Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

TUVĀKIE NOTIKUMI

MARTS
28: Singapūras Satīns, Palladium koncertzāle
APRĪLIS
16: Ville Valo, Palladium koncertzāle
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Blogs: Oh Fuck It, I'm Gonna Have A Party!

Normunds Vucāns, 2012. g. 8. aprīlī

Tā nu bija sanācis, ka marta vidū savu divas nedēļas garo atvaļinājumu šogad es pavadīju trīs lielās ASV rietumu pilsētās — Losandželosā, Lasvegasā un Sanfrancisko. Nevienam nav noslēpums, cik ļoti piesātināta ir šo metropoļu koncertdzīve, tāpēc vēl pirms aizbraukšanas man bija skaidrs — lai tur vai kas, bet vismaz kādu sev tuvu mūziķi dzīvajā šajā laika posmā man ir jādzird!

Sākot pētīt piedāvājumu, sapratu, ka Losandželosā šie prieki man ies secen — trīs dienās, ko tur pavadīju nekas man interesants nenotika, toties vairāki man interesējoši mākslinieki tur uzstājās divu dienu laikā pēc manas aizbraukšanas. Neko darīt — galu galā, ne visu var paspēt.

Labākas sekmes meklējumos man bija Lasvegasā — kaut gan sākumā šķita, ka arī tur nāksies palikt bez lielisku koncertu baudīšanas, beigās tomēr atradu, ka zviedru elektroniskā indie pašreizējie karognesēji Miike Snow sestdienas vakarā uzstāsies kādā šīs pilsētas klubā. Bingo! Ar Sanfrancisko viss bija pavisam viegli jau no paša sākuma — kaut gan ja varētu palikt tur kaut dienu ilgāk, varētu izvēlēties vēl vienu no sev trīs tuvu mūziķu koncertiem, par to neskumu, jo 21. marta vakarā leģendārajā The Fillmore klubā viesojās Nada Surf.

Pirms koncertiem biļetes nebiju iegādājies, jo, kaut gan biju diezgan drošs, ka uz abiem plānotajiem šoviem paspēšu, simtprocentīgas garantijas man nebija. Ja godīgi, es arī nedomāju, ka tas būtu nepieciešams, jo man nešķita, ka kāda no abām grupām būtu tik ļoti populāra, lai stundu pirms priekšnesuma aizejot pie kasēm, nedabūtu ieejas kartes. Savā ziņā ar šīm prognozēm nekļūdījos, jo biļetes tiešām pie ieejas bija iespējams iegādāties, tiesa, tās visas tika izpirktas līdz pasākumu sākumiem. Diemžēl tieši šī iemesla dēļ arī netiku uz Miike Snow uzstāšanos — nostāvējis pusotru stundu dzīvajā rindā (un nebūt nebija tā, ka tā nekustētos uz priekšu, gluži otrādi — darbinieki strādāja raiti), paliku trešais aiz strīpas... Un tas viss, ierodoties pie kases vairāk kā stundu pirms šova paredzētā sākuma, kas tika pārcelts par stundu, lai visi interesenti paspētu ierasties zālē. Nekad nebūtu gaidījis, ka ASV, kur nu vēl Vegasā, kur augstvērtīgas izklaides ir sastopamas burtiski uz katra stūra, būs tāda ažiotāža ap šiem vīriem. Nākamajā dienā netīšām satiku rindā jauniegūtos paziņas, kas kā vieni no pēdējiem iekļuva koncertzālē, un viņu verdikts bija viennozīmīgs — tā esot bijusi fantastiskākā ballīte, kāda pēdējo mēnešu laikā esot pieredzēta, un zviedrus šovasar ikvienam žanra cienītājam vajadzētu redzēt dzīvajā. Šī, kopā ar citām iepriekš lasītām atsauksmēm, mani pārliecina, ka tā arī ir. Starp citu, vienīgais pagaidām izziņotais Miike Snow koncerts jūlijā, ir 7. datumā T In The Park festivālā Lielbritānijā, un paspekulēt par notikumu attīstību šobrīd mēs noteikti varam...

