Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

NOVEMBRIS
Jaakko Eino Kalevi — Dissolution
Coldplay — Everyday Life
Beck — Hyperspace
Harry Nilsson — Losst and Founnd
Leonard Cohen — Thanks For The Dance
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

NOVEMBRIS
23: Carnival Youth, Hanzas Perons
23: Ozols. Neona Pilsēta - Sāgas Noslēgums , Latvijas dzelzceļa vēstures muzejs
28: Boy Harsher | Chasms, Klubs Depo
28: Jumprava, Arēna Rīga
29: Astro'n'out, Palladium koncertzāle
DECEMBRIS
04: Matt Simons, Palladium koncertzāle
07: Nikto, Nemiers
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Intro.lv 2015. gada labāko albumu TOP 25

Intro, 2015. g. 30. novembrī

Katru gadu ap šo laiku neizbēgami sanāk zināmā mērā atkārtoties, stāstot, cik ļoti nogurdinošs, sarežģīts un arī savstarpējās attiecības ietekmējošs process bijis Gada labāko albumu TOP 25 noteikšana. Arī šī reize nav nekāds izņēmums, un, lai vai cik banāli tas arī izklausītos, šoreiz šis process bija pat vēl komplicētāks, nekā ierasts.

Nav nekāds noslēpums, ka 2015. gads ir bijis muzikāli bagātāks nekā daži iepriekšējie, līdz ar to arī spožāko spīdekļu atrašana bija daudz sarežģītāka. Viena lieta ir izvēlēties starp diviem solīda līmeņa, bet ne izciliem veikumiem, pavisam cita — starp augstākās raudzes ierakstiem, un šogad augstākās raudzes veikumu, ko mums izvērtēt, bija neticami daudz. Skatoties pēc mūsu balsojumiem, 87 no vairāk nekā 110 ierakstiem, ko apsvērām topam, saņēma kaut vienu balsi, un kas tāds ir noticis pirmo reizi.

Tieši daudzo izcilību dēļ noteikt 25 labākos ierakstus šogad bija patiesi sarežģīti, tomēr mēs to esam paveikuši, un nu ar lielu prieku un lepnumu piedāvājam ikvienam no jums oficiālo Intro.lv 2015. gada labāko albumu TOP 25.

Seko mūsu topam līdzi arī Radio 7 ēterā! 

25. WaxahatcheeIvy Tripp

 

Bruņojusies ar kārtīgu sintezatoru kravu (bet neaizmirstot par ģitārām), Keitija Kručfelda ar grupu ir gatava pāriet nākamajā līmenī. Jau šobrīd Ivy Tripp var uzskatīt par savdabīgu Waxahaatchee stadionu albumu, vismaz tas jūtams albuma pirmajā dziesmā Breathless. Turpinājumā gan Keitija un pārējie centušies rotaļāties ar dažādiem žanriem — tipisko grupas skanējumu un kaut ko, kas mierīgi varētu piestāvēt Belle & Sebastian vai The Cure. Ivy Tripp ir labs indie pop ieraksts, kura atrašānās topā varbūt ir pārsteidzoša, bet noteikti ne nepelnīta.

24. Lianne La HavasBlood

Britu mūziķe Lianne La Havas šogad ir mērojusi milzīgu ceļu no kautrīgas iesācējas līdz krāšņam neo-soul mūzikas ziedam. Klausoties Blood, var dzirdēt cik ļoti Lianne La Havas ir augusi un attīstījusi savu talantu pa trim gadiem kopš sava debijas albuma izdošanas. Jaunais albums skan daudz nopulētāks, kā arī vairāk izkristalizējies viņas īpašais skanējums. Iespējams, pie tā vainojama plašāka producentu plejāde, kuru starpā atrodams arī Pola Epvorta vārds, taču gribētos ticēt, ka liels nopelns tajā ir arī pašai Lianne La Havas. Blood ir ļoti romantisks, maigs un ambiciozs albums no mūziķes, kura mums nākotnē dāvās vēl ļoti daudz skaistas mūzikas.

