Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

AUGUSTS
Oh Sees — Face Stabber
Shura — Forevher
King Gizzard & the Lizard Wizard — Infest The Rats' Nest
Friendly Fires — Inflorescent
Frank Turner — No Man's Land
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

AUGUSTS
16: Mazais Princis, Paviljons Ziedoņdārzs
21: Laika Suns un Sudden Lights , Spīķeru kvartāls
21: Stūrī Zēvele un Sniedzes Prauliņas Koncerts, K. K. fon Stricka villa
23: Kurbads. Ķēves Dēls, Lucavsala
28: Tribes of the City, K. K. fon Stricka villa
29: Evija Vēbere, Dārza Kāre
29: Židrūns, Kaņepes Kultūras centrs
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

eRoks.lv 2011. gada albumu top 25

Intro, 2011. g. 5. decembrī

Pēc sīvām cīņām, daudz negulētām naktīm un nebeidzamiem strīdiem mēs esam nonākuši līdz 2011. gada muzikālajam finālam, tas ir, mūsuprāt, 25 labākajiem mūzikas albumiem šajā gadā. Selekcijas process nebūt nebija viegls, neiztrūka kaislīgas diskusijas Rīgas krogos, kāds varbūt tika pie zilas acs, vai saplēstas krekla piedurknes, bet no visa kolektīva iesniegtajiem 60 ierakstiem vairākos piegājienos mēs rūpīgi izsijājām tos albumus, kas būtu cienīgi iekļauties kategorijā — 2011. gada albumi, kas Tev noteikti ir jādzird pirms iestājas 2012. Dāmas un kungi, puikas un meitenes, ar nelielu pompu paziņojam savu šī gada Albumu topu.

Mixtape ar vienu dziesmu no katra albuma variet noklausīties šeit.

25. The Streets Computers & Blues

Domājot par The Streets šogad nevar beigt brīnīties par to, cik ātri skrien laiks. Liekas, tas bija gandrīz vakar, kad labākais un populārākais reperis no šīs zemes puslodes debitēja ar Original Pirate Material, tomēr, skat — pagājuši jau deviņi gadi! Šis ne tuvu nav Skinera labākais veikums, tomēr arī šeit ir atrodamas gan lieliskas dziesmas (OMG, Puzzled By People, Going Through Hell), gan lieliski stāsti. Turklāt tas ir brīnišķīgs noslēgums kopējam The Streets stāstam. Mums viņa pietrūks!

24. Miles Kane Colour Of The Trap

Tā nu bija sanācis, ka līdz pat šim gadam lai vai ko Mailzs Keins darītu, viņu ikviens atcerējās tikai „kā to otru The Last Shadow Puppets dalībnieku”, nevis The Rascals solistu un vienu no talantīgākajiem jaunās paaudzes britu rokmūziķiem. Colour Of The Trap neizklausās kā tipisks 2011. gada albums, patiesībā tas neizklausās arī kā tipisks 21. gadsimta albums — tam drīzāk mēs varētu atrast vietu kaut kur sešdesmito vidū, kaut kur starp visiem tā laika rokmūzikas dūžiem, kuri neatgriezeniski, un pareizajā virzienā, uz visiem laikiem ietekmēja mūzikas attīstību. Platē ir dzirdams kā visai skarbs un brīžiem pat raupjš roks, tā arī tam laikam tik raksturīgā ļoti piemīlīgā un brīžiem pat naivā popmūzika.

23. IceAge New Brigade

Būt par panku 2011. gadā nav stilīgi, jo visi ir tik veci un nopietni, ka man patiešām paliek bail. IceAge nav stilīgi. Tāpat viņi ir ļoti jauni. Tātad pēc augšup minētās formulas sanāk tā, ka IceAge ir īsti panki, kas atbilst patiesībai pa pusei, jo savu mežonīgo enerģiju, albuma īsumu un dumpinieciskumu sajaucot ar tādām modernām štellēm kā Health troksnis un Joy Division apslāpētā s enerģijas kapsulām. Ar to es gribēju teikt, ka IceAge nav hardcore punk vai pāris akordu klasiskā britu pankroka grupa, bet gan kaut kas vairāk. Spēlēto mūziku man pašam gribās dēvēt par iceagepunk. Puikām tā turpinot, izskatās, ka ledus laikmets patiešām varētu atgriezties un tad šādiem skandināvu 16 gadīgiem ledgraužiem būs visas iespējas izpausties, triecot asinskāros mamutus bortā.

