Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Intro.lv 2018. gada labāko albumu TOP 25

Intro, 2018. g. 11. decembrī

Intro.lv kolektīvs jau sen vairs neskaita, kuro gadu pēc kārtas mums izdodas saviem lasītājiem parādīt galveno, svarīgāko un tīkamāko, ko attiecīgajā gadā esam atraduši mūzikas pasaulē. Toties mēs zinām, ka arī 2018. gads nebūs izņēmums, jo mūsu albumu TOP25 atrodams tikai dažas rindiņas zemāk. Atliek vēl tikai īsi ieskatīties tajā, kā līdz šim sarakstam nonācām.

Par spīti visai klusam gada sākumam, jau agrā pavasarī sāka iezīmēties galvenais virziens, kurā mūzika šajos 12 mēnešos dosies. Pienākot gada beigām un jau ierastajiem strīdiem par kāda vai cita albuma pareizu/nepareizu atrašanos TOP25 gala versijā, kārtējo reizi pierādījās, ka arī 2018. gadā ir bijis pietiekami daudz lieliskas mūzikas, lai katram no mums, cenšoties savus favorītus uzcelt pēc iespējas augstāk, būtu gan lielas uzvaras, gan sāpīgi zaudējumi.

Veicot pēdējās korekcijas, vietu topā atrada arī pavisam nesen izdots ieraksts, kurš uzreiz uzlidoja gandrīz līdz pašai tā virsotnei, bet par visu pēc kārtas — aicinām izbaudīt topu no paša sākuma. Ja savu mīļāko ierakstu neatrodi ne 25., ne 1. vietā, tad nekautrējies par to pastāstīt komentāros. Lai dzīvo mūzika!

25. Travis ScottAstroworld

Šī gada pirmajā pusē Treviss Skots bija vairāk zināms kā Kailijas Dženeras puisis un jaundzimušā bērna tēvs nekā daudzsološs reperis un trap mūzikas karognesējs. Tieši tādēļ, augusta sākumā klajā nākot viņa trešajam studijas albumam Astroworld, visi varēja atviegloti uzelpot par to, ka Treviss nebūs kārtējais tā sauktā Kardašianu sieviešu lāsta upuris. Tieši otrādi — jaunais reperis atgriezās mūzikas dzīvē ar tik lielu blīkšķi kā vēl nekad, beidzot dāvājot tādu albumu, kādu mūzikas kritiķi no viņa gaidīja jau gadiem. Maģiska pasaule, zvērīgi bīti, noslīpēta apstrāde — šo visu atradīsiet Trevisa uzburtajā Astroworld, kas nosaukts par godu izbijušam karuseļu parkam Hjūstonā, un šis albums patiesi šķiet kā psihedēlisks brauciens pa Amerikāņu kalniņiem. Tajā sastapsiet gan melodijas no Tame Impala, gan ermoņiku partiju no Stīvija Vondera, gan burvīgus vokālus no Frenka Oušena, Džeimsa Bleika un daudziem citiem, un tam visam pa vidu vienojošais kodols jeb, viņa paša vārdiem sakot, līme — Treviss Skots.

24. Let’s Eat GrandmaI’m All Ears

Pēc 2016. gada debijas, kurā britu meiteņu duets jau bija paspējis pierādīt savu prasmi radīt lipīgas, bet reizē komplicētas sintpopa dziesmas, viņas šogad ir atgriezušās ar veikumu, kas Let’s Eat Grandma pacēlis nākamajā līmenī. Par spīti tam, ka Dženija Holingvorta un Rouza Voltone vēl ir tīņu vecumā, viņas lieliski zina, kā izstāstīt stāstu par gadījumiem, kas raksturo gan viņu pašu, gan citu vienaudžu dzīvi, vienlaikus to ietērpjot episkos sintezatoru aranžējumos un teicami izmantotos skaņu efektos. Iedvesmojoties no žanra labākajiem paraugiem, Holingvorta un Voltone atšķir sevi no daudzām jo daudzām līdzīgām apvienībām ar pārdomātām dziesmu struktūrām, lieliski zinot, kad jābūt kāpinājumam un kad var ļaut skaņdarbam iegrimt tumšākos toņos. Formula, kurai ir lieliskas iespējas nenostrādāt, šajā gadījumā ir devusi ļoti krāšņu rezultātu.

