Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

SEPTEMBRIS
Efterklang — Altid Sammen
Keane — Cause And Effect
M83 — DSVII
Blink-182 — NINE
Liam Gallagher — Why Me? Why Not.
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

SEPTEMBRIS
18: Nepāriet Albuma Atklāšanas Svētki, K. K. fon Stricka villa
19: Alise Joste, Nesen, K. K. fon Stricka villa
20: Jāņa Ruņģa Klātbūtne, Tallinas Pagalms
20: Ploho, Klubs Depo
21: UNDER Festival 2019, Autentika
28: Super Besse, Human Tetris, One One
28: Laika Suns, Siguldas pils kvartāls
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Intro.lv 2018. gada labāko Latvijas albumu TOP 10

Intro, 2018. g. 21. decembrī

Pirms diviem gadiem pirmo reizi izveidojām savu labāko pašmāju albumu topu, un mums tik ļoti patika tā veidošana un gala rezultāts, ka nevarējām saprast, kāpēc gan to nebijām darījuši jau iepriekš. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka šogad atkal esam ķērušies pie labāko latviešu mūzikas albumu vētīšanas, lai noteiktu, kuri no tiem tad ir bijuši labākie. Kā jau mūsu topos ierasts, pārstāvēto žanru klāsts ir visai plašs, tāpēc domājam, ka esam spējuši vairāk vai mazāk aptvert visu pašmāju mūzikas klāstu, bet jāatceras, ka topā ir tikai desmit vietu, tāpēc aiz strīpas vajadzēja palikt vēl vairākiem visnotaļ cienīgiem albumiem. Ar šo arī noslēdzam mūsu gada topu sēriju — patīkamu lasīšanu un lai jaunais gads piepildīts ar lielisku mūziku!

10. KontraflovsPPTKD (Pasaule pieder tiem, kuri dara)

Ir tādi albumi, kurus klausīties ir tā, kā lietot visas atrodamās apreibinošās vielas pēc kārtas — ir kāpumi un kritumi, un beigās var būt visādi — var būt, ka ir pavisam labi, bet var gadīties arī, ka sanāk apvemties. Pasaule pieder tiem, kuri dara ir tieši tāds albums — tajā ir gan pavisam spīdoši brīži, gan vietas, kas balansē uz bezgaumības robežas (un dažreiz tai arī pārkāpj), un turklāt šie brīži mijas ar teju kosmisku ātrumu. Tikpat dažāda ir arī dziesmu tematika — 10 dziesmu garumā Kontraflovs gan spriež par Latvijas politisko situāciju un emigrāciju, gan apcer, ko Latvijai nodarīja Padomju Savienība (Samaksā rēķinu), gan iestājas pret homofobiju (Pasaule pieder tiem, kuri mīl), taču visam pa vidu ir arī tādas dziesmas, kā Liels pi****, kas izklausās pēc kaut kā, ko varētu sarakstīt piektklasnieks, kas tikko noklausījies savu pirmo repa albumu. Tomēr ar visu to PPTKD ir sasodīti interesants albums, kuru klausoties nevienā brīdī nepaliek garlaicīgi, un par to jau vien tas ir pelnījis atzinību.

9. OzolsNeona pilsēta

Pašmāju hiphops pēdējo gadu laikā arvien izteiktāk kļūst pazīstams plašākai auditorijai, bet daudzi šī žanra veterāni ir palikuši vairāk vai mazāk jauno censoņu ēnā. Viens no retajiem, kurš joprojām ir spējis saglabāt savu vietu Latvijas hiphopa scēnas priekšgalā, ir Ozols, un šķiet, ka galvenais iemesls tam ir viņa spēja sekot līdzi aktuālajām tendencēm un vēlme sadarboties ar spilgtākajiem jaunākas paaudzes producentiem un reperiem. Tā rezultātā viņa jaunākais albums Neona pilsēta skan ļoti mūsdienīgi, kas izpaužas gan interesantajos un inovatīvajos bītos, ko veidojuši vairāki no Latvijas spēcīgākajiem producentiem, gan Ozola vārdu plūsmā — daudzās no albuma dziesmām viņš ir izmantojis šobrīd pasaulē populāro sing-rapping manieri, un jāsaka, ka šāds stils (stils, stils) viņam patiešām piestāv. Neona pilsēta uzskatāmi parāda, ka Ozola karjera šobrīd ne tikai piedzīvo renesansi, bet arī ir nonākusi tās augstākajā punktā.