22. Tune Yards Whokill

Par Tune Yards jeb Merilu Garbusu jāsaka, ka viņa ir iespējams pasaulē dīvainākā gangsta. Whokill nav tik dīvains albums kā lētā diktofonā ierakstītais Bird Brains, bet joprojām tas ir šaurām masām paredzēts produkts, kurā ir jūtama r'n'b ietekme, džādi jocīgi intrumenti un šizofrēmiskas saksafona iespēles, bet neskatoties uz šīm dīvainībām Bizness un Gangsta ir tādas pašas popdziesmas, kādas spēj radīt, piemēram, The Beatles vai arī The Kinks.

21. Beirut The Rip Tide

Pirmo reizi klausoties The Rip Tide, brīžiem pat negribējās ticēt, ka tie tiešām ir Beirut — tik ļoti maz Balkānu un tik daudz indie mūzikas Zaka Kondona un draugu izpildījumā nekad nebija dzirdēts. Bija vajadzīga liela drosme, lai izkāptu no savas komforta zonas un gandrīz pavisam atteiktos no sev iepriekš tik ierastā pasaules mūzikas skanējuma, to nomainot ar barakpopu žanra labākajās tradīcijās, tomēr amerikāņi to spēja. Un iznākums nelika vilties — bez šaubām apgalvojam, ka šis ir visu laiku labākais Beirut albums!

20. The Pains of Being Pure at Heart Belong

2009. gads The Pains of Being Pure at Heart debitē ar albumu, kurā ir nojaušamas atsauces uz The Jesus And The Mary Chain un My Bloody Valentine debijām. Divus gadus vēlāk bruņojušies ar superproducentu atbalstu tuvākā atsauce ir The Smashing Pumpkins. Varbūt dažas dziesmas albumā ir kvalificējamas kā liekas, bet brīžos kad puikas (arī viena meitene) saņemas top tādi indie pop šedevri kā Heart In Your Heartbreak un Belong. Starp citu, tā kā šogad atgriezās deviņdesmito MTV alternatīvās mūzikas raidījums 120 Minutes, šis albums iegūst papildus kvalitātes punktus.

19. Neon Indian Era Extraña

Čilveiva laiks ir pagājis, un varētu jau likties, ka arī Neon Indian ir zaudējis savu aktualitāti, taču — nekā nebija — mūziķi ir saņēmušies un radījuši sava debijas albuma nopulētāku versiju, kas izklausās tikpat stilīgi arī šogad. Pārliecinoša atbilde visiem skeptiķiem, kuri jau bija paspējuši nolikt Neon Indian 2009. gada mūzikas plauktiņā. 80to gadu sintezatorpops nemirst!

18. St. Vincent Strange Mercy

Sieviete, kura radījusi vienu no gada gaumīgākajiem un neparastākajiem ierakstiem. Anija Klārka izjūt mūziku kā neviens cits — varat būt droši, ka viņa ir vienīgā savā žanrā. Albums ieved mūs ceļojumā pa šķietami trauslās sievietes dvēseli, kura izrādās spēcīga un nevaldāma. To var dēvēt par īstu mākslas darbu, kuru jābauda bez steigas. Pops, triphops, fanks un Anijas virtuozā ģitārspēle rada traku kokteili, kam turklāt ir pievienota arī veselīga humora un valdzinājuma deva.

17. Lykke Li Wounded Rhymes

Kopš mūziķes debijas albuma izaugsme ir ļoti jūtama — no meitenīgi vieglās, cukurotās popmūzikas uz pieaugušāku, emocijām bagātu un sulīgu skanējumu. Te Jūs neatradīsiet sapņainus apcerējumus un atmosfērīgas skaņas — šis ieraksts ir tiešs un trāpīgs trieciens, kurš spēs aizķert visdziļākās jūtu stīgas. Spēks un triumfs — šie ir divi vārdi, kuri vislabāk raksturo albumu. Lykke Li ne uz brīdi nepaliek uz vietas, allaž meklē jaunu pieeju savai daiļradei, un šoreiz ir pārspējusi visu, ko radījusi līdz šim. Sešdesmito gadu mūzikas skanējums, tumša noskaņa un skaļas bungas rada brīnumainu muzikālu piedzīvojumu.