23. Sleater-KinneyNo Cities to Love

 

Atgriežoties pēc gandrīz 10 gadu ilgas pauzes, Vašingtonas roka trio Sleater-Kinney ir parādījis, ka grupas panākumu atslēga nekur nav pazudusi. Piepildīts ar panka attieksmi un lipīgām melodijām, No Cities to Love katrā dziesmā piedāvā lēkājošus piedziedājumus, griezīgas ģitāras un spēcīgas bungu partijas. Albums kopumā ir visai viegli klausāms, un nedaudz vairāk nekā pusstundas laikā ir iespējams piedzīvot dziesmu kolekciju, kas, lai arī darbojas pēc ļoti daudzas reizes pārbaudītas formulas, lieliski izmanto katru šīs situācijas plusu un ar to arī ir atradusi vietu mūsu topā.

22. Donnie Trumpet & The Social ExperimentSurf

 

Ja netiek uzmanīgi sekots līdzi daudzsološā repera Chance the Rapper gaitām, varētu rasties iespaids, ka šī albuma vaininieki ir uzradušies ne no kurienes, tomēr tā gluži nav. Chance ir starp pēdējo gadu visaprunātākajiem jaunajiem vārdiem hiphopā jau kopš viņa 2013. gada miksteipa Acid Rap, bet, tā vietā lai turpinātu darboties kā solo mākslinieks, viņš nodibināja grupu The Social Experiment, turklāt  plānots, ka katrs grupas ieraksts izcels citu dalībnieku, tāpēc arī pie šī ieraksta atrodams trompetista Donnie Trumpet vārds. Šī iemesla dēļ to arī nevar uzskatīt par tīru hiphopa albumu, jo blakus Chance repošanai Surf sadzirdamas arī neo-soul un džeza ietekmes, un tas, cik labi viņiem šos stilus izdodas jaukt, ir visai iespaidīgi. Tik iespaidīgi, ka nevarējām šo albumu neiekļaut mūsu gada topa divdesmitpieciniekā.

21. Hop AlongPainted Shut

Zelta rīkles īpašnieces Francisas Kvanlānas grupa Hop Along pastāv jau 10 gadus, bet tikai šogad izpelnoties kaut kādu atzinību. Pateicoties pieredzējušā producenta Džona Angelo kristāldzidrajai ausij, unikālajiem dziesmu tekstiem un emocionālajam dziedājumam, Hop Along jaunāko albumu var uzskatīt par gada spēcīgāko rokmūzikas pārsteigumu.

Lai gan Hop Along mūzika ir skarba un jaudīga, tajā jūtama septiņdesmito gadu sirsnīgā folkroka sajūta. Ne velti albuma labākā dziesma Horseshoe Crabs, kas varētu būt gada labākā Modest Mouse dziesma, ir veltījums aizmirstajam dziesminiekam un lūzerim Jackson C Frank.

20. BjorkVulnicura     

These abstract complex feelings. Kādu brīsniņu atpakaļ atzīmējusi savu 50. dzimšanas dienu kopā ar teju visu pasauli, Björk ir pelnījusi vairāk kā tikai uzslavas un apsveikumu kartiņas ar laba vēlējumiem. Šī mūžam urdzošā, noteikumiem nepakļāvīgā un nemierīgā Ziemeļniece ar savu neizsīkstošo izdomu ir radījusi vēl vienu pasaules brīnumu, tādu, kas šķiet nav kā no mūsu saules. Jaunākais albums Vulnicura ir viss — atrast un saklausīt var gan simfoniski elēģiskas iespēles, gan smagnējākas tēmas, gan pagalam acumirklī neizprotamas mīklas, kuras pat var būt labāk neatrisināt. Tas tā — vēl lielākai intrigai, jo tā tīri un vienkārši ir Björk.

