Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

JANVĀRIS
Kesha — High Road
Field Music — Making A New World
Georgia — Seeking Thrills
Holy Fuck — Deleter
Bombay Bicycle Club — Everything Else Has Gone Wrong
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

DECEMBRIS
29: Ainars Mielavs, Mūzikas nams Daile
29: The Music of ABBA, Arēna Rīga
JANVĀRIS
17: Motorama, Melnā Piektdiena
FEBRUĀRIS
10: The Neighbourhood, Arēna Rīga
14: Mesa, Arēna Rīga
MARTS
06: Arturs Skutelis, Palladium koncertzāle
20: Sudden Lights, Hanzas Perons
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Melomāna piezīmes: Open'er festivāls 2013

Jana Udovenko, 2013. g. 10. jūlijā

Arī melomāni ir suga, kuru apetīte rodas ēdot, tādēļ pēc konsekventas Positivus festivāla apmeklēšanas četru gadu garumā pērn nolēmu, ka jāpalutina sevi ar ko eksotiskāku — Open’er festivālu Polijā. Par laimi vai nelaimi tas kā orākuls spēja paredzēt manas tā brīža muzikālās vēlmes, tādēļ Open’er nemanāmi, bet pārliecinoši iemanījās arī starp šī gada kārotākajiem festivāliem. Pēc mākslinieku saraksta aplūkošanas, kurš jau kārtējo reizi šķita tikai manos sapņos iespējams, jebkādas šaubas izgaisa pavisam un bija skaidrs, ka poļu zeme jābrauc iekarot arī šogad.

Pēc pagājušā gada dubļu vannas, šoreiz Open’er iepriecināja ar labvēlīgiem laikapstākļiem, kas padarīja festivālu par īstu leiputriju ar svelmaini saulainām dienām un patīkami veldzējošiem vakariem. Tā kā pamatā ārzemju mākslinieki sāka uzstāties no plkst. 20.00, apmeklētājiem bija pārpārēm laika laiskoties — festivāls nodrošināja regulārus bezmaksas braucienus gan uz Gdiņas pilsētas centru, gan pludmali. No vienas puses, šāds grafiks nudien nav skaidrs, jo, sākot dienas programmu vien dažas stundas ātrāk, rastos iespēja redzēt gandrīz visus lielos māksliniekus no sākuma līdz beigām.

Lai bilde būtu skaidrāka, paskaidroju: galvenie mākslinieki pa lielam uzstājas uz divām skatuvēm — lielās brīvdabas skatuves Open’er Stage un telts skatuves Tent Stage, kuru attālums vienai no otras uz izbijušā Gdiņas lidlauka izstaigājams 10-15 minūtēs atkarībā no tempa. Festivāla programma savukārt ir salikta ik pa stundai, piemēram, Editors uz galvenās skatuves 20.00, Savages uz telts skatuves 21.00, Blur uz lielās skatuves 22.00 utt. Respektīvi, ņemot vērā, ka katrs mākslinieks uzstājas stundu (dažkārt pusotru), ja grib redzēt visu, sanāk kavēt 15 minūtes no viena vai otra mākslinieka. Tātad, ja organizētāji ievietotu kaut vai desmit minūšu pauzi, lai aizskrietu no vienas skatuves uz otru, būtu gan iespēja redzēt gandrīz visu, ko sirds kāro, gan garo laiku līdz dienas programmas sākumam nevajadzētu pavadīt tādā bezdarbībā. No otras puses, šāds grafiks tik tiešām ļauj atpūsties un iekrāt spēkus aktīvajiem vakariem, bet ko nu tur daudz par organizatoriskām lietām, ķeramies klāt pie mūzikas.

