Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

TUVĀKIE NOTIKUMI

MARTS
28: Singapūras Satīns, Palladium koncertzāle
APRĪLIS
16: Ville Valo, Palladium koncertzāle
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Yo La Tengo - Fade

Rūdolfs Sietiņš, 2013. g. 23. janvārī

Man vienmēr ir šķitis, ka Yo La Tengo ir intelektuālākā grupa pasaule, kuras popmūzikas zināšanas, gaume un mīlestība pret mūziku ir tik liela, ka tā var spēlēt jeb ko. Dažs labs grupu sauc par vienīgo īsto The Velvet Underground sekotāju. Šis iemesls ir galvenais kāpēc grupa joprojām ik pēc trim gadiem spēj izdot ļoti gaumīgus un lieliskus albumus un tā jau kopš 1993. gada, kad iznāca noskaņu un sapņu paraugs Painful. Fade ir kārtējais apliecinājums, ka nav nozīmes cik ilgi spēlē grupa — tā joprojām spēj aizraut, pārsteigt un iegūt arvien jaunus un jaunus fanus.

Šoreiz grupa nolēma pārsteigt savus tipiskos fanus un izdot ļoti vienkāršu albumu, kas reizē respektē tās pagātni, tajā pašā laikā piedāvājot daudz jaunu fantastisku brīžu. Pirmkārt, par pārmaiņām liecina ilggadējā producenta maiņa. Džons Makentairs (John Mcentire), kas nomainījis iepriekšējo producentu, spēlē bungas tādās džezīgā post-roka parauggrupās kā The Sea And The Cake un Tortoise, paralēli producējot Broken Social Scene, Spoon albumus. Viņa rokrakstu var just daudzās jaunā albuma dziesmās — episki orķestrāls skanējums, bet tajā pašā laikā šo skaņu jūkli var uzskatīt par neuzbāzīgu un gaumīgu. Protams, nedrīkst aizmirst par siltu sajūtu raisošo pūšamo instrumentu grupu. Par to, ka viņš ir bundzinieks liecina albuma labākā dziesma — ievadošais Ohm, kas pamazām apaug ar dažādām interesantām perkusijām, balstoties uz dīvainu kantrī melodiju. Fantastisks pie ģitāras ka vienmēr ir grupas redzamākais tēls Aira Kaplans (Ira Kaplan).

Ohm tomēr nav tipiskākā Fade dziesma — turpmākajās 9 dziesmās grupa vairāk turpina koķetēt ar noskaņu popmūziku, kuras saknes meklējamas saulainajos sešdesmito gadu soulmūzikas ierakstos un septiņdesmito gadu siltākajā rokmūzikā, mazāk ļaujoties dīvainiem eksperimentiem par kuru var uzskatīt minēto Ohm. Ļoti relaksējoši, brīžiem pat garlaicīgi, bet ja tava mīlestība pret mūziku ir liela, tad jaunais Yo La Tengo albums liksies ļoti simpātisks.

Kā savus albuma favorītus varētu izcelt — vienkāršo, bet ļoti šarmanto Well You Better, kas man atgādina pašmāju grupas Tramplīni jaunāko albumu Švīkas (Yo La Tengo ir acīmredzama lielākā Tramplīnu ietekme) un kā vienmēr fantastiskās Džordžijas Hablijas dziedāto Cornelia and Jane, kura savu savdabīgo vokālu, kas reizē atsaucas gan uz Niko, gan Maurīnu Takeri (Maureen Tucker), parāda arī noslēdzošajā Before We Run, kas ir apvieno visus labākos albuma elementus. Bet domājams, ka katram albumā būs kāds savs favorīts, jo šoreiz Yo La Tengo mūs nav pārsteiguši ar vājām dziesmām — albums lieliski saplūst kopā un rada inficējošu noskaņu, kas ir melanholiski saulaina un rada vēlmi pasapņot par siltajiem vasaras vakariem.

Jaunais grupas albums ir fantastisks pierādījums, ka iztiekot bez episkām 10 un vairāk minūšu dziesmām, kas bija sastopami iepriekšējos albumos, grupa spēj radīt pietiekoši paliekošu sajūtu jūkli, kurā gremdēties ilgi un ilgi, jo Yo La Tengo jau ir sasnieguši tādu līmeni, ka viņiem nav jābaidās, ka par viņiem varētu aizmirst. Fade tāpat kā visi iepriekšējie grupas albumi, būs aktuāli vienmēr.

8,5/10

Tavs komentārs