19. Panda BearPanda Bear Meets the Grim Reaper

2015. gadā Panda Bear jau var uzskatīt par mūzikas industrijas veterānu un opīti. Iespējams, tieši šis būs tas albums, kuru slinkākie mūzikas kritiķi uzskatīs par atskaites punktu, raksturojot turpmākos Panda Bear albumus ar frāzi “labākais Panda Bear albums kopš Panda Bear Meets The Grim Reaper”. Tāpat šo var uzskatīt par albumu, kas vislabāk raksturo izpildītāja daiļraidi, jo šeit ir kaut kas no unikālās Person Pitch psihedēlijas, kā arī no Tomboy nosacītajām popstāra ambīcijām.

18. Floating PointsElaenia

Paralēli darbam mūzikā Sems Šepards jeb Floating Points ir ieguvis doktora grādu ar specializāciju neirozinātnē. Jebšu paralēli darbam zinātnē viņš rada lielisku mūziku. Lai vai kura nodarbe arī būtu šī brita primārā, skaidrs ir viens — vismaz viņa radītajos skaņdarbos ir ļoti lieliski jūtams, ka to autors ikdienā nodarbojas ar zinātni un spēj lietas sakārtot loģiski, atbilstoši, un neatstāj neko bez ievērības. Elaenia ir darbs, kurā vienlīdz nozīmīgas lomas spēlē kā klusums, tā arī visas tajā skanošās skaņas, un brīžiem pat grūti saprast, kurš no šiem abiem aspektiem atstāj lielāku iespaidu. Ieraksts drīzāk atgādina nevis elektroniskās mūzikas producenta veikumu, bet gan izcilu džeza profesionāļu improvizāciju, un tas vien jau ir izcils iemesls, lai to noteikti noklausītos!

17. Natalie PrassNatalie Prass

Klausoties Natalie Prass albumu, šķiet, ka viņai vajadzētu sacerēt mūziku Disneja filmām. Viņas debijas albums ir ļoti koķetīgs, ļoti meitenīgs un ļoti rotaļīgs ar krāšņu simfonisko instrumentu pavadījumu, kas lika visiem mūzikas kritiķiem viņā iemīlēties un sludināt šo par vienu no labākajām gada debijām jau janvāra sākumā, kad tas tika izdots. Sacerēts kopā ar viņas bērnības draugu un mūziķi Matthew E. White un ar pavisam niecīgu budžetu, Prasas debijas albums pierāda, ka milzu produkcija nemaz nav nepieciešama, lai sasniegtu izcilu skaņu un aizrautu klausītājus. Pietiek ar viņas maigo, unikālo vokālu, izsmalcinātu pavadījumu un smalku vīziju.

16. Neon IndianVEGA INTL. Night School

Hiphopa karalim Ģirtam Rozentālam un chillwave karalim Alanam Palomo ir kas kopīgs. Abi cienījamie mākslinieki savos jaunākajos albumos centušies ieviest sulīgākās astoņdesmito gadu klišejas. Šo var uzskatīt par Neon Indian “disko albumu” — dejiskāko, popsīgāko un spilgtāko, bet tas, ka albums ir popsīgs, nenozīmē, ka tam pietrūkst dziļuma. Šis ir visambiciozākais Neon Indian albums un pēc gadiem tieši šo uzskatīs par šī mākslinieka “klasisko albumu".

15. Young FathersWhite Men Are Black Men Too

Izdot albumu divus gadus pēc kārtas nav nemaz tik ierasta prakse mūsdienu mūzikas industrijā. Divus gadus pēc kārtas izdot lielisku albumu ir vēl retāk sastopams gadījums. Pirms gada Young Fathers mūsu topā tikai nedaudz pietrūka līdz uzvarai, tikmēr šī gada White Men Are Black Men Too jāsamierinās ar piecpadsmito vietu. To varētu skaidrot gan ar lielāku lielisku albumu īpatsvaru šajā gadā, gan ar to, ka pirms gada viņi bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, tikmēr šogad jau bija zināms, kas ir Young Fathers un ko no viņiem gaidīt. Tas gan nenozīmē, ka šajā albumā nav nekā jauna, jo tajā var sadzirdēt lietas, kas iepriekš viņu mūzikā nebija tik pamanāmas (piemēram klasiskas soul mūzikas ietekmes), un grupas skanējums ir turpinājis attīstīties. Lai gan šogad iegūtā vieta ir zemāka, Young Fathers savu atrašanos mūsu topā otro gadu pēc kārtas ir godam nopelnījuši.