23. Brockhamptoniridescence

Ko darīt grupai, kas gada laikā izdevusi trīs lieliskus ierakstus, bet zaudējusi vienu no svarīgākajiem tās dalībniekiem? Izdot dusmīgu, introspektīvu, enerģisku albumu, kurā agresīvi deju grīdu grāvēji mijas ar mierīgākiem, pārdomātākiem momentiem. Šajā albumā īpaši ir jāizceļ dziesma WEIGHT, kas kalpo kā ieraksta liriskais centrs. Drosmīgs, pārdomāts gabals, kas var likt aizdomāties daudziem. Tāpat ievērības cienīgs ir fakts, ka albums tika ierakstīts desmit dienu laikā, leģendārajā Abbey Road studijā, Londonā. Reizēm šis fakts gan liek par sevi manīt, jo albumā ir arī vāji brīži, kuros var just, ka ne visas idejas attīstītas līdz galam, bet kopumā šis ir ieraksts, pie kura gribas atgriezties vēl un vēl.

22. Zeal & ArdorStranger Fruit

2016. gadā Zeal & Ardor bija viens cilvēks — Manuels Gaņjē, kurš, interneta rosināts, izlēma pamēģināt sakombinēt melnādaino spiričuelu ar metālu, un tā ierakstīja savu pirmo albumu Devil Is Fine. 2018. gadā projekts ir kļuvis par pilnasinīgu grupu, un, nu jau visas grupas ierakstīts, tapis arī otrais albums Stranger Fruit. Muzikāli tas seko Devil Is Fine pēdās, taču var just, ka šobrīd pie skanējuma ir piedomāts nedaudz vairāk, tas ir izvērstāks un ar pilnīgāku instrumentāciju. Asumi arī nereti ir nogludināti, un vietām albums skan teju popsīgi, kas varbūt samulsinās smagākas mūzikas fanus, taču misticisms, kas caurstrāvoja Devil Is Fine, nekur nav pazudis. Un, kad ausīs ieskanas pirmais “Don’t you dare look away, boy” no Don’t You Dare, teju uzmetas zosāda. Atliek vien brīnīties, kā neviens viņiem vēl nav piedāvājis veidot kādu skaņu celiņu, piemēram, tam pašam American Horror Story.

21. A.A.L (Against All Logic)2012-2017

Čīliešu-amerikāņu producents Nikolass Jārs daudziem asociējas ar tumšu un minimālistisku elektronisko mūziku, bet viņš nebūt nav mūziķis, kam patīk pieturēties pie vienas pārbaudītas formulas. Tieši otrādi — Jārs nepārtraukti spēlējas ar ietekmēm no ļoti dažādiem žanriem, tam izpaužoties gan viņa solo ierakstos, gan dažādos blakus projektos. Viens no šiem blakus projekiem ir A.A.L (Against All Logic) — pseidonīms, zem kura Jārs rada skaņdarbus, kas izsaka viņa mīlestību pret klasisku house mūziku. Gada sākumā iznākušais ieraksts 2012-2017 apkopo minētajos gados radītus veikumus, kas piepildīti ar smagi pārveidotiem klasiska soul un funk sampliem, kā arī ritmiem, kas it kā ir raksturīgi vieglai house mūzikai, bet vienlaikus izceļas arī ar Jāram raksturīgo neprognozējamību. Interesanti, ka pats Jārs šo albumu izdeva paslepus, nevienam par to nepaziņojot, un par tā eksistenci pasaulei paziņoja viņa fani, kas bija uzrakuši tā eksistenci. Un labi, ka tā, jo šis albums ir pilns ar pasakaini eiforiskiem brīžiem, ko daudzi šī albuma cienītāji citādi varēja arī nedzirdēt.

20. RosaliaEl Mal Querer

Rosalia ir vēl kas nebijis modernās popmūzikas universā. Būdama lepna par savām spāņu saknēm, šī meiča vij kopā tradicionālu flamenko mūziku ar ļoti mūsdienīgām r'n'b dvesmām un vizuālo tēlu, darot to tik prasmīgi, ka likusi visai mūzikas industrijai palikt ar atvērtu muti. Kaut arī El Mal Querer nav ne viena vārda angļu valodā, tam nav itin ne mazākās nozīmes, jo Rosalia mūzika runā pati par sevi un spēj iznest visu albuma naratīvu ar skaņu virtenēm vien. Albums, starp citu, ir balstīts uz 13. gadsimta manuskriptu The Romance of Flamenca, kas stāsta par sievieti, kuras vīrs turēja viņu ieslēgtu tornī. Rosalia interpretācijā šis stāsts pārtop par neveselīgu attiecību mūziklu, kurā viens pārāk pakļaujas otram, un šī sāpju dzīsla ir dzirdama viņas emocionālajā dziedājumā. Rosalia mūzika ir tiešām kaut kas līdz šim ne dzirdēts, ne redzēts, tādēļ visi mūzikas mīļi kā susuriņi stāv uz pirkstgaliem, lai ieraudzītu, kas tad vēl šajā brīnumkastītē ir iekšā. Jo kurā gan vēl albumā jūs šogad sastapsiet kastaņetes un driftojošu riepu skaņas vienlaikus?