16. Ringo Deathstarr Colour Trip

Hmmmmm, atkal jāsaka, ka deviņdesmitie atgriežas? Tieši tā. Ringo Deathstarr salīdzinot ar topā atrodamajiem līdziniekiem Yuck un The Pains of Being Pure At Heart šo sajūtu kaut kādā ziņā ir pratuši uzburt visskaidrāk, iedziļinoties My Bloody Valentine Loveless albuma producēšanas tehnikās. Patiesībā pat neiedziļinoties, vienkārši atklāti mēģinot tās kopēt. Zinot to, cik tas ir grūti izdarāms, tad grupa izpelnās cieņu manās acīs. So High ir viena no gada lipīgākajām popdziesmām.

15. Panda Bear Tomboy

Ja es gribētu piedzimt par kādu citu cilvēku atskaitot sevi vai Jēzu Kristu, es būtu Panda Bear. Vienalga kurš Panda Bear, tas no Animal Collective vai tas no Ķīnas. Tomboy atšķirībā no visu laiku krutākā albuma Person Pitch ir popsīgāks un lielākām masām saprotamāks un arī pati mūzika nav taisīta tikai no slēptiem sešdesmito gadu semplu dārgumiem. Pats Panda šo dēvē par savu ģitārroka albumu, kaut ko līdzīgu Nirvanas Nevermind. Tomboy ir tāda kā izlīšana no labi iesildītas komforta zonas un jaunu, konkrētajam māksliniekam nezināmu robežu meklējumu sākuma punkts popmūzikas jomā. Tieši šī iemesla dēļ, Panda Bear albumam šajā sarakstā ir vieta.

14. Elbow Build A Rocket Boys

Brīžiem pat varam nobrīnīties, cik grūti dažām grupām nāk lielie panākumi — Elbow, lai izpelnītos slavu un atzinību vajadzēja četrus albumus un aptuveni 10 gadus. Tieši tāpēc mūs visus tik patīkami pārsteidza Build A Rocket Boys! — viņi nevis turpināja The Seldom Seen Kid iemīto taciņu pretī stadionu rokam un līdzi dziedamajām himnām, bet gan spēra soli pa kreisi, lēnas, izjustas, pieklusinātas, ļoti mākslinieciskas un atmosfēriskas mūzikas virzienā. Par to mēs viņus mīlam un cienām vēl vairāk, jo ne katrs spēj saņemties šādam solim, izvēloties palikt uzticīgs sev un savam stilam, nevis doties pa vieglāko ceļu.

13. The Black Keys El Camino

Albums, kas trāpa kaut kur pa vidu starp Džeka Vaita raupjumu un Kings of Leon poppulējumu. El Camino ir kā traukšanās ar sešdesmito gadu muskuļotu amerikāņu sporta auto cauri Nevadas tuksnesim. Nebeidzama tveice, vējš, kas plosa matus un svilpj gar ausīm, bet nespēj apklusināt lieljaudas motora rēkoņu un tam visam pa vidu Tu kā Džeims Dīns nolietotos džinsos, kas traucās uz kārtējas filmas uzņemšanas vietu.

12. Yuck Yuck

Yuck nāk no Lielbritānijas, bet savā sirdī un pārliecībā viņi ir amerikāņi, jo šie jaunieši ir tā aizrāvušies ar deviņdesmito gadu grunge un amerikāņu underground, ka viņiem galīgi nav ko pārmest. Hitu daudzuma ziņā šis ir ļoti spēcīgs darbs, jo lipīga popdziesma seko lipīgai popdziesmai kulminējot trokšņainā eposā Rubber. Vienīgais yuck moments šajā albumā ir tā vāciņš.

