Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

SEPTEMBRIS
Efterklang — Altid Sammen
Keane — Cause And Effect
M83 — DSVII
Blink-182 — NINE
Liam Gallagher — Why Me? Why Not.
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

SEPTEMBRIS
18: Nepāriet Albuma Atklāšanas Svētki, K. K. fon Stricka villa
19: Alise Joste, Nesen, K. K. fon Stricka villa
20: Jāņa Ruņģa Klātbūtne, Tallinas Pagalms
20: Ploho, Klubs Depo
21: UNDER Festival 2019, Autentika
28: Super Besse, Human Tetris, One One
28: Laika Suns, Siguldas pils kvartāls
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Vomitface - Hooray for Me

Kārlis Arājs, 2016. g. 1. septembrī

Vomitface ir nosaukums, kas izraisīs emocijas. Daļu tas atbaidīs, citus piesaistīs, taču vienaldzīgo būs maz — un tas ir labs raksturojums grupas kopējai filozofijai, kas ir darīt to, ko un kā paši vēlas — vai tā būtu aizņemšanās no žanra grandiem, vai nosaukuma izvēle, tas viss strādā. Savā ziņā var vilkt paralēles ar Beach Slang, kuri arī aktīvi aizņemas, bet padara to unikāli savu.

Jau no pirmās dziesmas ir skaidrs, ka grupas galvenais trumpis ir pagātnes atzīšana, tai pašā laikā neieslīgstot vienmuļā tās atkārtošanā. Muzikāli visu ieraksta laiku ir sajūta, ka grupa nebaidās katrā dziesmā iemest kaut ko no Nirvana, nedaudz no Mudhoney, bišķīt no Pixies, u.tml. Kopumā tas rada samērā unikālu ķīseli, kuru atkārtoti klausoties var sadzirdēt daudz jaunu nianšu.

Īpaši ir jāuzteic vokālists Džareds Maika, kura balss ceļo starp Kurta Kobeina dvēseli plosošajiem kliedzieniem un Frensisa Bleka hēlija pilnajiem melodiskajiem iestarpinājumiem.

Albuma emocionālais centrs ir enerģiskā Chew Toy, kuras laikā grupa nodemonstrē visas savas spēcīgākās puses. Muzikāli tā ir mikslis starp Nirvanas ierakstiem Bleach un In Utero, ar pirmā melodiskumu un otrā emocionālo kailumu. Runājot par In Utero, arī Hooray For Me ir producējis Stīvs Albini, kurš ir viens no slavenākajiem underground/indie mūzikas producentiem.

Vomitface ir labs pierādījums tam, ka grupa var gan ietekmēties no citām, gan pat skanēt kā citas grupas, taču, ja tas tiek darīts, saglabājot savu individuālo pieeju un pienesot jaunus elementus, tas var būt kā liels pluss.

Kopsavilkumā šis ir albums, ko var ieteikt jebkuram, kurš ilgojas pēc 90. gadu rokmūzikas, kas skan vienlaicīgi nostaļģiski un moderni. Mums ir jāsamierinās, ka Pixies nekad vairs nesarakstīs vēl vienu Surfer Rosa, bet varbūt arī nevajag, jo tagadne pieder Vomitface un viņu Surfer Rosa iznāca divdesmit sestajā augustā.

8.5/10

Tavs komentārs