19. Car Seat HeadrestTwin Fantasy

Dažreiz saka, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, un iespējams, ka pie līdzīgas domas nonāca arī indie kolektīva Car Seat Headrest solists Vils Toledo. Kādā brīdī viņš acīmredzot izlēma, ka grupas 2011. gada albumā Twin Fantasy varētu kaut ko pārstrādāt, un tā vienkārši ņēma un pārrakstīja visu albumu no jauna. Līdz ar to, šogad no jauna izdotais Twin Fantasy ir agrākā albuma pieaugušāka un uzlabota versija. Tajā ir tas pats teju sataustāmais satraukums, sirdssāpes un visa pārējā emociju gamma, ko cilvēks izjūt agrā jaunībā un kas bija saklausāma 2011. gada ierakstā, taču muzikāli jūtams lielāks briedums, un albuma skaņas kvalitāte ir viennozīmīgi labāka. Jaunais Twin Fantasy ir nopulēts līdz perfektumam, un nebūs pārspīlēts, sakot, ka šis ir viens no gada labākajiem indie ierakstiem.

18. Yves TumorSafe in the Hands of Love

Eksperimentālās popmūzikas producents Yves Tumor daudzu mūzikas mediju uzmanības lokā nonāca jau pirms vairākiem gadiem, bet pagājušajā gadā noslēgtais līgums ar slaveno elektroniskās mūzikas ierakstu kompāniju Warp ļāva viņam sasniegt vēl plašāku publiku. Un jāsaka, ka tas ir noticis īstajā brīdī, jo viņa trešais studijas albums Safe in the Hands of Love ir līdz šīm labākais ieraksts, ko viņam izdevies radīt. Diezgan neticami, bet to varētu vienlaikus atzīt gan par vieglāk uztveramu, gan par eksperimentālāku nekā viņa iepriekšējais albums, jo vokāli šeit skan daudz “tīrāk”, tai pat laikā dziesmu instrumentālā puse ir krietni sarežģītāka. Safe in the Hands of Love ir ļoti ambiciozs albums, kurā popdziesmas mijas ar avantgardiskām skaņu kolāžām, radot ļoti efektīgu iespaidu. Ne katrs mūziķis spētu izveidot tik eklektisku albumu, kurā visas dziesmas izklausās kā viens veselums, tikmēr Yves Tumor to paveic ar šķietamu vieglumu, radot iespaidu, ka tā autors spētu veiksmīgi darboties gandrīz vai jebkurā mūsdienu mūzikas žanrā.

17. Pusha T Daytona

2018. gada vasara bija karsta ne tikai cepinošās saules dēļ, bet arī tādēļ, ka teju vai katru nedēļu mūs satrieca viena hiphopa komēta pēc otras. Runa, protams, ir par Kanje Vesta ierakstu kompānijas GOOD Music projektiem, kas šogad saradās kā sēnes pēc lietus un nodefinēja jaunu albuma formātu, to garumam reti kad pārsniedzot 25 minūtes un septiņas dziesmas. Pats pirmais no šiem projektiem bija Pusha T jaunais albums Daytona, kuru pilnībā producējis Kanje, un jāsaka, ka tas uzstādīja ļoti augstu latiņu visiem turpmākajiem GOOD Music ierakstiem. Albuma garums (vai īsums?) tādā ziņā ļoti labi kalpo mērķim, jo platē nav vietas liekām idejām, un tieši tādēļ katrs bīts, katrs vārds, katra pāreja ir kā pelde darvā. Katra sekunde ir tik piesātināta, ka notur klausītāju uz adatām līdz pat noslēdzošajai dziesmai Infrared, kas ir kā ķirsītis gardas kūkas virsotnē un jau izpelnījusies statusu starp visu laiku labākajiem diss track, nolīdzinot viņa sāncensi Drake līdz ar zemi. Daytona ir viens no šī gada labākajiem hiphopa albumiem, pelnīti ieņemot 17. vietu Intro gada topā.