11. Real Estate Days

Lai izprastu Real Estate dubultvienkāršo burvību, tev jābūt atvērtam cilvēkam un īstam estētam (atsauce uz grupas nosaukumu). Melodijas ir vieglas, liegas un pavisam noteikti nav liekas. To pašu var teikt par muzikālajām aranžijām. Tā kā, ja tu esi īsts Emerson, Lake And Palmer progroka vai kādas citas tehniski sarezģītas mūzikas fans, tad tu neesi īsts estēts, tikai daļējs estēts un vari nemaz nemēģināt „iegādāties” šo albumu. Raksturojot grupas skanējumu, jāatceras par Jaunzēlandas grupu Chills (Real Estate spēlē chillwave ar ģitārām) gan nosaukuma, gan šīs konkrētās grupas skanējuma ziņā. Starp citu, aizmirsu pieminēt, klausoties šo albumu izmet no galvas muļķīgos stereotipus par mūsdienu sērfroka grupām.

10. The Antlers Burst Apart

Kā turpināt rakstīt mūziku pēc tik fenomenāla albuma kāds bija Hospice, tāds ir ikviena mūziķa lielākais izaicinājums. Prātīgākais būtu nerakstīt neko, jo tāds albums ir ļoti tuvu tam, ko varētu saukt par daiļrades augstāko punktu. Bet kārdinājums bieži vien ir lielāks par saprātu, daudzi mēģina, bet reti kuram sanāk, ko nevar teikt par The Antlers. Hospice paņēma ar savu skaudro, smeldzīgo, raupjo un pat traģisko stāstu par slimnieku kopēja mīlestību pret nāvei nolemtu vēža pacienti. Burst Apart ir kā neoficiāls, bet loģisks stāsta turpinājums par to kā dzīvot tālāk. Tas ir kā dzīves salauzta cilvēka smaids gaišākai rītdienai, neskatoties uz tiem ērkšķiem, kas šobrīd plosa dvēseli. Tas ir ļoti skumjš, bet cerīgs albums. Tajā neskatoties uz melanholisko apcerīgumu ir sajūtams gaišums un dzīvot griba. Tā kristālskaidrais tonis ir pieklusināts, bet neskatoties uz to Burst Apart sasniedz grandiozus augstumus.

9. Foo Fighters Wasting Light

Jau labu laiku pirms Wasting Light izziņošanas tika paziņots, ka Foo Fighters ir radījuši savu vissmagāko albumu. Tam var piekrist un var nepiekrist, jo šis ir ieraksts, kurā atrodamas gan agresīvas smagā roka dziesmas, gan vairākas lieliskas balādes. Lai vai kā, Wasting Light kvalitāti apšaubīt nevar. Reti kura dziesma nevarētu būt singls — albums ir spēcīgs no sākuma līdz pat pašām beigām, cauri skaņdarbiem strāvo pamatīga enerģijas deva. Deivs Grols un kompānija ir radījuši reizē vienu no pēdēja laika svarīgākajiem un labākajiem rokmūzikas ierakstiem un pacēluši savu līmeni vēl par pakāpienu augstāk.

8. PJ Harvey Let England Shake

Pollijas Džīnas Hārvejas svētība un lāsts ir bailes no atkārtošanās. Kepteiņa Bīfhārta krustmeita līdz šim bija pazīstama ar ierakstiem, kas atklāj viņas personisko pārdzīvojumu pasauli. Šoreiz Hārveja ir pieķērusies daudz universālākam tematam — karam. Albums ir unikāls ar savu stāsta manieri. Hārvejai ir izdevies atrast veidu, kā likt runāt stāsta galvenajiem varoņiem, tas ir karavīriem un viņu pārdzīvojumiem. Tas nav pārstāsts vai atstāsts, tās ir karavīru vēstules, tās ir viņu sajūtas, pārdzīvojumi, ilustrācijas un ilgas pēc mājām. Let England Shake ir ļoti anglisks albums, tas ir tik pilns ar nacionālo pašapziņu raisošiem simboliem, ka klausoties to pārņem zināma skaudība, ka neesi anglis.

7. The Horrors Skying

Nav nemaz tik daudz gadījumu mūzikas vēsturē, kad kāda pietiekami atzīta grupa, kura nav devusies sevis meklējumos pēc kārtējā neveiksmīgā studijas albuma, izlemtu atteikties no producentu pasaules vareno palīdzības, lai paši apstrādātu savu gara darbu tieši tā, kā to vēlās viņi. The Horrors savā trešajā platē to uzdrīkstējās, radot šķietami vienmuļu, tomēr patiesībā ļoti aizraujošu un daudzveidīgu šūgeiza, new wave, postpanka un vieglas psihodēlijas kokteili.