3. jūlijs

Pirmā diena sākās ar patīkamu atkalredzēšanos ar britu indie roka grupu Editors, kuri pirms pāris gadiem noveda mani pilnīgā transā ar savu uzstāšanos Positivus festivālā. Jāatzīst, ka bija uztraukums iet klausīties viņus vēlreiz, jo zināju, ka diez vai izdosies pārspēt pirmā koncerta sajūtas. No vienas puses, šim uztraukumam bija pamats, jo, pirmkārt, Editors galīgi nav grupa, ar kuru atklāt festivāla programmu uz lielās skatuves un, otrkārt, viņu tumsnējā mūzika diez ko nepiestāv saules stariem. Par spīti tam, koncerts bija tik tiešām jauks un jaunās dziesmas skanēja ļoti labi, bet es apzinos, ka neesmu kompetenta objektīvi spriest par Editors, jo esmu neprātīgi samīlējusies Toma Smita balsī.

Uz koncertu nepaliku līdz beigām, jo skrēju skatīties post-panka atdzīvinātājas sieviešu formā Savages. Tieši viņas izrādījās vislielākais un patīkamākais festivāla pārsteigums, jo šiem četriem skuķiem ir monstroza enerģija ar īstu rokmūziku dzīslās — nevainojami precīzas bungas, spēcīgs bass, skaļa ģitāra un harizmātiskā vokāliste Džennija Beta, kas izskatās pēc Īana Kērtisa un Braiena Molko krustojuma elegantās rozā kurpītēs. Vienmēr esmu bijusi ļoti skeptiska pret all-female rokgrupām, bet Savages mani atstāja tikpat mēmā transā kā pirms pāris gadiem Editors, un viņu neizsīkstošais spēks koncerta laikā bija kā tvēriens aiz zirgastes un galvas blieziens pret sienu.

Mana apakšlūpa vēl joprojām bija atkārusies negaidītajā pārsteigumā no tikko piedzīvotā, tādēļ bija grūti savākt sevi rokās uz nākamo koncertu, bet izejas nebija, jo jau pēc dažām minūtēm uz lielās skatuves kāpa britpopa grandi Blur. Te nu gan nebija nekā negaidīta — pūļu un savu dziesmu nogurdinātie angļi bija atbraukuši padarīt kārtējo darbiņu. Protams, bija patīkami iegrimt melanholijā pie Out of Time, ticēt brīnumam pie The Universal un mežonīgi izlēkāties pie Song 2, taču kopumā šis koncerts nebija nekas īpašs vai pirms tam internetā neredzēts.

Tā kā uzreiz pēc Blur bija paredzēts jaunais hiphopa talants no Kalifornijas Kendriks Lemārs, kas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc braucu uz festivālu, man diemžēl neatlika laika aizskriet paklausīties pagājušā gada Mercury balvas ieguvējus Alt-J. Sapīkums par to gan pazuda visai ātri, jo Kendriks pamatīgi nonesa jumtu. Viņš gan izskatījās nedaudz apmulsis, ka viņam piešķirta lielā skatuve, jo cilvēku nebija tik daudz, taču tie, kas bija, skaidri zināja, uz ko ir atnākuši un aktīvi dziedāja un ārdījās līdzi. Kendrika rīmju skaitīšana bija ļoti skaidra, un viņš aktīvi iesaistīja publiku, kas atbalstīja viņu ar tikpat lielu atdevi. To noteikti juta arī pats Kendriks, jo aizejot piemetināja, ka noteikti atgriezīsies.

Kaut arī pulkstenis bija jau viens naktī, īstā ballīte bija tikko sākusies, jo uz telts skatuves kāpa arī Salacgrīvā gaidāmais duets Crystal Castles. Tā kā negribu teikt pārāk daudz priekšā, minēšu vien to, ka Alise Glāsa tik tiešām ir sasodīti traka un tiem, kas vēlas viņus redzēt, iesaku stāvēt otrajā rindā.

4. jūlijs

Kā par spīti, no visām četrām dienām, tieši šis vakars, kad uz skatuves bija jākāpj austrāliešu psihedēliskajam brīnumam Tame Impala, bija lietains. Tas gan netraucēja Kevinam Pārkeram uzburt uz skatuves pilnīgu kosmosu un likt sanākušajiem lidināties paralēlā dimensijā. Efektīvākais ir tas, ka viņš ir pavisam vienkāršs puisis, kas nedz dzer, nedz lieto narkotikas, kas padara viņu par sava veida rokmūzikas retumu un ģēniju reizē.