16. Soccer MommyClean

Lai arī Sofija Elisona mūzikas pasaulei ir zināma jau pāris gadus, viņas pirmais īstais studijas albums klajā nāca tikai šogad. Clean ir neizbēgami un nenoliedzami patiess ieraksts, kurā Elisona jau labi zināmās lo-fi izpausmēs ietvērusi stāstus par vēl labāk zināmo — mīlestību. Arī brīžos, kad dzirdams tikai vokāls un ģitāra, gaisā joprojām jūtams viegls saspringums. Gan dziedot par izniekoto laiku ar kādu, kas viņu nepazīst (Blossom), gan izsakot vēlmi būt kā kāda iepriekšējā meitene (Last Girl), jo pati ir kā mirstošs zieds, Elisonas nedaudz piesmakušais, bet joprojām maigais vokāls neizbēgami rada vēlmi dzīvot līdzi katram viņas pārdzīvojumam un sevi zemāk nostādošajai frāzei. Skaistās melodijas liek nedaudz pa jokam aizdomāties, ka, ja Soccer Mommy tiešām būtu “futbola mamma” (frāze, ar kuru ASV ziemeļos apzīmē sievietes, kuras vislabāk zināmas ar savu bērnu nogādāšanu uz sporta pulciņiem, futbolu ieskaitot), nekas no šī nekad nebūtu tapis.

15. Christine and the QueensChris

Christine and the Queens (īstajā vārdā Eloīze Letisjē) otrais studijas albums Chris ir svaigs un spēcīgs popmūzikas ieraksts, kas vienlaikus ir gan klausāms un baudāms, gan ļoti piemērots dejošanai. Hipnotiski ritmi un caurstāvojoša enerģija apvienojumā ar Eloīzes vēso balss tembru padara albumu par tādu, ko izjust var ne tikai ar ausīm, bet ar visu ķermeni, kamēr vārdi iesaista arī prātu, liekot aizdomāties par tādām tēmām kā vīrišķību un sievišķību, spēku un vājumu, kā arī identitātes meklējumiem un saglabāšanu šajā laikmetā. Šis viennozīmīgi ir ieraksts, kas paliek labāks ar katru klausīšanās reizi, un, ja apnīk klausīties visu angliski — ir iespēja to noklausīties arī franciski, jo viss albums ir izdots uzreiz abās valodās.

14. NonameRoom 25

Klausoties Noname jauno albumu, nevar nepamanīt, ka viņa nāk no slam dzejas aprindām — tieši tik trāpīgi ir teksti šajā ierakstā. Pasaulē, kur par pelnošākās sievietes-reperes titulu cīnās Nicki Minaj un Cardi B (nebūt gan viņas nenoniecinot), ir tik ļoti patīkami dzirdēt Noname. Nedaudz apslāpēti vokāli, kā arī bīti, kuros iedvesma gūta no džeza un latīņamerikāņu mūzikas, rada lietainas pēcpusdienas noskaņu, taču albuma teksti ik pa brīdim liek iesmieties par kārtējo asprātīgo frāzi. Papildus jāizceļ arī tas, ka albums ir izdots neatkarīgi no lielajām ierakstu studijām, un, kā norādījusi pati Noname, lielākā daļa tā ierakstīšanas budžeta tika iztērēta orķestra nolīgšanai.

13. ShameSongs Of Praise

Laikā, kad mūzikas apkārt ir daudz vairāk, nekā to varētu iedomāties, un iespēju dzirdēt kaut ko jaunu netrūkst, tikko debitējušām apvienībām nav viegli sevi izcelt pārējā masā, lai vai kādu žanru tās pārstāvētu. Shame noteikti nav izņēmums, jo izcelties starp daudzām citām līdzīgām postpanka grupām bija pamatīgs izaicinājums. Iznākums ir acīmredzams — muzikāli viņu debija Songs of Praise ne uz brīdi neļauj atslābt, vienai teicamai ģitāras melodijai sekojot iepriekšējai, savukārt vārdi ir kritika visos virzienos, ieskaitot arī paškritiku. Vokālists Čārlijs Stīns aizgrābjoši kliedz “I like you better when you’re not around”, kā arī nekautrējas uzdot daudz neērtu jautājumu (kā, piemēram, Friction laikā), liekot saprast, ka Shame neapstājas un neapstāsies pie standartfrāžu izteikšanas un būšanas par pelēko masu — viņu ambīcijas ir acīmredzamas.