6. John Maus We Must Become The Pitiless Censors Of Ourselves

Ja godīgi, tad 2011. gada kontekstā man nav ne jausmas, kas ir hipsteris, bet tas ir cilvēka dabā runāt visādas muļķības ap lietām par kurām saprašana ir maza vai teju nav vispār. Zinot šī vārda (atkal 2011. gada kontekstā) negatīvo nozīmi, jēdzienu neattiecināsim uz Džonu Mausu. Katrā ziņā We Must Become The Pitiless Censors Of Ourselves varbūt nav gada labākais albums, bet tas pavisam noteikti ir gada stilīgākais, modīgākais, asprātīgākais, ar astoņdesmito gadu kiču vispārbāztākais un nenormālākais albums — albums, kas nav domāts visiem (lai gan tas ir ļoti melodisks un pat popsīgs). Visas albuma dziesmas veido tādu kā noskaņiski spēcīgu kolāžu, kas sausaucās ar astoņdesmito gadu gotisko sintī popu ar vokālu, kas atgādina par dēmonu esamību, līdz albums uzsprāgst albuma pēdējā dziesmā Believer — dziesmu, kuru par vienu no savām labākajām dziesmām sauktu teju jeb kurš Joy Division dalībnieks. Ir grūti aprakstīt to sajūtu, ko rada dziesma, es to saucu par slāpēto enerģiju — jēdzienu, kuru vislabāk var attiecināt tieši uz Īena Kērtisa dziedāto mūziku.

5. Kurt Vile Smoke Ring For My Halo

Runājot par Kurt Vile, jāpatin bilde nedaudz atpakaļ (vai varbūt uz priekšu?), jo varētu teikt, ka Kurt Vile un The War on Drugs ir viens un tas pats, kas savā ziņā atbilst patiesībai, jo Kurts agrāk spēlējis konkrētajā grupā. Tikai, ja The War On Drugs Slave Ambient ir albums kā viens vesels stāsts, tad Smoke Ring For My Halo ir daudz labāks kā albums, kurā ir atrodams vesels lērums lielisku dziesmu — būtībā, teju katrs, kas noklausīsies šo albums, no tā atlasīs vienu sev mīļāko dziesmu, tikai katram tā būs cita. Tā ir liela vērtība. Tādēļ sasaucoties ar The War On Drugs recenziju jāsaka — dubultstilīgi.

4. The War On Drugs Slave Ambient

Karot zem narkotikām? Taisīt vergu ambientu? Nav daudz tādu albumu, kurus labāk raksturotu tā nosaukums kā šo. Savā būtībā The War on Drugs nav stilīga grupa, jo viņi izklausās kā tādi vecmodīgi proletariāta rokeri (neminēšu piemērus), bet fakts, ka tas viss izklausās tik apgaroti, pārpasaulīgi The War On Drugs kopā ar citu outlavu Kurt Vile padara par jauna, 2011. gada krutākā žanra “slave ambient” mesijām. Šī iemesla dēļ teikt, ka The War On Drugs nav stilīgi galīgi nav stilīgi. Albums jau no sākuma mūs ievelk dziļā psihodēlijas bedrē ar Best Night un tikai pa brīdim ir jūtama kāda skaidrāku apveidu gaismiņa — kā Baby Misiles, kas izklausās pēc Arcade Fire, ja viņi joprojām būtu stilīgi. Kopumā — riktīgi stilīgi.

3. Bon Iver Bon Iver

Jau ar pirmajām Bon Iver sekundēm kļūst skaidrs, ka šis nebūs tāds pats stāsts, kāds tapa leģendām apvītajā būdiņā Viskonsinas štatā, un kurš rezultējās For Emma, Forever Ago. Nē, jaunais Bon Iver veidols ir daudz spēcīgāks, pārliecinošāks, daudzveidīgāks un dinamiskāks. Vairs ne miņas no absolūtā minimālisma un sāpju caurvītās mūzikas, vairs ne vēsts no vientulības un mežonīgās dabas fona, kas pavadīja 2008. gada plati. Aizraujošāks, ekspresīvāks un vēl pieaugušāks — tieši tāds izklausās Džastins Vernons un draugi 2011. gadā!