Nākamie uz lielās skatuves bija britu četrotne Arctic Monkeys, taču līdz tam vēl bija neliels laiciņš aizskriet līdz telts skatuvei pabaudīt dažas dziesmas no zviedru dziesminieka Hosē Gonzalesa muzikālā projekta Junip. Tas bija ļoti sirsnīgs priekšnesums, tādēļ bija žēl iet prom, tomēr priekšroku devu Mērkaķīšiem.

Arctic Monkeys uzreiz sāka ar jauno singlu Do I Wanna Know?, un mani vēl joprojām izbrīna, cik īsā laikā šai dziesmai ir izdevies iekarot klausītāju sirdis, jo nepamet izjūta, ka šī dziesma ir veca kā pasaule un bijusi ar mums jau vairākus gadus. Manuprāt, tas ir izcils rādītājs jaunajam materiālam, taču diemžēl visu koncerta laiku mani nepameta viena skumja atklāsme. Te nu viņi bija, četri puiši no Šefīldas pagrīdes, kas izauguši par rokmūzikas monstriem un pulcē milzīgus pūļus lielākajos festivālos, un, kaut arī tas izklausās pēc dabiskas un loģiskas rokgrupas attīstības, Arctic Monkeys gadījums mani sarūgtina. Piemēram, grupas līderis Alekss Tērners, kas karjeras sākumā izskatījās pēc nūgīša ar līdz krūtīm uzstieptu ģitāru, tagad skraida pa skatuvi kā 60. gadu rokzvaigzne un negribot atmiņā pavīd grupu intervijas, kurās viņi dievojās, ka slava viņiem neko nenozīmē un pat riebjas. Vai tiešām, kungi?

Vakara noslēdzošais koncerts savukārt bija no mūzikas industrijas melnās avs Nika Keiva un viņa grupas The Bad Seeds, kura mūzika, pieļauju, lielai daļai festivāla apmeklētāju bija stipri nesaprotama. Bija prieks redzēt, ka viņš vēl joprojām skraida pa skatuvi un lien pie faniem kā aptracis, un kā tāds kovārnis cenšas visus ievilināt savā tumšajā pusē. Īpaši vēlos izcelt jaunā albuma noslēdzošo dziesmu Push the Sky Away, kas kopā ar naksnīgajām debesīm radīja apokaliptisku, Donnie Darko pasaules cienīgu atmosfēru un lika manām rokām pārklāties ar zosādu.

5. jūlijs

Nākamo dienu iesāku intereses pēc aizejot paklausīties britu rokgrupu Skunk Anansie. Jāatzīst, ka grupas vokāliste Skin ir ļoti biedējoša būtne, kas futūristiski spīdīgā tērpā ar puspliku pakaļu nēsājās pa skatuvi un izklausījās diezgan agresīva. Ļoti sarūgtināja tas, ka dzīvajā izpildījumā gandrīz nevarēja saklausīt viņas specifisko balss tembru, kas ir 80% no grupas panākumiem, tādēļ nepaliku ilgi un jau pēc brīža devos uz personīgi ļoti gaidītajiem These New Puritans, kuru jaunais albums Field of Reeds nenoliedzami būs atrodams ļoti augstu mana gada albumu topā.

Ērti iekārtojusies pirmajā rindā gaidīju, ka grupa mani nonesīs no kājām ar savu jaunizveidoto neoklasisko skanējumu, taču nedaudz vīlos. Kaut arī koncerts nebija slikts un man bija īpašs prieks, ka viņi izpildīja manu favorītdziesmu Organ Eternal, kaut kas These New Puritans skanējumā un pašā priekšnesumā nebija nostrādāts līdz galam. Varbūt tā bija neveiksmīga gaismu izvēle, taču lielākoties problēma, manuprāt, bija tajā, ka šāda mūzika nav īsti domāta festivāliem, bet gan kādai slēgtai koncertzālei ar labu akustiku. Koncerts bija arī diezgan īss un pat nesasniedza stundas robežu, tādēļ laicīgi paspēju tikt līdz lielajai skatuvei uz Queens of the Stone Age.