12. Frank TurnerBe More Kind

Dusmas par pašreizējiem notikumiem pasaulē? Ir! Dejojamas dziesmas? Ir! Caurstrāvojošs pozitīvisms? Un kā vēl ir! Jaunais Frenka Tērnera albums ir loģisks turpinājums viņa 2015. gada veikumam Positive Songs For Negative People. Taču, atšķirībā no iepriekšējā rimbuļa, šoreiz Frenks ir skatījies ziņas un viņam nepavisam nepatīk tas, kas notiek visapkārt. Be More Kind aicina cilvēkus attapties un saprast, ka vēsture ir cikliska un pašreizējie politiskie notikumi ir izdzīvoti jau 1933. gadā, tāpat diskā tiek uzdots mūžvecais jautājums — kā padarīt Ameriku atkal lielisku? Taču neiztikt arī bez romantikas. Kas gan būtu Frenka Tērnera albums, ja tajā nebūtu skaistas balādes, kuras tā vien prasās atskaņot, kad labi draugi apprecas? Jā, šis ir tipisks Frenka albums, un, par laimi, tipisks Frenka albums parasti nozīmē kvalitatīvu muzikālo pieredzi.

11. Twenty One PilotsTrench

Pēc milzīgajiem panākumiem, ko 2015. gadā guva Amerikas dueta iepriekšējais ieraksts Blurryface, ļoti loģisks jautājums bija — ko tālāk? Blurryface jau bija nodrošinājis grupai teju kulta statusu jauniešu vidū, kā arī izpārdotas arēnas un visa veida panākumus, taču šis koncepts šķita izsmelts un puiši izdarīja tieši to, ko tādā gadījumā darīt būtu loģiski — uz kādu laiku nozuda un šogad atgriezās jau ar jaunu konceptu. Pie tam ar vērienu — vispirms internetā parādījās dažādi pavedieni un norādes, kas mudināja fanus vērpt teorijas jau labu laiku pirms vispār parādījās jebkādas dziesmas. Un, kad pamazām sāka parādīties singli, lēnām sāka atrisināties arī stāsts (lai to aprakstītu pilnībā, būtu nepieciešams izvērst šo stāstījumu garāku, tāpēc pat nemēģināsim — internets ir pilns ar skaidrojumiem par to, kas ko nozīmē, un teorijām par to, kas vēl nav izskaidrots). Arī skaņas kvalitātē albums neliek vilties — tas ir labi izstrādāts, albumā netrūkstot ne spēcīgiem singliem kā Jumpsuit un My Blood, ne arī laba “pildījuma”, un ir arī tādi patīkami pārsteigumi kā maigi sapņainais Neon Gravestones, kas apcer mūzikas fanu vidū izplatīto tieksmi glorificēt pašnāvību. Šķiet, ka Twenty One Pilots ir atraduši skaņu, kurā jūtas komfortabli, un Trench tādēļ liekas daudz viengabalaināks, nekā grupas iepriekšējie veikumi. Tas ir nu jau lielas grupas liels albums, ar kuru Twenty One Pilots noteikti noturēs savas pozīcijas mūzikas pasaulē.

10. SOPHIE — OIL OF EVERY PEARL'S UN-INSIDES

Aptuveni pirms pieciem gadiem pamatīgu traci mūzikas medijos sacēla SOPHIE — noslēpumains producents, kura radītajai mūzikai bija grūti atrast salīdzinājumu ar jebko iepriekš dzirdētu. Kamēr mūzikas mediji lauza šķēpus par to, vai šis cukursalda eurodance un smagu elektronikas bītu sajaukums ir kaut kas ģeniāls vai arī mūsdienu mūzikas nelāgais gals, SOPHIE ar lielu apņēmību turpināja iesākto, tostarp producējot arī vairāku slavenu popzvaigžņu dziesmas. Pagājušā gada nogalē SOPHIE, līdz ar ziņām par sava debijas albuma izdošanu, atklāja arī vairāk par savu personību, paziņojot, ka identificējas kā sieviete, un identitātes tēma visai izteikti parādās šī albuma tekstos. Lielāko daļu no tiem ir iedziedājusi dziedātāja Cecile Believe, kuras balss perfekti piestāv SOPHIE neprātīgajām sintezatoru skaņām, lieliski papildinot albuma skanējumu. OIL OF EVERY PEARL'S UN-INSIDES vienlaikus gan turpina SOPHIE iepriekš pieminēto skanējumu ar eiforiskiem deju hitiem kā Immaterial, gan paver jaunus muzikālos apvāršņus ar emocionāliem skaņdarbiem kā Infatuation, palīdzot viņai nostiprināt savu vārdu starp šī brīža izcilākajiem elektroniskās mūzikas producentiem.

