Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

AUGUSTS
Sheer Mag — A Distant Call
Jay Som — Anak Ko
Taylor Swift — Lover
Tool — Fear Inoculum
Whitney — Forever Turned Around
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

AUGUSTS
23: Kurbads. Ķēves Dēls, Lucavsala
28: Tribes of the City, K. K. fon Stricka villa
29: Evija Vēbere, Dārza Kāre
29: Židrūns, Kaņepes Kultūras centrs
31: Instrumenti, Daugavas stadions
SEPTEMBRIS
04: Tesa, NOASS
06: Fetty Wap, Coyote Fly
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Zola Jesus koncerta apskats

Normunds Vucāns, 2012. g. 3. aprīlī

Vakar vakarā mēs kārtējo reizi varējām pārliecināties, cik ļoti liela atšķirība ir starp mūziķa ierakstiem un dzīvo izpildīju. Man vienmēr ir bijis skaidrs, ka Zola Jesus ir lieliska mūziķe, un ka viņas EP un albumi ir pat ļoti augstvērtīgi, taču viņas mūzikas burvību konservētā veidā līdz galam izprast man laikam nav lemts. Tieši tādā noskaņojumā — bez lielām cerībām uz sev ko tīkamu, tiesa, atceroties, ka koncerts visdrīzāk būs labs, vakar arī devos uz Palladium un paliku šokēts par to, ko tur redzēju.

Atmosfēra pirms koncerta, kura starts ievērojami aizkavējās mūziķes un pavadošā sastāva transporta problēmu dēļ, neko īpaši labu neliecināja — zāle bija reti tukša (beigās, šķiet, tajā bija tikai ap 250 cilvēkiem), turklāt iesildītāji — igauņu Zebra Island — bija, iespējams, vājākie, kādi ir redzēti Palladium šajā ampluā. Jau tagad dzirdu savā virzienā vērsto kritiku, ka neko nesaprotu, un patiesībā viņi bija fantastiski. Var jau būt, un jā, es piekrītu, ka mūziķi tīri muzikāli ir spēcīgi, sevī apvienojot daudzas no labākajām astoņdesmito elektroniskās popmūzikas īpašībām. Bet viņi ir TIK garlaicīgi! Ir neiespējami viņos saskatīt kaut niecīgākās harizmas pazīmes, turklāt arī dziesmas ir gaužām vienādas... Šai apvienībai ir labs potenciāls, taču tas ir apslēpts ļoti dziļi un nāksies pamatīgi piestrādāt, lai to realizētu. Ja tas izdosies — vismaz Baltijas līmenī tā var kļūt par salīdzinoši nozīmīgu blici.

Patīkami, ka šie nepatīkamie sīkumi aizmirsās tiklīdz uz skatuves kāpa vakara galvenā vaininiece. Jau minēju, ka uz to, ko viņa piedāvās, raudzījos ar skepsi — te, un arī muzikālajā ziņā, varētu vilkt paralēles ar Austra, kas Rīgā bija redzami pirms pāris mēnešiem. Vien pēc vakardienas man ir pilnīgi skaidrs — Austra Zolai var tikai pienest ūdeni. Amerikāniete ir daudz harizmātiskāka, viņas dziedājums un pavadošā sastāva izpildījums ir daudzas reizes tīrāks un kvalitatīvāks, turklāt mūziķe rada teicamu kontrastu starp pašas šķietamo trauslumu un tām emocijām un sāpēm, kuras tiek ieliktas mūzikā. Šeit gan jāpiebilst, ka vērot Jesus uzstāšanos šajā ziņā bija visai interesanti — no vienas puses, balsī bija dzirdams neticams spēks un emocijas, tas pats bija redzams arī viņas mežonīgajās dejās (interesanti, ka koncerta vidū vienu dziesmu viņa pavadīja arī skraidot publikā starp saviem faniem), taču viņas sejas izteiksme, šķiet, koncerta laikā ne reizi tā arī neizmainījās, ļoti atgādinot aktrises Kristenas Stjuartes ekspresijas. Var jau būt, ka tā bija tikai daļa no ieturētā, žanram atbilstošā tēla, un ja tā — visu cieņu, bet jebkurā gadījumā — kaut gan man tas neliedza noticēt emociju autentiskumam, tas izskatījās savādi. No šī visa arī izrietēja, manuprāt, divi augstākie koncerta punkti — dziesmas Collapse un Vessel, kas noslēdza šova pamatprogrammu. Pirmā no tām izcēlās ar neticami izjustu „it hurts me” izkliegšanu vairāku minūšu garumā, savukārt otrā — ar reti enerģisku, gandrīz pat naidpilnu, bet viņai ļoti piestāvošu, bungu šķīvju dauzīšanu.

Bez jau pieminētā izcilā Zolas vokāla (tas, starp citu, ir izgājis operas skolu), nedrīkst aizmirst arī labo visu trīs pavadošā sastāva dalībnieku — taustiņinstrumentālista, vijolnieces un bundzinieka — sniegumu. Īpaši gribētu izcelt tieši bungas — tik labi un tīri skanot šo instrumentu var dzirdēt patiešām reti.

Es vienmēr esmu domājis, ka viens no galvenajiem atskaites punktiem tam, vai koncerts ir labs, ir tas, cik ātri paskrien laiks tā gaitā. Šoreiz aptuveni stunda paskrēja nemanot, un kaut gan tas ir ļoti subjektīvs raksturlielums, kaut ko tas arī nozīmē — viņa māk aizraut, viņa māk paņemt savā varā un neatlaist tik ilgi, kamēr ir uz skatuves. Klausīties viņas ierakstus arī šodien man nav interesanti, taču dzīvajā uz Zolu es ietu skatīties kaut tūlīt!

9/10

Foto: Jānis Grosbahs

Kāpēc tikai 9? Biju uz koncertu, 10/10!

AA 2012. gada 3. aprīlī, 14:49

žēl, ka nebiju, bet viņa man patīk.

Jānis 2012. gada 3. aprīlī, 19:27

A viņa ir labāka par Radiohead?

Jānis 2012. gada 3. aprīlī, 22:44

Radiohead

Jānis 2012. gada 3. aprīlī, 23:37

Piekrītu, koncerts tiešām bija lielisks, 9 pārāk zema atzīme

bb 2012. gada 4. aprīlī, 11:43

Tavs komentārs