībā notiekošajā Okartes Jūtūbes Ballītē, kur interesenti varēja iesūtīt sev tīkamus skaņdarbus izmantojot Twitter. Te mani sagaidīja i’ jau nodrāztu un apnicīgu hītu, i’ jaunu, vēl tik nepopulāru skaņdarbu kokteilis. Par lielu pārsteigumu sev, šeit izdzirdēju arī paša pasūtīto Major Lazer ar “Pon Da Floor”. Noguris un ausu džinkstoņas nomākts devos mājup, lai atgrieztos festivāla otrajā dienā ar svaigiem spēkiem un atsvaidzinātu uztveri.

Pēc kārtīgas atpūtas biju gatavs atgriezties Summer Sound Liepājateritorijā. Laika apstākļus izmaiņas nepiemeklēja, gaisā vēljoprojām valdīja ārprātīgs karstums, kas daudzus aicināja doties nopeldēties turpat blakus esošajā jūrā. Vairāku iemeslu dēļ, otrajā dienā neredzēju gandrīz nevienu uzstāšanos, ja neskaita Toma Grēviņa setu pludmales bāra Ar Mani Atkal Runā KaijasLiepājas frančīzē, kas arī tika iekļauta festivāla teritorijā. Jāsaka, ka Toms savus pienākumus pildīja godam un kā vienmēr viņa izvēlētā mūzikas izlase sagādāja ausīm ko tīkamu un iepriekš nedzirdētu. Viņš arī man pastāstīja, ka Dzeltenie Pastnieki esot “izklausījušies sūdīgi”. Vai tā pašas grupas, vai skaņotāju vaina, īsti nezinu, bet atceros kā pagājušogad gan Goran Gora, gan Pienvedēja Piedzīvojumi sūdzējās par skaņotāju veikumu un nekavējās arī padalatīties arī ar kādu stingrāku vārdu.

Uzreiz pēc Mr. Grē arī man pašam bija jāpilda diskžokeja pienākumi un tas arī kalpoja par iemeslu, kāpēc nokavēju visu otrās dienas hedlaineru koncertus. Neredzēju ne H-Blockx,, ne The Big Pink, ne Far East Movement. Kaut gan, ja godīgi, ja runa iet par pēdējo no manis nosauktajiem, nemaz nezinu vai man ir iemesla skumt par to, ka viņu šovs man gāja secen. Atceros dzirdam kādu kādam stāstot par to, ka viņu koncerts jau “esot tāds pats kā Gacho, tikai angliski”. Gribas ticēt, ka tālu no patiesības tas nav. Šogad man gāja secen arī Alternatīvā Skatuve, uz kuras uzstājās arī pāris mākslinieku, kurus pats labprātāk būtu paklausījies un nointervējis; Skutelis un The Happy Endings.

Muzikāli festivālam punktu personīgi man pielika Toma Grēviņa, DJ Rudd igauņa Kallervo Karu un pašmāju Mārtiņa Opmaņa dzīvā improvizācija bungu ritmu un virtuālo vinilu skaņu pavadījumā zem nosaukuma 2 DJs 2 Drummers. Liekas, ka viņus atnākuši paklausīties bija visa, kuriem vēl atlicis kaut kripatiņa spēka. Viņu šovs bija pietiekami skaļš un krāsains (Aizmirsu piebilst, ka mani pārsteidza lielās skatuves gaismojums un tā jauda. Neatceros, vai tā bija arī pagājušogad, bet skatuvi varēja ‘atrast’ no praktiski jebkuras vietas teritorijā), bet spriežot pēc tā, ko redzēju un dzirdēju, tādu blīkšķi kā Gacho viņiem radīt neizdevās.

Līdz ar svētdienas saules uzaušanu pēdējās minūtes teritorijā pavadīju dejojot Okartes Jūtūbes Ballītē, par kuru otrajā festivāla dienā atbildēja neviens cits kā Egons Reiters. Ar rūdīta radio diskžokeja manieri viņš uzrīkoja vienu varen’ patīkamu nobeigumu visam tam lielajam piedzīvojumam, kuru sauc parSummer Sound Liepāja festivālu.

Visā visumā varu bez kavēšanās atklāt, ka festivāls man patika. Jāatzīst, ka biju to starpā, kam visa tā pludmales pasākuma rīkošana vēljoprojām stipri asociējas ar Baltic Beach Partylaikiem, tāpēc uz festivālu devos ar nelielu skepsi. Kaut arī programmu nepiepildīja tādi milzīgi ārzemju mūziķu vārdi kā citos festivālos, Summer Sound Liepājatomēr sevi parādija no gaišās puses kā labi organizētu, patīkamu “vasaras piedzīvojumu”, kurā sev ko atrast varēja kā lieli, tā mazi, kā veci, tā jauni. Jācer, ka nākošgad festivāla organizatori uzlabos to, kas jau ir labs un to, ko vēl varētu uzlabot un Liepāja iegūs jaunu reputāciju kā pilsēta ar vienu kārtīgu vasaras mūzikas festivālu, kas ir kas vairāk kā tikai liela pludmales ballītes.

Foto: easyget.lv

Tavs komentārs