9. Snail MailLush

Par spīti tam, ka Snail Mail jeb Lindsija Džordana tikai nākamvasar sasniegs 20 gadu slieksni, visi ceļi uz indie virsotnēm viņai ir vaļā jau šobrīd. Sērīgās ģitāras melodijas kombinācijā ar neuzkrītošo, šķietami pat nedaudz garlaikoto, bet vienlaikus prātā paliekošo vokālu liek nezaudēt modrību ne uz sekundi. Džordana nebaidās no tā, ko ir spējīga paveikt un met izaicinājumu katrai albumā izliktajai idejai, lai cik sāpīga tā arī nebūtu — izpildījums ir pārliecinošs, pārdomāts un izjusts. Lush piedāvā lielisku iespēju aizmirsties visā tā garumā, kas nebūt nav pa spēkam visiem albumiem, pat tiem, kas plaši atzīti par lieliskiem. Atliek vien aizvērt acis un ļaut šai burvībai sevi pārņemt, jo, lai cik grūti to reizēm būtu raksturot, ļauties tai ir absolūti vienkārši.

8. Denzel CurryTA13OO

Mēdz teikt, ka tendences populārajā mūzikā atspoguļo apkārtējās pasaules notikumus. Ja tas tā ir, tad pasaule pēdējos pāris gados ieslīgst arvien dziļākā depresijā. Viens no mūziķiem, uz kura skanējumu to šogad varēja attiecināt ir Floridas reperis Denzel Curry, kurš ar savu jaunāko veikumu TA13OO jeb Taboo iekļuvis arī Intro gada albumu topā. Klausoties šo albumu, sākotnēji varētu rasties aizdomas, ka šis ir kārtējais no neskaitāmiem Soundcloud reperiem, kas visi atdarina viens otra skanējumu, taču šāds salīdzinājums nebūtu korekts, jo atšķirībā no saviem vienaudžiem Denzels vairāk koncentrējas uz introspekciju, kā arī apkārtējās pasaules notikumiem. Tāpat arī muzikāli viņš atklāj daudz eklektiskākas ietekmes nekā citi viņa laikabiedri. Īpaši gribas izcelt dziesmas Black Balloons un Clout Cobain, kuras var kalpot kā atslēga, kas atslēdz durvis uz šī jaunā un talantīgā mūziķa daiļradi. Viennozīmīgi, žanrā, kurā dominē mizogīnija un Xanax, šis albums ir kā svaiga gaisa malks, kas atspirdzina nogurušos.

7. IDLESJoy as an Act of Resistance

Domāju, nebūs melots, sakot, ka šis ir viens no tiem albumiem, kura nosaukums diezgan precīzi atbilst saturam — lai arī viss albums skar daudzas nopietnas sociālas un politiskas tēmas, tas neļauj ieslīgt ne paštaisnumā, ne vienveidīgā sludināšanā par to, cik viss ir slikti, kā tas nereti notiek punk ierakstos. Tā vietā britu kolektīvs IDLES izvēlas runāt par visu ar labu devu asprātības, sarkasma un, jā, arī prieka, jo tieši spēt smaidīt sejā naidīgam cilvēkam, sabiedrībai vai varai ir visgrūtāk. Tāpēc, lai arī pati grupa atkārtoti ir uzsvērusi, ka nevēlas, lai viņus sauc par pankiem, gribētos teikt, ka šis ir gada labākais pankroka albums. Pateicoties straujajiem ritmiem, kas dažviet atsauc atmiņā arī labāko no post punk, albums ir neprātīgi enerģisks, raupjš un organisks. Taču grupa spēj arī pāriet no tāda neapvaldīta, prieka caurstāvota, līdzi dziedamā gabala kā Danny Nedelko uz kaut ko tik emocionāli iztukšojošu kā June, kurā solists minūtes garumā atkārto leģendāro Hemingveja rindu Baby shoes for sale. Never worn”. Pēc šī albuma noklausīšanās atliek vien vēlēties pēc iespējas ātrāk IDLES redzēt dzīvajā.