Protams, biju sarūgtināts par to, ka zviedrus tā arī neredzēju, taču ceļojuma galvenais muzikālais mērķis bija un palika Nada Surf koncerta apmeklējums, tāpēc uz to arī koncentrējos. Šo grupu sev no jauna es atklāju šī gada janvārī, gatavojot viņu svaigākā ieraksta The Stars Are Indifferent To Astronomy recenziju un vēlreiz noklausoties visus iepriekšējos ņujorkiešu veikumus. Tad es atklāju daudzas lietas, kuras iepriekš nebiju ievērojis, un kopš tā laika arvien aktīvāk sāku klausīties trio veikumu, līdz februāra beigās jau pavisam droši varēju apgalvot — nu Nada Surf ir viena no manām mīļākajām grupām. Kas svarīgi — tobrīd pat nepieļāvu iespēju, ka jau pēc mēneša viņus skatīšu vaigā. Un tieši tāpēc neizsakāms bija mans prieks ieraugot, ka varēšu redzēt mūziķus dzīvajā, turklāt tas notiks leģendārajā The Fillmore klubā — vienā no psihodēlijas šūpuļiem, vienā no leģendārākajām koncertzālēm pasaulē.

Mācoties no iepriekšējās kļūdas, šoreiz pie koncertzāles ierados jau divas stundas iepriekš, un biļeti ieguvu viegli. Turklāt ieguvu to pilnīgi par brīvu — kāds cilvēks bija piezvanījis un paziņojis, ka nevarēs izņemt iegādātos ielūgumus, un kasē tie tika atdoti pirmajiem veiksminiekiem. Par laimi, es biju viens no viņiem.

To, cik leģendārā vietā esmu nonācis tā pa īstam aptvēru tikai ieejot iekšā un ieraugot gan neskaitāmos grupu foto ar autogrāfiem, gan arī īpašos The Fillmore plakātus (viņiem ir tradīcija pēc atsevišķiem izpārdotiem koncertiem dalīt īpašus, ļoti ierobežotā skaitā radītus, plakātus, kuri vienmēr izceļas ar lielisku dizainu). Ar šīm vēstures liecībām ir noklātas sienas visos gaiteņos abos stāvos. Vērojot foto, atskārtu, ka es nespēju iedomāties nevienu slavenu rokgrupu, kas tur nebūtu koncertējusi, turklāt, kā likums, ikviena no tām The Fillmore ir apmeklējusi esot slavas zenītā!

Pirms vakara galvenajiem varoņiem dzīvajā varēju novērtēt Latvijā pagaidām mazināmo Austrālijas indie/šūgeiza duetu An Horse. Ja vēl neesiet neko dzirdējuši par šo apvienību, nu būtu pēdējais laiks sākt interesēties — garantēju, nenožēlosiet to! Nav pārāk bieži gadījumi, kad iesildītāji ļoti paliek atmiņā un rada tādu pēcgaršu, pēc kuras ir skaidrs — es viņus vēlos redzēt dzīvajā vēl kādu reizi, bet šie ķenguru zemes pārstāvji to spēja. Viņi bija ļoti jauki un asprātīgi komunikācijā ar publiku un kvalitatīvi izpildīja labu mūziku, turklāt to darīja 45 minūtes — tieši tik, cik lieliskiem iesildītājiem vajadzētu spēlēt, manuprāt. Pagaidām duets nav paziņojis par to, kādi ir viņu vasaras vai rudens plāni, taču tad, kad grupa ieradīsies Eiropā, būtu jauki viņus sastapt arī pie mums! Es gan pat neatļaujos cerēt uz solokoncertu — mazā atpazīstamība šādu greznību nepieļautu. Bet kā daļa no kāda festivāla vai kā iesildītāji kam lielākam — kāpēc gan ne?

