Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

NOVEMBRIS
Jaakko Eino Kalevi — Dissolution
Coldplay — Everyday Life
Beck — Hyperspace
Harry Nilsson — Losst and Founnd
Leonard Cohen — Thanks For The Dance
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

NOVEMBRIS
16: Brit Floyd, Palladium koncertzāle
23: Carnival Youth, Hanzas Perons
23: Ozols. Neona Pilsēta - Sāgas Noslēgums , Latvijas dzelzceļa vēstures muzejs
28: Boy Harsher | Chasms, Klubs Depo
28: Jumprava, Arēna Rīga
29: Astro'n'out, Palladium koncertzāle
DECEMBRIS
04: Matt Simons, Palladium koncertzāle
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

The Black Keys - Turn Blue

Gundars Zaburdajevs, 2014. g. 21. maijā

Neslēpšu, ka jauno The Black Keys veikumu gaidīju visai nepacietīgi. Grupas iepriekšējais veikums El Camino, kurš dueta popularitāti uzcēla vēl līdz nebijušiem augstumiem, kopš tā izdošanas 2011. gada nogalē, visticamāk, ir kļuvis par manu visu laiku klausītāko albumu. El Camino sev esmu uzlicis uz ļoti augsta pjedestāla un jāatzīst, ka pēc "melno taustiņu" jaunā veikuma pirmās noklausīšanās reizes biju nedaudz apjucis. Šeit ir pavisam cits grūvs.

Turn Blue nosaukums lieliski izsaka tā skanējumu — tas ir lēnāks un melanholiskāks nekā El Camino, kurā bija apkopotas pārsvarā visai īsas un ātras blūzroka kompozīcijas. Lai arī dziesmu teksti brīžiem bija visai tumši un sāpīgi, kopējā atmosfēra tāda nebija. Turn Blue gadījumā smeldze jūtama arī skanējumā, kas nav pārsteidzoši, jo albuma tapšanas laiks sakrita ar vokālista/ģitārista Dena Auerbaha šķiršanās procesu.

Par kopējo ieraksta skanējumu varēja nojaust jau pēc tā pirmā vēstneša Fever (kopumā laba izvēle singlam), kurā dominēja viegls, nedaudz skumīgs skanējums ar izteiktu galveno sintezatoru partiju. Šis instruments arī pārējos gabalos bieži vien ieņem, ja ne pašu galveno, tad vienu no galvenajām lomām. Šāda taktika nav viennozīmīgi vērtējuma — pāris vietās noskaņas radīšanai sintezators tiešām iederējās (10 Lovers ir spilgts pozitīvais piemērs), bet brīžiem tas dziesmu padarīja pārāk vienmuļu.

Gadu gaitā The Black Keys mūzika no Auerbaha un bundzinieka Patrika Kērnija divinstrumentu The White Stripes tipa (protams, arī Džeks Vaits reizēm atļāvās iekļaut par kādu instrumentu vairāk, bet par viņu parunāsim aptuveni pēc mēneša) skanējuma pamazām apauga ar jaunām idejām un jauniem instrumentiem. Salīdzinot ar vēl 10 gadus vecu pagātni, Turn Blue ir kā pieradināts zvērs, kas sēž krātiņā un pat tīri labi izbauda mežonīgas dzīves trūkumu. Vai tas ir slikti? Ne obligāti.

Lai arī jāatzīst, ka agresīvākās un ritmiskākās albuma daļas (kā Bullet in the Brain agresīvie posmi) man pārsvarā patika labāk par mierīgajām, šis ieraksts ar savu dvēseliskumu un smeldzi caur ērkšķiem atrod ceļu uz zvaigznēm. Varbūt gan ne pašām augstākajām, taču kvalitāte ir nenoliedzama, un ir vērts Turn Blue noklausīties arī vairākas reizes tikai tāpēc, lai pie tā pierastu un saprastu, ko tieši grupa ir centusies pavēstīt. Vēl jāizceļ, ka noslēdzošā Gotta Get Away jau ir ieturēta nedaudz pozitīvākā ritmā, turklāt skan tā, it kā būtu tapusi pagājušā gadsimta septiņdesmitajos.

Šis viennozīmīgi ir daudz sarežģītāks ieraksts nekā El Camino, kura galvenie trumpji slēpās pavisam citur. Lai arī daži kritiķi jau paspējuši izteikties, ka producenta Danger Mouse ietekme uz duetu kļuvusi pārāk spēcīga, par kopējo The Black Keys attīstību precīzi varēs spriest tikai pēc nākamā albuma. Galu galā, gadījumi, kad grupa vienkārši iet cauri grūtākiem laikiem, ir uz katra stūra. Klausītājam tikai atliek izbaudīt procesa rezultātus.

8/10

Tavs komentārs