Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

Mēneša albums: augusts

Intro, 2017. g. 15. septembrī

Mēneša albums: maijs

Intro, 2017. g. 9. jūnijā

Mēneša albums: Marts

Intro, 2017. g. 11. aprīlī

Mēneša albums: Janvāris

Intro, 2017. g. 10. februārī

Mēneša albums: jūlijs 2016

Intro, 2016. g. 9. augustā

Mēneša albums: jūnijs 2016

Intro, 2016. g. 11. jūlijā

Mēneša albums: maijs

Intro, 2016. g. 6. jūnijā

Mēneša albums: aprīlis

Intro, 2016. g. 10. maijā

Mēneša albums: marts

Intro, 2016. g. 8. aprīlī

Mēneša albums: janvāris

Intro, 2016. g. 5. februārī

Mēneša albums: septembris

Normunds Vucāns, 2015. g. 8. oktobrī

Mēneša albums: jūlijs

Intro, 2015. g. 12. augustā

Mēneša albums: jūnijs

Intro, 2015. g. 8. jūlijā

Mēneša albums: maijs

Intro, 2015. g. 7. jūnijā

Mēneša albums: marts

Intro, 2015. g. 7. aprīlī

NEPACIETĪGI GAIDĀM

OKTOBRIS
Foals — Everything Not Saved Will Be Lost – Part 2
Battles — Juice B Crypts
Cigarettes After Sex — Cry
Underworld — Drift Songs
Young Guv — GUV II
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

OKTOBRIS
25: Kreisais Krasts, Hanzas Perons
25: Men in Black, Arēna Rīga
25: Goran Gora un Latvijas Radio Bigbends, Spīķeru koncertzāle
NOVEMBRIS
05: Jānis Šipkēvics un projekts “Nepāriet”, Hanzas Perons
09: Lola Marsh, Mūzikas nams Daile
16: Brit Floyd, Palladium koncertzāle
23: Carnival Youth, Hanzas Perons
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Mēneša albums: februāris

Intro, 2016. g. 7. martā

Februāris diezgan uzskatāmi pamanījās apliecināt, ka 2016. ir visas iespējas būt muzikāli patiesi iespaidīgam gadam. Vai tās būtu pavisam vai diezgan negaidītas relīzes, par ko pēkšņi runāja visi un visur, vai arī ilgi plānoti un gaidīti ieraksti, kvalitātes un kvantitātes viennozīmīgi netrūka. Tieši tāpēc visu lielisko, ko mēnesis dāvāja, izcelt nav iespējams, taču sniegt ieskatu tajā gan viennozīmīgi var.

Jana Udovenko

Mēneša dziesma: BeyonceFormation

Pēdējos gados Bejonsē ir bijusi ļoti klusa un noslēpumaina. 2013. gada nogalē izdeva albumu, citiem nemaz nenojaušot, ka viņa strādā pie jauna muzikālā materiāla, un kopš tā laika nav sniegusi pat vienu pašu interviju, izņemot kādu nenopietnu sarunu ar žurnālu Beat, kur viņa atklāja, ko liek uz picas un kuru dziesmu nevar beigt dungot. Tieši tādēļ arī diez ko nepārsteidza, ka viņa izdomāja izdot savu jauno singlu un izsludināt pasaules turneju pēc jau nostrādātas metodes — nevienam neko nezinot. Jāsaka gan, ka šāds paņēmiens ir ļoti efektīvs, jo viņas mūzika runā daudz skaļāk nekā jebkura potenciālā intervija. Bejonsē vienmēr ir bijusi lepna par savu afroamerikāņu kultūras mantojumu, bet Formation to paceļ pavisam jaunā — pasaules dominēšanas — līmenī, noliekot visus kritiķus pie malas. Vai nu tie būtu pārmetumi par viņas meitas nesavāktajiem matiem, vai viņas vīra izteiksmīgais deguns, dziesmas vārdi laipni pasaka visiem paklusēt — I like my baby heir with baby hair and afro /I like my negro nose with Jakson Five nostrils. Arī muzikāli Bejonse arvien vairāk uzdrošinās iet prom no klasiskā r’n’b, iepinot savā skanējumā vairākus hiphopa un trap mūzikas elementus. Sākotnēji šāda Bejonsē varētu šķist netipiski agresīva, taču pēc iedziļināšanās dziesmas muzikālajā un liriskajā saturā kļūst skaidrs, ka Bejonsē ir tieši tāda, kādai viņai šobrīd vajadzētu būt.