Neilgi pēc tam, kad no skatuves pazuda Austrālijas pārstāvji, uz tās kāpa Nada Surf, papildinājusies ar diviem dalībniekiem, kuri palīdz visas tūres laikā — bijušo Guided By Voices ģitāristu Dagu Gilardu (šis vīrs ir neticami lielisks sava instrumenta virtuozs) un trompetistu/taustiņinstrumentālismu Martinu Venku no Calexico. Ja par iepriekšējām tūrēm biju lasījis un arī koncertierakstos redzējis, ka Nada Surf ne vienmēr ir pārliecinoši, tad jaunā koncertsērija ar papildspēkiem ir tieši tas, ko vajag — grupa izklausās neticami enerģiski, kvalitatīvi un daudzslāņaini — gluži vienkārši trijatā nav iespējams paveikt to, ko kopā spēj pieci mūziķi.

Kopumā šis šovs no Nada Surf „vidējā” koncerta atšķīrās ar trīs būtiskiem aspektiem. Pirmkārt, 21. marts ir bundzinieka Iras Eliota dzimšanas diena, kas vainagojās ļoti sirsnīgā un jaukā solista Metjū Kava improvizācijā par tēmu „daudz laimes dzimšanas dienā”. Un tā nebūt nebija vienīgā improvizācija vakara gaitā — tā kā šova vidū pārstāja darboties basista Daniela Lorkas ģitāra, aptuveni divdesmit minūtes šis kļuva par akustisko koncertu, līdz tika atnesta pavisam jauna, tikko iegādāta basģitāra (centieni to salabot nevainagojās panākumiem). Laikā, kamēr tehniskais personāls kopā ar Danielu centās atdzīvināt mirušo instrumentu, Metjū gan paspēja improvizēt, radot patiešām asprātīgas dziesmiņas, gan arī nospēlēt pāris dziesmas, kuras bija programmā, un kurās basa loma ir mazāka. Kad tās beidzās, vaļa tika dota publikai, kura tad arī noteica, kam būtu jāskan. Tieši tādā veidā atskanēja viena no man personīgi vismīļākajām blices kompozīcijām — Zen Brain, kuru, pēc Metjū vārdiem, viņš neesot spēlējis gadus sešus vismaz. Papētot sīkāk, atradu, ka tā nav izpildīta kopš 2007. gada, taču doma no tā nemainās — šis bija pirmais un pagaidām vienīgais koncerts tūrē, kurā tā skanēja. Tāpat arī jāizceļ burvīgās Meow Meow Lullaby atskaņošana — arī šis nav starp grupas ierastās setlistes gabaliem, un arī to pieprasīja publika. Interesanti, ka viens lūgums tā arī netika izpildīts — kāds vīrs ļoti gribēja dzirdēt OMD dziesmas If You Leave kaverversiju (Nada Surf versija ir fantastiska, iesaku to noklausīties ikvienam), Klavs nodziedāja tās piedziedājumu bez pavadījuma, bet tas arī viss. Kāpēc, jautāsiet? Iemesls ir ļoti triviāls — solists esot aizmirsis, kā šī kompozīcija ir jāspēlē... Gadās arī tā.

Visbeidzot, trešais iemesls, kāpēc šis koncerts bija īpašs, ir tā unikālā atmosfēra — jau no paša sākuma publika bija reti atsaucīga un dziedāja līdzi visam, kas skanēja (interesanti, ka tās vidējais vecums bija ap 30-35 gadiem), kas vainagojās, iespējams, fantastiskākajās šova beigās, kādas esmu piedzīvojis — ģeniālā singalonga Blankest Year laikā (kā redzēsiet video, tās īstā sūtība ir dzīvajā, kur skanējums ir daudz iespaidīgāks nekā albuma versijā) jebkurš, kurš to vēlējās, varēja nokļūt uz skatuves un iztrakoties ar grupu. Kā var redzēt neskaitāmajos klipos no pārējiem tūres koncertiem — dziesma izklausās brīnišķīgi it visur, publika ir brīnišķīga it visur, bet uz skatuves citur neviens aicināts netiek.

