Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Brīdis, kad atrodies "uz Viļņa".

Ralfs Eilands, 2010. g. 4. augustā

Kad devos uz konkursu, biju dzirdējis dažādas atsauksmes par Jaunā Viļņa režisoru Aleksandru Revzinu. Liela daļa teica, ka Revzins cenšoties dažiem konkursantiem izbojāt priekšnesumus mainot dziesmas, liekot vilkt neērtus skatuves tērpus, kuros mākslinieki slikti izskatās utt. Tagad, kad es pats visu izbaudīju uz savas ādas, varu apgalvot, ka visi mani stereotipi par šo pasākumu tika lauzti momentā. Jau pirmajā mēģinājuma dienā, klausoties režisora runu, kurā konkrēti tika pateikts, kāds būs darba grafiks un ko Revzins no mums vēlas, es sapratu, ka šis cilvēks nenoliedzami ir speciālists savā jomā un muļķības darīt neliks. Diemžēl es nevaru izklāstīt, ko Revzins mums teica un kāda bija viņa darba metode, jo tas vienkārši ir kaut kas vārdos neaprakstāms. Ir lietas, kuras pašam jāizdzīvo, lai apzinātos to vērtību! Starp citu, visiem bija tāda iespēja, jo mēģinājumu telpām durvis bija atvērtas katru dienu! Man tikai ir mazliet žēl, ka gudrie latviešu pasākumu organizatori un mūziķi neizmantoja izdevību paklausīties, ko par pasākumu un priekšnesumu veidošanu stāsta cilvēks, kurš tiek uzskatīts par vienu no labākajiem režisoriem pasaulē. Meistarklases pie Revzina Maskavā maksā uj, uj, uj, bet Jaunā Viļņa laikā visiem bija iespēja likt gudrības aiz auss par velti...
Arī visi pārējie cilvēki, kas ir Revzina komandā, izpilda savu darbiņu ideāli, proti, ja Revzins saka, ka stundas laikā jāuzceļ pils, tad tas arī notiks, un, skatoties uz šo pili, liksies, ka tā ir celta vairākus gadus. Kvalitātes zīme šim konkursam ir milzīga!
Veicot izmaiņas konkursantu priekšnesumos, Revzins nosauca vairākus iemeslus, kādēļ kaut kas tiek mainīts. Vienmēr par veiktajām izmaiņām (pat dziesmas nomainīšanu) konkursanti bija apmierināti, jo argumenti, ko režisors izteica, bija spēcīgi, un neviens nespēja viņam iebilst — un pareizi arī ir! Nevajag iebilst, ja nav par ko, he.
Ļaudis, man ir žēl, ka viss ir beidzies, jo konkursa laikā es no visiem tajā iesaistītajiem organizatoriem un konkursantiem jutu atdevi! Latvijā diemžēl neesmu vēl pieredzējis ko tādu (neaizmirsīsim, ka konkursu organizē krievi). Mums vienkārši ir cita mentalitāte. Te lielākā daļa slinko, vēlas visu izdarīt pa lēto, liela daļa cilvēku visus pasākumus tikai aprunā, jo viņiem, redz, nekas nav labs, viss ir sūds... Fuj! Tieši tāpēc es pirmo reizi mūžā reāli saskumu par situāciju mūsu valstī. Ja līdz šim vienmēr esmu turējies un ar optimismu gājis uz priekšu, tad tagad es nezinu ko darīt, jo pēc tik augsta līmeņa, zemāk nolaisties nevēlas neviens.

Par PeR runājot, mēs jutāmies diezgan pagodināti, ka pat mēģinājumā režisors mūs visu konkursantu priekšā zīmīgi uzslavēja un intervijās labi par grupas darbu izteicās. Viņa dotie padomi mums daudz ir līdzējuši, un nu mēs turpināsim rakt, lai tikai viss ietu uz priekšu! Ieraudzījām ceļu arī ārpus Latvijas robežām — nu ko, centīsimies izpausties, he.

Paldies vēlos pateikt mūsu vecākiem, jo visu darījām par pašu līdzekļiem, atbalstītāju mums nebija (ko nevarētu teikt par pārējo valstu konkursantiem). Paldies G-Star par drēbēm, paldies Indrai Salcēvičai par skatuves tērpiem, paldies Kārlim Ezergailim par frizūrām, paldies Guntaram Blušam un Normundam Eilandam par tehnisko atbalstu, paldies Nijolei Berezinai un paldies mūsu faniem!

Turās!

 

P.S. Šeit viens konkursants spēlē ģitāru. Šamējais izteicās, ka tā vairāk nedara, jo tā vairs neesot mūzika, bet sports, he.

 

Tavs komentārs