14. Everything EverythingGet to Heaven

Everything Everything nav ģeniāla grupa, taču neviens nekad nav šaubījies, ka viņi vismaz ir interesanti un amizanti. Pēc īpaši amizanta debijas albuma ar dziesmām par fotošopa skaistumu un attiecību drāmām un atslēgām, čaļi izdeva ļoti skaistu otro plati Arc, kurā joku elements bija stipri piezemētāks, savukārt kvalitātes līmenis stipri augstāks. Šogad britu četrotne atgriezās ar jaunu ierakstu, kurš diezgan pārsteidzoši turpina šo kvalitātes latiņu celt — Get to Heaven ir ļoti aizraujošs albums, kurš nevienu brīdi neliek garlaikoties un kārtējo reizi liek pabrīnīties par grupas radošumu gan vārdos, gan mūzikā. Par to varat pārliecināties, papētot sīkāk dziesmu vārdus, viņu jaunākos videoklipus un to savstarpējo saistību, kur ir pilns ar mīklām.

13. DestroyerPoison Season

Desmitais albums ir desmitais albums. Lai gan numuram nav nozīmes, līmenis tomēr ir jānotur vai jādod klāt kas pilnīgi jauns. Destroyer mūzika jaunākajā salikumā Poison Season ir nepretencioza, melanholiska un pat ļoti patīkami melodiska, kur indīroka, folka un dažbrīd dzirdamās kamermūzikas skaņas un autora stāstnieka vokāls rada varbūt pat pārlieki ticamu līdzsvaru. Gribētos gan par Poison Season teikt, ka tas ir caurcaurēm mākslinieciski augstvērtīgs, savukārt skatot ierakstu citā līmenī, tas tikpat labi vai nosacīti varētu tikt iestarpināts baby-making albumu listēs, jo nenoliedzami ir gana romantisks, klusuma variāciju piesātināts un arīdzan dinamisks tiktāl, lai teiktu, ka izraisa patīkami satraucošus viļņus un noskaņas.

12. Viet CongViet Cong

Šo ierakstu piekasīgākie mūzikas fanātiķi, iespējams, īsti nemaz neuzskatīs par albumu, jo tajā ir tikai septiņas dziesmas. Turklāt albuma pirmās dziesmas var uzskatīt tikai par tādu kā iesildīšanos tam, kas notiek turpmāk, kad lieliskas dziesmas ir visas piecas. Viet Cong var uzskatīt par pirmklasīgiem post-punk meistariem — viņi var perfekti nokopēt jebkuru grupu, bet tajā pašā laikā saglabājot savu personību. Šeit var gan just jauniešu iemīļotos Sunset Rubdown, Interpol, kā arī veterānus This Heat. Tās ir ietekmes, kas 2015. gadā galīgi neliek kaunēties no tā, ko tu spēlē.

11. Florence + The MachineHow Big, How Blue, How Beautiful

Šķiet, nevienam vairs nav jāskaidro, ka Florence Velša ir apmāta ar dramatiskumu un episkumu savā mūzikā, un viņas jaunākais albums How Big, How Blue, How Beautiful ir pierādījums tam, ka pat atmetot viņas skanējumam tik raksturīgo arfu, grandiozumu mūzikā tas nav mazinājis. Kā skaidro Velša pati, iepriekšējais albums Ceremonials bija veltīts nāvei un ūdenim, savukārt rakstot jauno plati, viņa centās izprast, kā dzīvot un mīlēt. Klausoties How Big, How Blue, How Beautiful un skatoties albuma singliem veltīto The Odyssey videoklipu sēriju, šo cīņu ar dēmoniem var novērot īpaši labi, kas attaisno visus grandiozos paņēmienus — spēcīgas pūšaminstrumentu sekcijas, skaļas ģitāras, izteiksmīgas bungas, līdz šim neizmēģinātas skaņas, pārspīlētu horeogrāfiju un sarežģīto naratīvu. Jo kas gan cits dziedinās, ja ne mūzika un māksla.