6. SabaCare For Me

Ir albumi, kuri aicina dejot un aizmirst visu pasauli. Šis nav viens no tiem, šis ieraksts aicina domāt par dzīvību, par nāvi, par jaunības iluzoro neievainojamību, kas var pārtrūkt jebkurā brīdī. Šo albumu Saba ierakstīja īsi pēc sava brālēna, kurš arī bija viņa tuvākais draugs, slepkavības. Albums tematiski pieskaras gan pašam noziegumam, gan atmiņām, kas abus vieno, gan paša Saba introspekcijai par savu dzīvi un tās jēgu. Dažviet Saba izklausās kā izkāpis no moderno Billboard topu lielākajiem hitiem, bet dažas dziesmas, vismaz kontekstuāli, nebūtu svešas kādā alternatīvās dimensijas Mount Eerie albumā. Šis gads ir bijis bagātīgs ar kvalitatīvu hip-hop mūziku un Saba ir viens no daudziem tās karognesējiem.

5. Kali UchisIsolation

Dziedātāja Kārlija-Marina Loaiza, kura par savu skatuves vārdu ir izvēlējusies sava tēva doto iesauku Kali Uchis, ir dzimusi ASV, bet viņas vecāki nāk no Kolumbijas, un savu bērnību viņa pavadījusi abās valstīs. Tas atspoguļojas arī viņas debijas albumā Isolation, kurā Latīņamerikas skaņas sajaucas ar dažādu ēru amerikāņu mūziku — no klasiska soul un funk līdz mūsdienu R&B dīvām. Tikpat dažādi ir arī mūziķi, ar kuriem viņa šajā albumā ir izvēlējusies sadarboties — to skaitā ir gan reggeaton zvaigzne Reykon, gan reperis Tyler, the Creator, tāpat arī fanka leģenda Būtsijs Kolinss un viņa mūsdienu sekotājs Stīvs Leisijs, kā arī Tame Impala līderis Kevins Pārkers, un pat Gorillaz jeb Deimons Olbērns. Daudzi mākslinieki šādā ietekmju daudzveidībā varētu apmaldīties, bet Kali Uchis ir spējusi vienlīdz labi pielāgoties visām no tām, līdz ar to Isolation rada patīkami eklektisku sajūtu. Tomēr visvairāk līdzgaitnieku starpā šo dziedātāju izceļ lieliskie dziesmu teksti, kuros viņa ļaujas dziļai introspekcijai, iekļaujot gan dziļi personīgas situācijas no savas dzīves, gan universālākas tēmas. Līdz ar to, katra no Isolation dziesmām ir kā aizraujošs stāsts, tām visām kopā atklājot ļoti interesantu personību.

4. Blood OrangeNegro Swan

Pēc Blood Orange iepriekšējā albuma Freetown Sound bija nedaudz bail, ka Devonte Hainess ir apmaldījies savos radošajos ceļos, taču šī gada eposs Negro Swan ir kliedējis jebkādas šaubas, nesot skaidru vēstījumu 16 burvīgu dziesmu garumā. Ar uzsvaru uz melnādaino un queer kopienām, šis albums ir tīra oāze jebkuram, kas jebkad ir juties kā neglītais pīlēns vai melnais gulbis — izstumts, nesaprasts, apsmiets. Negro Swan parāda, cik krāšņi īstenībā ir šie gulbji, un nekautrējas svinēt viņu unikalitāti, taču tajā pašā laikā arī atklāj, cik sāpīgi var būt šādām minoritātiem mūsdienu pasaulē. Visi šie stāsti ir ietērpti minimālistiskā R&B, džeza un elektroniskās mūzikas interpretācijā, kas kopumā rada vienu no skaistākajiem šī gada albumiem un uzšauj Blood Orange Intro gada topa ceturtajā pozīcijā.

3. Young FathersCocoa Sugar

Tā jau sāk kļūt par tradīciju, ka, līdzko Young Fathers izdod jaunu albumu, to stabili var sagaidīt Intro gada topā. Arī Cocoa Sugar nav izņēmums un tas pat ir sasniedzis jaunus augstumus šai grupai mūsu topa vēsturē, ierindojoties trešajā vietā. Kaut arī daudzi mūzikas kritiķi dēvē šo albumu par viņu līdz šim plašākām masām pieejamāko, tomēr gribētos nedaudz nepiekrist, jo daudzējādā ziņā šis albums ir klusāks un piezemētāks nekā viņu pirmie divi ieraksti. Sākotnēji tas pat varētu sķist problemātisks klausītājiem, kas pieraduši pie skotu trijotnes grandiozajām skaņu paletēm, taču, jau pēc divām, trim noklausīšanās reizēm kļūst skaidrs, ka čaļi vēl joprojām turpina lauzt jebkādus mūzikas standartus ar savu unikālo žanru kokteili un fantastiski trāpīgiem tekstiem par reliģiju, politiku, cilvēcību un mīlestību. Tā, ka pie katras Cocoa Sugar dziesmas gribas ārdīties, dziedāt, klaigāt un raudāt reizē.