8. Satellites LVEgo uguņo

Piekrītam, ka daudziem mūsu lēmums iekļaut b-pušu un retumu izlasi gada labāko pašmāju albumu topā varētu šķist savāds, tomēr patiesībā tas ir ļoti loģisks. Satellites LV jau sen ir grupa, kurai nekas nevienam nav jāpierāda, un par tās kvalitātēm jebkuras diskusijas ir liekas, un ar Ego uguņo viņi to izcili kārtējo reizi apliecina — pat tās kompozīcijas, kas dažādu iemeslu dēļ nav iekļuvušas albumos, ir patiesi lieliskas, turklāt turas kopā tik labi, ka nezinātājs pat nepateiktu, ka šī nav vienā laika posmā radusies mūzika. Latvijā ir maz mūziķu, kas spētu savus fanus aplaimot ar šādu izlasi, vēl mazāk ir to, kuru izlases būtu tik augstā kvalitātē, un ja jau tā — vieta starp labākajiem pašmāju albumiem ir godam nopelnīta!

7. Evija VēbereSirdsbūt

Grūti noliegt to, ka Sirdsbūt ir viens no savdabīgākajiem albumiem, kāds Latvijas mūzikā pēdējo gadu laikā dzirdēts. Par spīti tam, ka ne visiem tas var būt pilnībā saprotams, jo daudzās neordinārās skaņas un ritms vismaz sākumā liek nedaudz palauzīt galvu, nevar noliegt Evijas paveiktā kvalitāti. Ieraksts reizē skan gan bērnišķīgi nevainīgi, gan pat biedējoši intriģējoši, turklāt Vēberes vokāls ir lieliski piemērots viņas radītajai mūzikai, kontrastējot ar dažbrīd pat diezgan raupjajām elektroniskajām skaņām. Tas rada sajūtu, ka Sirdsbūt skanēšanas laikā atrodies apburtā mežā, kurā katra vēja brāzma un nolūzušais zars ir priekšvēstnesis kādai paranormālai parādībai. Jāsaka, ka ir vērts šajā mežā atgriezties vēl un vēl, jo albumi, kuri pilnībā netop skaidri pirmajā noklausīšanās reizē, bieži vien tiek nedaudz nenovērtēti. Aicinām šo kļūdu nepieļaut.

6. Arturs Skutelis un TvērumiNekad nekur

Sen Latvijas mūzikā nebija piedzīvota situācija, kad kritiķu un apskatnieku domas par kāda ieraksta kvalitāti atšķirtos tik krasi, kā diskutējot par Nekad nekur. Vieni šo sauca par teju vai izgāšanos, kurā kvalitātes trūkst kā rīmēs, tā muzikālajā materiālā, kamēr citi šo vērtē vēl augstāk par Audumu, tādējādi to ierindojot pašmāju hiphopa augstākajos plauktos. Kā redzams pēc topa sestās vietas, mēs vairāk piekrītam tiem otrajiem. Jā, var diskutēt, ka muzikālās partijas varētu būt aizraujošākas, jā, var gribēties vairāk īstas dziesmas, taču, klausoties albumu, to īsti kritizēt roka neceļas, jo — tas ir reti aizraujošs un, mūsuprāt, 2018. gada labākais hiphopa ieraksts valstī.

5. Imants DaksisAss

Dziesminieks Imants Daksis mūsu gada topā nav pirmo reizi — vien dažus gadus atpakaļ arī viņa iepriekšējais albums Mūžīgā ģeogrāfa piedzīvojumi bija piesaistījis mūsu uzmanību. Tiesa, jāatzīst, ka jaunais ripulis nav līdzīgs Dakša iepriekšējiem veikumiem. Tā vien šķiet, ka Imants ir aizsācis jaunu ēru savā daudzšķautnainajā karjerā, un šis albums kalpo kā tās priekšvēstnesis. Ierastās akustiskās ģitāras ir aizstumtas uz skaņu miksa aizmuguri, tā vietā priekšā ļaujot gozēties eklektiskam elektroniskās mūzikas pavadījumam. Dzirdot šo ierakstu, loģisks šķiet Dakša jaunais projekts — The Bubble Gum expLOTION, kas indie elektronikas tēmu aizvedis līdz tās — vismaz šajā kontekstā — loģiskajam noslēgumam. Protams, viss nav izmainījies, Dakša firmas zīme — uz panikas lēkmes balansējoši vokāli — ir sastopami arī šeit, tāpat kā dziesmu vārdi, kas ir vienlaikus sāpīgi reālistiski un sapņaini naivi. Imants Daksis vislabāk no visiem Latvijas māksliniekiem ir izkopis mākslu izmainīties, bet nezaudēt savu esību.