2. M83 Hurry Up, We're Dreaming

M83 šis ir jau sestais albums, un grupa joprojām turpināja savu ceļu pretī mūzikas pasaules virsotnēm. Nemitīgi augot un attīstoties viņi nav baidījušies mainīt savu skanējumu un soļot laikam līdzi. Tāpat viņi nekad nav baidījušies darīt riskantas lietas, un radīt dubultalbumu vienmēr ir riskants pasākums — no vienas puses, tajā var pateikt daudz vairāk kā „parastā” ierakstā un tam ir iespējas automātiski kļūt par kaut ko gandrīz nepārspējamu, no otras puses — iespēja izgāzties ir tikpat liela. Protams, M83 ir pieskaitāms pirmajai kategorijai, jo Hurry Up, We’re Dreaming uzreiz ir kļuvis par klasiku. Francūži katrā nākamajā albumā ir sevi pārspējuši, kļūstot vēl ambiciozāki un iespaidīgāki. Mums nav ne jausmas, kā episkuma ziņā ir iespējams šo pārspēt, tomēr nešaubāmies — gan jau viņi atradīs iespēju to izdarīt!

1. Wild Beasts Smother

Meklējot gada 2011. gada labāko albumu, tādu arī esam atraduši. Smother ir īsts albums, nevis vairāku teju izcilu un bariņa vienkārši ļoti labu dziesmu apkopojums. Mūsu priekšā ir īsts mākslas darbs, kurš pārsteidz, apbur, ierauj savā varā un vairs nelaiž vaļā. Fantastisks vieglas elektroniskās mūzikas, drīmpopa un indie kokteilis, kurš nebeidz pārsteigt pat pēc desmitiem atskaņošanas reižu. Tā ir apbrīnojami izjusta un dziļa mūzika, kuru klausoties nevajadzētu un arī negribas darīt neko citu, jo tās valdzinājums ir neaprakstāms. Ar prieku un lepnumu paziņojam, ka tieši Wild Beasts ar Smother ir 2011. gada labākais albums eRoks.lv versijā!

nav Fleet Foxes? Nu baigie...

delfīnupavēlnieks 2011. gada 5. decembrī, 00:59

Urā, arī Mausu kāds atzīst!

Jančuks 2011. gada 5. decembrī, 01:14

Kāpēc Foo Fighters ir tik zemu? Priekšā ir daudz kas tizlāks!

Andris 2011. gada 5. decembrī, 01:25

Kas tie par nepazīstamiem mēsliem!?

aigars 2011. gada 5. decembrī, 19:56

Kur Coldplay? Radiohead??? Tikai daži sakarīgi, pārējie kaut kādas hipsteru pabiras.

durvis 2011. gada 5. decembrī, 20:32

Super tops, viss patīk! Es tikai M83 liktu pirmos, bet šitā arī der!

Anna 2011. gada 5. decembrī, 20:42

Kruti, ka The Streets ir pieminēts.

termometrs 2011. gada 5. decembrī, 20:51

Kopumā lielisks saraksts ar labākajiem šī gada albumiem. Es gan labprāt ieliktu arī The Vaccines, Bombay Bicycle club, Nicholas Jaar šī gada veikumus, un nedaudz pagrozītu vietas topā.

Staņislavs Fisenkovs 2011. gada 5. decembrī, 21:24

Florence, Coldplay, Kaiser chiefs, Radiohead, Kasabian u.c. izpildītāji laikam ir pārāk meinstrīmi priekš jums hispteriem, ko?