2. The 1975A Brief Inquiry Into Online Relationships

Jau ar pirmajiem jaunā albuma vēstnešiem The 1975 visai redzami paziņoja virzienu, kurā devušies 2018. gadā. Blakus šķietami nevainīgām un pat naivām indīpopa melodijām liekot gan viedokli par pasauli šobrīd, gan bez jebkādām bailēm apdziedot tiešsaistē salauztas sirdis, grupa ir trāpījusi tieši desmitniekā. A Brief Inquiry Into Online Relationships nostāda klausītāju bezdibeņa malā, taču vienlaikus pavēsta, ka šādi viss ir bijis vienmēr, tāpēc iespējams, ka tas ir absolūti normāli. Par spīti tam, ka ļoti daudz ir pateikts tieši un bez ietērpšanas skaistās, bet nekonkrētās frāzēs, Metjū Hīlija lirikas ir sasniegušas jaunu līmeni, liekot klausītājam viņa pārdzīvojumus izjust uz savas ādas. Par spīti tam, ka albums ir izdots tikai pavisam nesen, arī mūsu topā tas bez kavēšanas uzlecis ļoti augstu.

1. Janelle MonaeDirty Computer

No androīda un elektriskās dāmas līdz neķītram datoram — Žanelles Monē albumu nosaukumi vienmēr ir bijuši saistīti ar tehnoloģijas un cilvēku mijiedarbību. Tiesa gan, Dirty Computer neturpina viņas pirmajos divos albumos izvērsto zinātniskās fantastikas stāstu par sievieti-androīdu nākotnes pasaulē, kam par iedvesmu kalpojusi slavenā Frica Langa filma Metropolis, tā vietā izvēloties pavisam citu tematiku. Dirty Computer ir izteikti personīgāks ieraksts, kurā Žanelle izdomāta tēla vietā ir atklājusi savu īsto personību, dziesmu tekstos daudz tiešāk runājot par mūsdienu sievietes dzīvi un cilvēku krāšņo seksualitāti. Ja naratīva ziņā šis albums ir visai atšķirīgs no viņas iepriekšējiem ierakstiem, muzikālajā ziņā līdzību starp tiem ir daudz vairāk — Monē joprojām ir saglabājusi spēju un vēlmi savā mūzikā sajaukt ļoti eklektiskas ietekmes. Tāpēc šis albums ir kā krāsains muzikāls ceļojums — neo-soul, minimāli elektroniski bīti, indie pop ietekmes, hiphops (jā, vairākās dziesmās viņa pat repo), Prince raksturīgas ģitāras un vēl daudz kas cits. Starp citu, runājot par Prince, jāpiemin, ka pirms savas pāragrās nāves viņš vēl paspēja pielikt roku šī ieraksta veidošanā, tāpēc vairākās dziesmās dzirdamā viņa ietekme nav tikai sakritība. Un tas šķiet ļoti atbilstoši, jo varētu teikt, ka Žanelle Monē ar šo albumu ir pārņēmusi stafeti no Prince, līdzīgi kā viņš radot mūziku, kas mudina cilvēkus atbrīvot savu seksualitāti un nekautrēties izpaust savu personību.

Mūsu gada labāko albumu topu iespējams klausīties arī īpašā Spotify plejlistē:

Foto: Publicitātes foto

atkal Imagine Dragons ignore..

roberts97 2018. gada 12. decembrī, 12:44

Labs tops. Zināmi gan man tikai 3 no visiem (un piekrītu, ka visi 3 pelnījuši būt šajā topā), bet būs iemesls jauniem atklājumiem, kas ir super! Ja man ļautu šajā topā ielikt vienu šogad izdotu albumu, es laikam ieliktu mūsu kaimiņu Ewert and the Two Dragons praktiski tikko iznākušo “Hands Around the Moon”. Manuprāt, izcila atgriešanās! :) Nu, un Imagine Dragons pēdējais albums arī ir ļoti izdevies!

L. 2018. gada 12. decembrī, 17:36

NV atkal raud.

TG 2018. gada 12. decembrī, 19:50

visi topi ir subjektīvi, bet tik un tā patīkami redzēt šeit ripuļus, ko pašam bija izdevies atklāt šogad. Car Seat Headrest, IDLES, SHAME un Snail mail plusiņi no manis. 1975 haipu gan nesaprotu. bet vispār diezgan švaks gads.

pupocikls 2018. gada 18. decembrī, 03:56

Tavs komentārs