10. MiguelWildheart

Savas spējas Migelam jau diezgan labi bija izdevies pierādīt abos pirmajos viņa albumos (īpaši otrajā), bet šovasar iznākušais Wildheart ir līdz šim augstākais punkts viņa karjerā. Tipiska r’n’b skanējumu sapludinot ar nedaudz psihedēliskām ietekmēm un noskaņu no Prince ziedu laikiem, ir radies albums, kas virspusēji nav sarežģīts, tomēr ir pilns ar noslēptiem pārsteigumiem. Interesanta šim albumam raksturīgā iezīme ir tā, ka, salīdzinot ar vairākiem citiem šobrīd virsotnē esošajiem r’n’b māksliniekiem, Migela skatījums uz dzīvi un intimitāti šķiet veselīgāks, kas patiesībā šim albumam liek izklausīties vēl seksīgāk. Tāpēc droši var apgalvot, ka, lai gan kopējā gada albumu vērtējumā Wildheart ir jāsamierinās ar Top 10 statusu, gada seksīgākā albuma titulu gan tas ir ieguvis visai pārliecinoši.

9. Julia HolterHave You in My Wilderness

Pirms jaunā Džūlijas Holteres albuma izdošanas, šķiet, neviens negaidīja, ka gada beigās tas varētu tik augstu atrasties, mūsuprāt, labāko albumu sarakstā, taču lēnā garā šis ieraksts iekaroja mūsu mūzikas atskaņotājus, ko visticamāk var izskaidrot ar vienkāršāku, popmūzikai tuvāku skanējumu, kas viņas daiļradi padara par vieglāk uztveramu. Pieejamāks skanējums ne vienmēr nozīmē degradēšanos, piemēram, Holteres gadījumā nav zaudēta oriģinalitāte un spēja eksperimentēt dziesmu rakstīšanā. Tas ir arī patīkams pavadonis pastaigām un skaņu celiņš laiskām brīvdienām, kad gribas paklausīties kaut ko skaistu un vieglu. Apbrīnas vērts ir arī fakts, ka vien piecu gadu laikā, viņa ir izdevusi jau četrus augstvērtīgus ierakstus, un nu viņa ir arī mūsu topa desmitniekā.

8. Beach HouseDepression Cherry

Beach House albumi ir starp tiem, kuriem ir jādod zināms laiks, pirms tos var izvērtēt. Tā tas bija jau ar iepriekšējiem ierakstiem, un katrs no tiem galu galā novērtēts visai augsti. Šogad Baltimoras duets izdeva veselus divus albumus un uz katru no tiem var attiecināt iepriekš teikto. Tie ir lieliski ieraksti, no kuriem bija grūti izvēlēties to vienu, kuru ielikt mūsu labāko albumu sarakstā. Depression Cherry skanējuma ziņā iekļaujas starp viņu iepriekš izdotajām platēm, kas nevienu visticamāk nepārsteigs, bet kopumā var teikt, ka tā ir vienkāršāka dream-pop versija. Beach House saglabā arī viņiem raksturīgo tumšo un drūmo noskaņu, radot dziesmas par pieaugšanu, tuvo zaudēšanu un šo sāpju pārdzīvošanu. Depression Cherry ir ieraksts, kuru jāklausās īstajā brīdi. Kādam tas ir pirmajā klausīšanās reizē, kādam pēc pāris mēnešiem, bet tobrīd katra skaņa, katra rindiņa liek saprast, cik brīnišķīgs un arīdzan izcils ir šis Beach House albums.

7. Courtney BarnettSometimes I Sit and Think, and Sometimes I Just Sit

 

Visu un reizē pilnīgi neko par Kortnijas Bārnetas domāšanu pasaka albuma nosaukums un bērnišķīgais albuma vāciņš, tādēļ viegli Kortniju ielikt konkrētā “jaunā deviņdesmito viļņa” un “twee pop” kategorijā, bet visu pabojā fakts, ka Kortnija Bārneta nāk no Austrālijas — vietas, kur cilvēku humora un gaumes izjūta tik ļoti atšķiras no pārējās pasaules, ka tur radītie gara darbi ir pilnīgi citādāki, aizraujoši un nereti brīnišķīgi.