Šķiet, galvenais vakara pārsteigums (un ne tajā labākajā ziņā) bija tas, ka tā arī neatskanēja vīru lielākais hīts — Popular. Vēl mājās esot un runājot par šiem plāniem, ar draugiem spriedām, cik lieliski būs brēkt līdzi šim skaņdarbam. Žēl, ka mūziķi šo iespēju man liedza. Par laimi, viss pārējais bija tik augstā līmenī, ka izejot no koncertzāles tas pat šķita kā niecīgs sīkums, kas itin nemaz nerūp. Tā kā šis bija koncerts uz ko gāju kā 100% fans, necenšoties saglabāt kaut niecīgāko objektivitāti, man ir neizsakāms prieks, ka dzirdēju praktiski visas savas mīļākās dziesmas — vienīgās, kas trūka, bija jau pieminētās Popular, If You Leave un vēl viena kaverversija — Enjoy The Silence. Viss cits bija, tostarp Zen Brain, uz ko pirms tam pat neatļāvos cerēt, un tā noteikti kompensēja visu to, kas neskanēja.

Es lieliski apzinos to, ka lielai daļai no Jums Nada Surf nenozīmē neko un šīs rindas var šķist kā muļķīgas, jo esmu pārfanojies par grupu. Daļēji tā arī ir, turklāt pēc koncerta viņus klausos tikai vairāk un vairāk, jo tā laikā no jauna atklāju visus Klava tekstus un daudz labāk izpratu to, kas tiek dziedāts. Tā vienmēr ir fantastiska sajūta, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc šis ir viens no labākajiem koncertiem, ko savā dzīvē esmu redzējis. Būtu lieliski kādreiz viņus redzēt Latvijā, lai arī ikviens no Jums var pārliecināties par manu vārdu patiesumu, taču pat ja tas nekad nenotiks, par vienu es esmu drošs — šī noteikti nebija mana pēdējā tikšanās ar Nada Surf, jo to visu es gribu izbaudīt vēlreiz!

Izpildīto dziesmu saraksts:

1. Clear Eye Clouded Mind

2. Waiting For Something

3. Happy Kid

4. Whose Authority

5. What Is Your Secret?

6. Teenage Dream

7.Weightless

8. Killian’s Red

9. Jules And Jim

10. Concrete Bed

11. 80 Windows

12. When I Was Young

13. Happy Birthday Ira

14. The Way You Wear Your Head

15. Hi-Speed Soul

16. Blonde On Blonde

17. Blizzard Of ‘77

18. Meow Meow Lullaby

19. Zen Brain

20. Looking Through

21. See These Bones

Piedevas:

22. Inside Of Love

23. Always Love

24. Blankest Year

Foto: Endrū Evanss

Es viņus redzēju pirms pāris gadiem Parīzē, iepriekšējās tūres laikā. Toreiz it kā bija ok, bet pietrūka kkas. Laikam ar papildus mūziķiem viss izklausās labāk.

Un + par labo blogu!

Jānis 2012. gada 9. aprīlī, 14:23

Lai arī autors cenšas stāstīt par koncertu, kurā bija (ja bija), var labi redzēt, ka vairākās vietās šai informācijai cauri spiežas neizsakāmā vēlme izplūst garos teikumos par Bleiku Grifinu, kā viņš to plaši darījis šeit - http://www.sarauj.com/lv/citi/Citi/9901-BL...

Normund, te ir mūzikas portāls - ieteiktu to beidzot saprast un rakstīt pareizās tēmas pareizajās vietas. Ja nespēj, tad varbūt šī nav tava īstā vieta.

Kārlis 2012. gada 9. aprīlī, 14:39

Tavs komentārs