Nezinu, no kuras planētas nācis Džošs Homme, taču šim vīram ir zvērīga harizma. Viņš kā īsts rokmūzikas tēviņš vadīja savu komandu, sniedzot ļoti kvalitatīvu lielformāta koncertu. Tika izpildīti lielākie hiti no Queens of the Stone Age repertuāra, veiksmīgi iepinot tajā arī jaunā albuma materiālu. Par kulmināciju kļuva man piemirsusies dziesma Make It Wit Chu, kas tā kā tāds Sex on Fire variants pamatīgi ielīgoja visu publiku un iepriecināja Hommi tik ļoti, ka viņš nodēvēja šo par labāko publiku grupas koncertturnejas laikā.

Pēc šī koncerta iegrimu pavisam cita žanra pasaulē, aizejot paklausīties amerikāņu hiphopa veterānu Nas uz vidējās skatuves Alterklub Stage, kas jau pats par sevi izklausās jocīgi, jo jaunajam reperim Kendrikam Lemāram tika piešķirta lielāka skatuve. Te nu mani sagaidīja liela vilšanās, jo ļoti kaitināja, ka Nas izpildīja gandrīz tikai pa vienam pantam no katras dziesmas. Tas bija kā klausīties jocīgu miksteipu, kurā sabāzti dažādi gabali no viņa pirmajiem ierakstiem 90. gados līdz pat pagājušā gada albumam Life is Good, tādēļ diemžēl jāsecina, ka šis koncerts mani atstāja pilnīgi vienaldzīgu.

Tālāk aizdevos spraukties pēc iespējas tuvāk uz vieniem no maniem šī gada favorītiem — grupu The National. Atklājot koncertu ar slaveno Fake Empire, jutu, ka piedzīvoju to pašu mēmo transu, ko Savages koncerta laikā un uzreiz kļuva skaidrs, ka šis būs viens no maniem top koncertiem festivālā. Mets Berningers tradicionāli kāpa uz skatuves ar glāzi vīna rokās un koncerta laikā kā tāds driģenes saēdies nemiera gars nesājās no vienas puses uz otru, taču, līdzko sāka dziedāt, kļuva par mierpilnu stāvu pie mikrofona un viņa zemā balss pāršalca klausītāju galvas. Koncertā grupai nāca līdzi vairāki pūšaminstrumenti, kas dzīvajam izpildījumam piešķīra svētku izjūtu un padarīja skanējumu vēl dramatiskāku un episkāku. No visas sirds baudīju šo koncertu, taču ar sāpēm apzinājos, ka nevarēšu palikt līdz pašām beigām, jo bija jādodas reivot pie britu house mūzikas atdzīvinātājiem Disclosure.

Kad ierados pie telts skatuves, biju manāmi pārsteigta, jo tā bija sasodīti pārbāzta un milzīgi cilvēku pūļi nu jau drūzmējās arī ārpus telts robežām. Savācot visas savas nekaunības paliekas, spraucos iekšā burzmā, jo zināju, ka šie čalīši ir ne tikai jādzird, bet arī jāredz, jo, par spīti tam, ka viņi spēlē elektroniku, puiši izmanto mūzikas instrumentus un savos priekšnesumos ir ļoti dzīvi. Tādu baurošanu, kad viņi uzkāpa uz skatuves, es, šķiet, dzirdēju pirmo reizi. Līdz ar pirmajiem F for You bītiem, pūlis uzsprāga un metās dejās (cik nu varēja padejot tik pārbāztā vietā, kurā knapi var saliekt rokas). Vislielāko atsaucību, protams, izpelnījās dueta singli White Noise, You & Me, When a Fire Starts to Burn un Latch, taču publika klaigāja un mežonīgi aplaudēja katrā iespējamā brīdī. Man tiešām grūti atrast pareizos vārdus, lai aprakstītu, kas notika ar pūli, kad Disclosure atvadījās un sāka izpildīt savu pēdējo dziesmu Latch. Tūkstošiem sanākušo cilvēku pārvērtās par vienu molekulu, kas dziedāja līdzi katram vārdam un lēkāja tā, it kā no tā būtu atkarīgas viņu dzīvības. Milzīga katarse, īsts reivs un sasodīti laba mūzika. Lielisks trešās festivāla dienas noslēgums!