Kortnijas Bārnetas lieliskuma izskaidrojums atrodams abstrakti absurdajos dziesmu tekstos, kas patiesībā pasaka diezgan daudz. Skarbajās, bet tajā pašā laikā trauslajās un sievišķīgajās ģitāru iespēlēs un lieliskajās dziesmas, kas albumā ir ļoti lielā daudzumā. Un vai "kārtējā viduvējība" uzstātos uz Glāstonberijas galvenās skatuves?

6. Father John MistyI Love You, Honeybear

I Love You, Honeybear pēc paša Džošua Tilmena vārdiem ir “konceptalbums par paša dzīvi”. Tātad ļoti personisks, bet tajā pašā laikā pilns sarkastisku joku, visdažādākajām krāsām un negaidītiem pavērsieniem. Džošua dziesmas muzikāli ir ļoti dažādas, bet var ļoti labi just dziesminieka iekšējo “es”.

Father John Misty daudzi salīdzina ar Fleet Foxes, kas ir tikai loģiski. Ja neizvairāmies no šiem muļķīgajiem un kaitinošajiem salīdzinājumiem, tad I Love You, Honeybear ir uzskatāms par tikpat labu albumu kā abi Fleet Foxes ieraksti. Iespējams, pat labāku.

5. GrimesArt Angels

Atskatoties uz Klēras Bušē jeb Grimes pēdējos gados iespēto daiļradi, šī gada albums Art Angels nepārprotami ir jauna, daudz augstāka viņas karjeras virsotne. Grimes, šķiet, vairāk kā ērti un daudz pārliecinātāk jūtas par to, kas ir viņas garā, un tik ļoti atpazīstamais „saldā indes ābolīša” tēls vairs neatgādina par kaut kādu sasaisti ar k-pop, avangardu un pat ne nāvīga gotu stila klātbūtni. Art Angels ir daudz drosmīgāks, elektroniskāks tīri bītu un pop elementu saspēlē, tajā pašā laikā esot ļoti izcili melodiskam, skanējums atklāj tēmu saplūšanu un gluži pretēji — kolīzijas un pilnīgi prātam neaptveramus salikumus. Un tas viss ir viņas pašas radīts no pirmās līdz pēdējai dziesmai un sekundei.

4. Jamie xxIn Colour

Jamie xx debijas solo albuma nokļūšanu mūsu gada labāko albumu pieciniekā bija diezgan viegli prognozēt vēl pirms bija sākusies balsošana, un ne jau tikai iepriekšējo panākumu ar The xx dēļ. Protams, tie noteikti viņam palīdzēja pievērst uzmanību šim albumam, bet tas tāpat ir tik lielisks, ka daudz palīdzības tam nemaz nevajag. In Colour ir kā ceļojums pēdējo 20 — 25 gadu britu elektroniskajā mūzikā — Džeimijs šeit ir sajaucis skaņas no house, techno, UK bass, hiphopa, dubstep, dancehall un kā tik vēl ne, pie tam ar apskaužamu vieglumu. Tā, ka par spīti visu šo dažādo skaņu un stilu sajaukumam, neviens no albuma skaņdarbiem šeit neliekas nevietā. Šķiet, ka In Colour ir piemērotākais nosaukums, ko šim albumam varēja dot, jo tas patiešām ir ļoti krāsains, gan radītās noskaņas, gan ietekmju daudzveidības ziņā.

3. Sufjan StevensCarrie & Lowell

Ja klausītājs nerunā angliski, viņš diez vai pat iedomātos, ka šis ir viens no skumjākajiem un pamatīgākajiem albumiem, kādi vien radīti pēdējo gadu laikā, jo tajā dzirdamās Sufjana Stīvensa melodijas taču ir tik pacilājošas un jaukas! Tomēr nē, Carrie & Lowell ir skaudrs, brīžiem ļoti smags, bet brīžiem pacilājošs veltījums mūziķa mirušajai mātei un patēvam. Ir apbrīnojami, cik ļoti šis ieraksts ir personisks, bet tajā pašā laikā pieejams ikvienam klausītājam, jo tur atrodamās melodijas neviļus uzvedina uz pārdomām arī par paša dzīvi. Tomēr pats galvenais, kas ir jāatceras Carrie & Lowell sakarā — lai vai ko kādreiz Stīvenss nebūtu radījis, šis ir viņa līdz šim labākais ieraksts.