Nomainiet tad lapai nosaukumu vismaz, savādāk spēcīgi griež ausīs tas vārds "roks". Kaut kādas "gandrīzklubumūzikas" un "hipstermēslu" te ir spēcīgā vairākumā. :)

zane 2011. gada 5. decembrī, 22:41

Nu nu, tas, ka tu neko nesaproti no mūzikas nenozīmē, ka viņi ir stulbi hipsteri. Super tops, malači puiši, tā turpiniet!

annija 2011. gada 5. decembrī, 23:59

baisi paredzams tops

piķpork 2011. gada 6. decembrī, 14:08

Man gan iepriekšējais Wild Beasts albums labāk patika, laikam neliktu topa augšā šo. Es jau cerēju te ieraudzīt arī Alex Turner Sumbarīni, Vakcīnas, Metronomy, Florenci..., taču bezgala priecājos par iekļautajiem The Antlers, The Horrors un Panda Bears. Pēc mixtape nokalausīšanās, liekas, ka būs jāpaklausās vairāk Tune Yards, kaut kas foršs liekas. P.S. Vienīgais, kas man neaiziet, ir PJ Harvey. Zinu, ka viņai ir Mercury un citas svarīgas balvas, bet manai ausij nesaprast.

Linda 2011. gada 6. decembrī, 16:03

Zane, tevis minētie albumi nav slikti, bet šeit ir šī gada labākie. Daudziem albumiem ir pieejamas eRoka autoru recenzijas. Aicinu tevi tās iepazīt, iespējams, sapratīsi, kāpēc šie ieraksti nav TOP25.

Tas, ka šī saraksta albumu dziesmas neskan mainstream radiostacijās, piemēram, EHR, nenozīmē, ka tie ir slikti.

Staņislavs Fisenkovs 2011. gada 6. decembrī, 17:31

lielāko daļu no šī topa albumiem neesmu klausījies vispār, zinu tik atsevišķas dziesmas vienam/otram. bet, ja man jānosauc viens albums, tad tas ir no cita mūz plaukta: MASTODON - The Hunter. 10/10.

DMareks 2011. gada 6. decembrī, 17:39

TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL TKoL

Mao Dzedun 2011. gada 6. decembrī, 17:45

No roka tiešām gandrīz ne smakas, kā jau vairumā rakstos, sen aju vajadzēja saprast un nomainīt nosaukumu šim portālam. Tops ir tīri ok. bet latviešu mūziku vajag vairāk pieminēt. Un IR mums šogad vairāki labi albumi. pat ĻOTI LABI!

kerola 2011. gada 6. decembrī, 17:50

un kur NERO?

Jaanis 2011. gada 6. decembrī, 17:55

mana vasara vispār pagāja The Vaccines un Foster The People zīmē, bet nav arī žēl, ka viņi nav topā. Ak, jā Arctic Monkeys "Suck it and see" ir mans favorīts, bet tas ļoti subjektīvi, jo es viņu pārliecinātais fans esmu jau sen :)

Kondolīza 2011. gada 7. decembrī, 11:25

Nenoteiktā kārtībā:

The Kills - Blood Pressures, Metronomy – The English Riviera, Alex Turner – Submarine EP , Cults – Cults, The Naked And Famous, Passive Me, Aggressive You,

The Vaccines, -What Did You Expect From The Vaccines?, The Horrors – Skying, Arctic Monkeys - Suck it and see, WU LYF - Go Tell Fire to the Mountain, The Antlers - Burst Apart, Cut Copy - Zonoscope.

Daudz. Es vispār nesaprotu, kā vispār kāds var izlemt, kurš labāk patīk. Es pat neatceros, ko es klausījos, piemēram, februārī.

Dannonki 2011. gada 7. decembrī, 11:38

godīgi sakot, jums čaļi ir varbūt nedaudz vairāk jākoncentrējas uz latviešu mūziku vai arī vnk mazāk lasīt pičforku, jo bieži ir tā ka jums viedokļi par albūmiem ir ļoti līdzīgi, kas padara šo portālu daudz neinteresantāku. nepiesaista publiku. bet kopumā man patīk, tas ko darat - uzlabojat letiņu muzikālo gaumi. vnk iesaku, varbūt ņemsiet vērā.

delfīnupavēlnieks 2011. gada 7. decembrī, 13:14

Cage The Elephant - Thank you, happy birthday! Latvijas radiostacijaas nav dzirdeeti un muusu portaalos par viniem nekas nav lasiits, es pat neatceros kaadeel to noklausiijos :D, bet loti iepatikaas un tieshi shis, laikam, ir mans gada albums!

Veel jau ari The Vaccines, Lykke Li, Elbow, The Wombats, Katy B, Wild Beast, Martin Solveig u.c...

Arturs 2011. gada 7. decembrī, 16:01

Tavs komentārs