6. jūlijs

Sestdien pirmie uz lielās skatuves bija briti Everything Everything, kas sākotnēji bija diezgan kautrīgi, taču ar katru nākamo dziesmu atplauka arvien vairāk un arī publika kļuva arvien atsaucīgāka. Patīkami iepriecināja, ka Džonatana Higsa smalkais vokāls ir tikpat spalgs arī dzīvajā izpildījumā un skan ļoti labi. Kopumā ļoti patīkams un saulains koncerts.

Pēc viņiem lielo skatuvi ieņēma jaunais amerikāņu R’n’B dziedātājs Migēls, kas diemžēl kļuva par festivāla skumīgāko performanci. Nepārprotiet, pats Migēls bija lielisks — jaunās paaudzes Prinss un Mārvins Geijs vienā personā ar ļoti noslīpētu uzstāšanos, taču nekam no tā nebija nozīmes, jo tik neatsaucīgu publiku kā šajā koncertā, šķiet, var atrast tikai Latvijā. Visvairāk tas pārsteidza tādēļ, ka Open’er festivāla publika ir visatsaucīgākā, kādu vien es esmu redzējusi jebkur pasaulē. Zinot, ka Migēls nudien nav sliktākais, ko šis festivāls ir piedzīvojis, pūlī jutos ārprātīgi neērti. Īpaši tādēļ, ka man viņa koncerts šķita atraktīvs. Pat pati Rihanna, kurai nākamajā dienā bija plānots solo koncerts uz tās pašas skatuves, bija ieradusies viņu paklausīties. Visticamāk šāda neaktivitāte saistāma ar to, ka nākamie uz lielās skatuves bija Kings of Leon, un pūlis pamatā sastāvēja no viņu faniem, kas jau laicīgi bija ieradušies ieņemt labākās vietas.

Savu dienas programmu turpināju, dodoties uz elektroniskās mūzikas duetu Mount Kimbie, un kā uz pasūtījuma pa ceļam gadījās Alterklub skatuve, uz kuras tobrīd apvienība Crystal Fighters tieši izpildīja savu lielāko hitu I Love London. Tā nu kārtīgi uzlādējusies tiku arī līdz telts skatuvei, kur puiši bija tik tikko sākuši savu setu. Kā jau tas bija sagaidāms, Mount Kimbie nepievīla un viņu izpildījums bija ļoti kvalitatīvs. Priecēja tas, ka arī viņi, tāpat kā Disclosure, savos koncertos ir ļoti dzīvi un izmanto dažādus mūzikas instrumentus. Ļoti veiksmīgi piemeklētas šķita arī skatuves gaismas, kas palīdzēja radīt intīmu pagrīdes ballītes atmosfēru.

Tā nu lēnām nonācu līdz festivāla sliktākajam koncertam jeb kārtējo reizi pārliecinājos, ka Kings of Leon ir izmirstoša parādība. Neiedomājami slikta un līdz vājprātam garlaicīga setliste, nodzēries (vai nedadzēries) un pusaizmidzis Kalebs Folovils un publika, kas visticamāk gaidīja Sex on Fire (jo kurš gan vēl tik aktīvi dziedātu līdzi Be Somebody, bet pat nepakustētos pie Molly’s Chambers). Izturot četrdesmit minūtes un saprotot, ka man te nav, ko darīt, aizgriezos un devos atpakaļ uz telts skatuvi baudīt Venecuēlas brīnumu Devendru Banhartu.