2. Kendrick LamarTo Pimp a Butterfly

Jau no bērnības cilvēkiem tiek mācīts, ka uz cilvēku ar pirkstu nedrīkst rādīt, bet ieraugot uz ielas Kendriku Lemāru, mēs gan rādītu ar pirkstu un teiktu: “Lūk, kur iet mūsdienu labākais reperis"... To Pimp a Buttefly šo apgalvojumu pierāda par visiem 200 procentiem. Nedomāju, ka hiphopā un vispār mūzikā šobrīd ir kāds, kas varētu ierakstīt šādu albumu. Kreatīvu, krāsainu, super-ambiciozu, ar interesantu un vērtīgu saturisko vērtību. To Pimp a uttefly mazo Komptonas zēnu paceļ augstākajā līmenī, kurā līdz šim bijuši tikai daži.

1. Tame ImpalaCurrents

Un visbeidzot — Intro.lv gada albums. Lai arī savā noslēguma vērtējumā tikai viens mūsu kolektīva pārstāvis šim ierakstam atvēlēja pirmo vietu, arī tikai viens vērtējums bija ārpus labāko piecinieka. Pateicoties šai apskaužamajai stabilitātei, uzvaras lauri šoreiz pienākas tieši Tame Impala. Atkāpjoties no pirmo ierakstu ģitāru dominances, Kevins Pārkers šoreiz devies sintezatoru skanējuma virzienā un radījis perfekti noslīpētu popa ierakstu, kas skan perfekti pat Let It Happen apzināti saraustītā bīta laikā. Katra skaņa ir atradusi sev vispiemērotāko vietu, un Currents sevi apliecina kā iespaidīgu psihedēlisku ceļojumu, kura laikā var ļauties lieliskām basa partijām un teicami piemeklētām sintezatoru skaņām, albumam ne uz brīdi nezaudējot savu augsto līmeni. Tas viss pelnīti padara Currents par Intro.lv gada albumu 2015!

Var just spēcīgu Laura Anstrauta pieskārienu... pašam sev, jo viņš noteikti dara neķītras lietas, klausoties šo sūda mūziku.

Leuris Einstrautz 2015. gada 30. novembrī, 22:49

Es pis, Lauri, tu esi pārspējis pats sevi, tā turpināt! :* Vucānu metam kaudzē pie Rača un Marhila.

Jos Vestapens 2015. gada 1. decembrī, 00:07

Kaut kādi hipsteru mēsli...

dans 2015. gada 1. decembrī, 14:02

Kādā sakarā Kendrick Lamar ir topā? Sliktu zāli man liekas jūs pīpējat...

KP 2015. gada 4. decembrī, 22:05

Mans pirmais vārds ir ānus, pēdējais strauts.

timbaland 2015. gada 4. decembrī, 22:05

Vismaz šeit roks joprojām cieņā. Bravo!

eRoka rēgs 2015. gada 5. decembrī, 14:09

Lohs neesi? Kas tas par roku? Varbūt tādiem varavīksnes praidistiem, tad ir roks, bet man roks ir def lepard un Led Zeppelin!!!

To erox 2015. gada 5. decembrī, 14:58

Neredzu iemeslu te šādiem komentāriem, super tops, super Intro pastrādājuši. Daudz jaunu lietu man atklājāt, paldies!

Jānis Vītols 2015. gada 5. decembrī, 16:11

Paldies, Normund par darbu, ko daudzu gadu garumā ieguldi, lai izglītotu cilvēkus Latvijā par labu mūziku! Un lai izdodas viss ar Austru!

Spring 2015. gada 6. decembrī, 16:21

Tavs komentārs