Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

TUVĀKIE NOTIKUMI

MARTS
28: Singapūras Satīns, Palladium koncertzāle
APRĪLIS
16: Ville Valo, Palladium koncertzāle
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Blogs: Ceļojums mūzikas tumšajā pusē (1970. - 1978.)

Bez autora, 2012. g. 12. augustā

Esmu izveidojis smagās mūzikas ierakstu kolekciju, kuru turpmāko laiku klausīšos. Tā kā man patīk dalīties ar citiem ar savām domām par mūziku, tāpēc katru ierakstu es centīšos īsumā aprakstīt. Albumi tiks klausīti pakāpeniski pa gadiem augošā secībā, sākot ar 1970. gadu un beidzot ar 2012.

Black Sabbath — Black Sabbath (1970)

Šis ieraksts ir vainojams pie tā, ko esmu iecerējis turpmāko laiku darīt — klausīties metālu. Absolūta klasika. Pirmā dziesma, pirmais rifs, tas bija kas jauns un nedzirdēts tajā laikā. Uzsvērti smags, lēnos tempos spēlēts, pāri gāžas griezīgā Ozija balss — šo kombināciju pārspēt reti kuram ir izdevies. Bet sabatu debijai nav tikai klasiska nozīme. Šeit ir atrodama ļoti interesanta un laba mūzika. Tonija Aiommi ģitāru soliņi pēc būtības ir vienkārši, bet tie ideāli iet kopā ar pārējo mūziku un noskaņu. Visvairāk viņš izārdās 10 minūšu garajā kompozīcijā The Warning. Pirmajā smagā metāla ierakstā nav vāju kompozīciju, izglītošanās nolūkos šo vajag dzirdēt.

Atzīme — 8,5/10

Black Sabbath — Paranoid (1970)

Ja pirmajā sabatu ierakstā tādu riktīgu hītu nebija, tad šajā to ir daudz. Albumu atver smagnējais War Pigs, kas ir bijusi pat iekļauta Top 100 Greatest Guitar Solos. Nākošais hīts, protams, ir tituldziesma. To noteikti lielākā daļa cilvēku ir dzirdējuši, to pašu var teikt arī par Iron Man. Tomēr, lai arī šie hīti nebūt nav slikti, priekšroku es dodu pārējām kompozīcijām, piemēram, Electric Funeral vai Hand Of Doom. Kopsummā es teiktu, ka šeit sabati jau ir nostabilizējuši skanējumu, tomēr tas nenozīmē, ka ir labāks par debiju. Katrā no šiem albumiem ir lieliski un ne tik lieliski momenti un izšķirties, kurš labāks, ir grūti. Paranoid arī ir klasika, kas ir jādzird mūzikas mīļotājiem.

Atzīme — 8,5/10

Black Sabbath — Master Of Reality (1971)

No šī ieraksta ir ietekmējušās tādas grupas kā Metallica, Slayer, Pantera u.c. Savā ziņā varu tam piekrist, jo smags šis ir ļoti, vēl pie tam ātrāki ritmi ir parādījušies. Patīk arī ieraksta noskaņa. To veido 3 mierīgi gabaliņi — Embryo, Orchid un Solitude. Pārējais materiāls gan ir absolūts metāls no kurām gribu izcelt tieši ievadošo Sweet Leaf ar slaveno klepu ievadā un Children Of The Grave ar lielisku rifu. Tomēr, es nedomāju, ka šis pārspēj iepriekšējos albumus. Nav jūtamas vairs tādas agrīnuma un psihodēliskuma devas. Kompozīcijas ir vienkāršākas. Ļoti labs ieraksts, kas tikai papildina smagā metāla labāko albumu sarakstu.

Atzīme — 8/10

Black Sabbath — Sabotage (1975)

Noteikti sabatu progresīvākais ieraksts. Kompozīcijas ir sarežģītākas un daudzdaļīgākas. Un šeit ir atrodama viena no labākajām Black Sabbath dziesmām — Symptom Of The Universe. Pieļauju domu, ka grupa Opeth ir ietekmējusies no šīs — no smagiem rifiem pēkšņi pārlekt uz absolūti mierīgu un akustisku pasāžu. Īstenībā Sabotage ir gandrīz perfekts smagās mūzikas ieraksts, visas kompozīcijas ir iespaidīgas, izņemot vienu — kretīniski stulbo, sava veida hītu Am I Go Insane. Šī kompozīcija sabojā visu ierakstu. Nu kāpēc Aiommi? Tik neemocionāla un prasta, ka slikti paliek. Savādāk šis ieraksts iespējams būtu mans mīļākais no sabatiem.

Atzīme — 8/10

Judas Priest — Stained Class (1978)

Metāls attīstās un nāk jaunākas, enerģiskākas grupas, kā, piemēram, Judas Priest. Grupa ir leģendāra, tomēr, ne viss viņu veikums ir zelta vērts. Par Stained Class runājot, diezgan parasts, enerģisks, uz pārsteigumiem neizejošs smagais metāls. Izcili atbilst tēmai "Sex, Drugs & Rock ‘n’ Roll." Vēlos izcelt ievadošo Exciter, Invader un Saints In Hell. Pārējais materiāls ir diezgan vienveidīgs un neīpaši interesants. Ritmu ar kāju gan var pasist.

Atzīme — 6,5/10

Judas Priest — Killing Machine (1978)

Vairāk enerģijas, vairāk spēka, vairāk patosa. Tas ir tieši tas, ko es gribu dzirdētu no Judas Priest. Killing Machine noteikti ir daudz veiksmīgāks ieraksts par savu priekšgājēju. Dziesmu melodijas ir atmiņā paliekošākas un spēks ir jūtams stiprāks. Jau ievadošā Delivering The Goods pasaka, ka ieraksts būs pilns ar momentiem, kad gribēsies vien saukt „Fuck yeah! Rock!”. Lieliskas ir arī Evening Star un Take On The World ar varen pacilājošu piedziedājumu. Protams, Judas Priest mīnuss ir pārāk lielā vienveidība. Viss ir ieturēts klasiskā smagajā metālā un īpašus pārsteigumus varat negaidīt. Bet ja gribat smagu un enerģisku, uzlādējošu mūziku, Killing Machine būs kā radīts.

Atzīme — 7,5/10

Tavs komentārs