Banhartu, līdzīgi kā Disclosure, sagaidīja viens no skaļākajiem un aktīvākajiem pūļiem festivālā, kas izklausījās pēc laimē ģībstošu meiteņu bara kādā The Beatles koncertā. Spānijas pagrīdes ballītei līdzīgā atmosfērā Devendra Banharts kā jau vienmēr bija ļoti šarmants, atraktīvs un dzīvespriecīgs. Dāsni ļāva izpausties savam ģitāristam, kurš izpildīja sava jaunā projekta dziesmu, vicināja rociņas un valdzināja ar savām eksotiskajām dziesmām. Par spīti tam, ka uz Kings of Leon koncertu, šķiet, bija lielākais pūlis visā festivālā, arī uz Banhartu sanākušo bija ļoti daudz, kas liek nezaudēt cerību par cilvēku muzikālo gaumi. Banhartu visiem spēkiem centās izsaukt atpakaļ uz skatuves, taču festivāla pēdējais koncerts trāpījās apvienībai Animal Collective, kuru skatuves konstrukcijām nepieciešams ilgs laiks, kas, manuprāt, arī bija galvenais iemesls, kāpēc Banharts tā arī neiznāca atpakaļ.

Pēc visām konstrukcijām vizuāli mutes dobumā starp zobiem un rīkli novietotie Animal Collective savukārt sniedza tādu koncertu, kuru, mūsuprāt, visprecīzāk varētu nodēvēt kā rituālu. Sākums bija stipri eksperimentāls, taču ieguva dejojamāku nokrāsu pēc dziesmas My Girls, taču kopumā koncerts bija kā lidojums stratosfērā. Kaut kas pirmatnējs, bet tajā pašā laikā pārdabisks darījās Animāļu uzburtajā pasaulē. Visu cieņu grupai, jo spēlēt tik daudzslāņainu mūziku pusotras stundas laikā ir smags darbs, un viņi to paveica godam. Lielisks un pacilājošs noslēgums četru dienu garai ballītei!

Katram šajā festivālā noteikti bija savi favorīti, taču manā sirdī visvairāk āķīšu atstāja tieši Savages, The National, Kendrick Lamar un Disclosure uzstāšanās. Ar prieku jāsecina, ka arī daudzi citi koncerti bija teicami, un kopumā es ar roku uz sirds varu teikt, ka šis bija labākais festivāls manā mūžā. Melomāna apetīte gan vēl joprojām turpina augt, tādēļ, iespējams, nākamgad Open’er iemainīšu pret vēl kādu citu ārzemju festivālu, taču, ja viņi turpinās savākt tik lieliskus lainapus, šim festivālam ir liels potenciāls kļūt par manām mājām, kurās atgriezties gadu no gada.

Njā, var just, ka autorei vēl daudz koncertu jāapmeklē, lai varētu rakstīt kvalitatīvas recenzijas.

BLUR noguruši no kādiem pūļiem un dziesmām? Tā ir viņu reunion tūre, spēlē ar iedvesmu un spēlē kur vēlas - tūre saplānota, kā pašiem, nevis menedžeriem patīk.

Džeki tā čilloja, ka Koksons raslabonā pat pāris notīs netrāpija un to visu uztvēra ar vieglu smaidu (recenzijā jāmin oriģinālas šādas detaļas, nevis standarda frāzes patika/nepatika/paņēma/nepavilka).

Man šis piektais Openers un 17. lielfestivāls dzīvē.

Kopumā nekas nepārspēs pirmo Openeru, kur biju (Beastie Boys pilnā sastāvā), kā arī Coachellu. Diemžēl arvien vairāk dominē pārvērtēt bijušo laiku kopieri (atvainojiet, bet Pitchfork ir vnk sajukuši prātā, iešķiebjot tādu vērtējumu Disclosure).

Jonass 2013. gada 16. jūlijā, 03:21

Tavs komentārs