4. SigmaMitoloģijas

Lūk, šis ir perfekti nostrādāts albums. Sākot no muzikālā noformējuma, kurā trio spēj ar šķietami vienkāršām klavieru arpēdžijām radīt majestātisku noskaņu, līdz vokālam, kurš kristāldzidri dzirdams ikkatrā dziesmā, bet kura nekad nav par daudz. Savukārt albuma aranžējums ir pelnījis atsevišķu uzslavu, jo Latvijas alternatīvajā mūzikā ļoti reti parādās grupas, kuras tik rūpīgi pieiet visām albuma detaļām. Tāpat jāizceļ albuma teksti, kuros izmantoti dažādu Latvijas dzejnieku dzejoļi, tostarp šo rindu autoram tik tuvās Ingas Gailes dzejolis dziesmā Kūku Marija. Noslēgumā jānorāda, ka šis albums ir domāts ikvienam, kas vēlas dzirdēt kā skan kvalitatīva Latvijas alternatīvā mūzika 2018.gadā.

3. PlenērsBezmiegs

Postpanka kolektīvs Plenērs vēl ir jaunpienācēji Latvijas mūzikā — grupa sevi pieteica 2017. gadā, izdodot pirmo singlu Slēpties aiz rētām tik labi sanāk, un šogad iznākušais Bezmiegs ir viņu pirmais albums. Tas ierakstīts pašu spēkiem, liekot uzsvaru uz grupas dzīvo izpildījumu un minimālu pēcapstrādi, un tā rezultātā ir tapis albums, kurš apvieno labāko no divām pasaulēm — tā skaņas kvalitāte ir laba, taču vienlaikus ierakstam piemīt arī tā netveramā un patīkamā sajūta, kas parasti raksturīga pagrīdes ierakstiem. 80. gadiem raksturīga bungmašīnu monotonā skaņa, tumšā estētika un teksti, kuri, izvairoties no pašmērķīgiem dziļu metaforu meklējumiem, tomēr izdodas piemēroti un organiski iekļaujas mūzikā — šī kombinācija padara Bezmiegu par tādu debiju, par ko noteikti nav jākaunas.

2. Domenique DumontMiniatures De Auto Rhythm

Gan pasaules, gan arī Latvijas mūzikā ik pa laikam parādās mūziķi, kuri uzstājas maskās, izvairās no intervijām vai jebkādā citā veidā slēpj savu identitāti. Uz pašmāju duetu Domenique Dumont gan tas teorētiski neattiecas, jo, lai gan viņi neraujas pēc publicitātes un intervijas sniedz ļoti reti, koncertos viņi savas sejas neaizsedz un necenšas par katru cenu noslēpt to, kas viņi ir. Tajā pašā laikā šī projekta nosaukums apzīmē kādu izdomātu personāžu — iedomātais Domenika tēls esot omulīgs francūzis, kurš dzīvo Francijas dienvidos un pavada savas dienas burājot ar jahtu, kā arī radot mūziku ar vecmodīgu sintezatoru palīdzību. Ne vienu vien šis nosaukums ir arī apmuļķojis, to skaitā arī vairākus no pasaules mūzikas vadošajiem mūzikas medijiem, kuri saviem lasītājiem šo stādījuši priekšā kā Francijas produktu. Ir gan viegli saprast kāpēc tā, jo klasiskas franču popmūzikas un balearic noskaņu ietekmētās melodijas, kā arī liegie vokāli franču valodā patiešām rada iespaidu, ka Miniatures De Auto Rhythm ir radījis kāds francūzis, nevis puisis un meitene no Ogres. Šajā albumā gan netrūkst arī skaņu, ko būs grūti atrast jebkur citur, un tas ir producēts ar acīmredzamu kvalitāti un rūpību, tāpēc ir tikai loģiski, ka Miniatures De Auto Rhythm ir spējis atrast klausītājus tālu aiz Latvijas robežām, par ko mums ir liels prieks un lepnums.

1. PolifaunaYou Look Like a Lost Soul

Savus 2018. gada apkopojumus noslēdzam ar albumu, kurš nesen paspējis saņemt arī vēl plašāku atzinību. Polifauna sevi pašmāju mūzikas dzīvē pieteica vien pirms pāris gadiem, bet jau ar savu debijas albumu ieguvusi Austras balvu, kā arī strauji turpina palielināt savu fanu bāzi. You Look Like a Lost Soul ir sapņaini skaists indīroks, kurš reizē gan liek atgriezties 80. gados un domāt par The Smiths un The Cure, gan skan arī nepārprotami mūsdienīgi — tieši šī kombinācija arī ir Polifaunas lielākais trumpis. Grupa ir spējusi pārvērst vēl bērnībā iegūtos muzikālos iespaidus skanējumā, ko paši izbauda visvairāk. Tā vien šķiet, ka nekas neraksturo šo ierakstu labāk par singla Last Days of Summer nosaukumu, jo grūti atrast labāku skaņu celiņu brīžiem, kad sejā spīd pēdējā siltā augusta saule, kā arī brīžiem, kad ziemas vidū nostaļģija liek tos atcerēties.

labs tops! žilde un rudaks, lai iet pensijā

džeka vaita kreisā roka 2018. gada 26. decembrī, 22:27

Tavs komentārs