Mēneša albums: The 1975I Like It When You Sleep, for You Are So Beautiful Yet So Unaware of It

Šī plate ieies vēsturē kā tas The 1975 albums, kura nosaukumu neviens neatceras, taču tajā pašā laikā tas būs arī The 1975 albums, kurš pacēla grupu vēl nebijušā vispasaules popularitātes līmenī. Jau šobrīd albumam tiek paredzēta pirmā vieta gan Lielbritānijas, gan Billboard albumu topā, apsteidzot tādus smagsvarus kā Adeli, Džastinu Bīberu un Macklemore & Ryan Lewis. Jāatzīst, ka albums tāpat kā tā nosaukums tomēr varēja būt stipri īsāks, taču izskatās, ka episki 16-17 dziesmu albumi ir šībrīža grupas vizītkarte. Viens no iemesliem tam varētu būt neskaitāmu mūzikas stilu ietekmes, kuras The 1975 cenšas ietilpināt vienā ierakstā. Līdzīgi kā viņu debijas plate, arī šis albums ir piesūcināts ar atsauksmēm uz 80. un 90. gadiem, piedāvājot vairākas izcilas popdziesmas, kā piemēram, jau izdotos singlus UGH! un The Sound, kā arī vairākus potenciālos singlus kā She’s American un This Must Be My Dream. Īpaši iespaidīga ir grupas spēja zem visām šīm cukurotajām melodijām noslēpt tādas tēmas kā atkarību no kokaīna, patmīlību, kultūru stereotipus un pašironiju. Jā, The 1975 varbūt nav visinovatīvākā grupa uz pasaules, taču viņi spēj sacerēt tādu mūziku, kas liek justies sasodīti labi neatkarīgi no tā, vai tā ir tava jauna mīļākā grupa vai svētdienas vakaru guilty pleasure.

Raimonda Miķelsone

Mēneša dziesma: Let’s Eat GrandmaDeep Six Textbook

Dueta Let’s Eat Grandma pirmais singls Deep Six Textbook jau izpelnījies atzinību gan no BBC, gan no NME puses. Un, par laimi, grupas nosaukums šajā gadījumā nav vienīgā interesantā lieta — arī muzikāli Let’s Eat Grandma ir viens no tiem projektiem, kas ar mūziku ne tikai rada atmosfēru, bet pat šķietami paņem aiz rokas un ieved citā pasaulē. Dziesmas teksts tematiski lēkā no zvaigžņu un kaķu acu apceres līdz tādai ikdienišķai lietai kā skola (We live our lives in textbooks/And little by little/I feel like/Standing on the desk and screaming I don't care), taču visu dziesmu caurvij tik ļoti sapņaini mistiska atmosfēra, ka meitenes varētu kaut vai dziedāt par nodokļiem, un tas tik un tā izklausītos ārkārtīgi skaisti un poētiski.

Mēneša albums: Pill FriendsChild Sacrifice

Tie, kas kādreiz internetā ir meklējuši plejlistes pēc atslēgvārdiem „sad lo-fi indie”, iespējams, jau ir pazīstami ar Pill Friends — grupu, kas izklausās pēc Bright Eyes solista Konora Obersta mazajiem emo brālēniem, un kuru dziesmās vienmēr jūtama lielāka vai mazāka depresijas klātbūtne. Albumā Child Sacrifice šī depresija jau ir kļuvusi eksistenciāla, pievēršoties dzimšanas, nāves, un dzīves jēgas tematikai, kas saklausāma tumšajos un vietām abstraktajos tekstos (Tying nooses on the Christmas tree/Christ child hang next to me). Tomēr muzikāli albums tikai dažbrīd izklausās pilnībā skumjš, jo teksts diezgan bieži kontrastē ar samērā enerģisku skanējumu (un pat ar ļoti priecīgiem sintezatoriem), savukārt vokāls balansē no teju raudulīga līdz šķietami vienaldzīgam. Tas viss pada albumu interesantāku un ilustrē diezgan ticamu epizodi eksistenciālas depresijas universā, kur viss nav tikai melns vai balts, bet gan pelēks, un kur dzīves jēgas neesamība var būt gan atbrīvojoša, gan nomācoša.

Lauris Anstrauts

Mēneša dziesma: MssingnoScope

Paralēli veikumiem no kulta indie grupām un komerciālajiem panākumiem ar Adeli, slavenā ierakstu kompānija XL Recordings pēdējā gada divu laikā ir sākusi arī arvien vairāk atgriezties pie savām saknēm, izdodot vairākus albumus, kas izceļ aktuālākas britu pagrīdes elektroniskās mūzikas skaņas. Viens no šādiem ierakstiem ir arī februāra sākumā izdotais producenta Mssingno EP ar nosaukumu Fones, kura galveno singlu Scope neesmu varējis no sava prāta izdabūt visu mēnesi. Ledaini grime sintezatori tajā sajaucas ar trap hiphopa bītiem un pārveidotiem r’n’b vokāliem, kas gribot negribot iespiežas atmiņā uz palikšanu. Mssingno skanējums ir viena no aizraujošākajām lietām, ko pēdējā laikā gadījies dzirdēt elektroniskajā mūzikā, un atliek tikai cerēt, ka jau drīzumā no šī producenta sagaidīsim kaut ko jaunu.

Mēneša albums: Kanye WestThe Life Of Pablo

Par Kanji Vestu kopš šī gada sākuma ir runāts tik daudz, ka to tagad darīt īsti pat vairs negribas, bet nebūtu godīgi šī iemesla dēļ ignorēt The Life Of Pablo, jo tas patiešām ir viens no labākajiem februārī izdotajiem albumiem. Daudzie skaļie paziņojumi un nosaukuma maiņas šim ierakstam ir gan nākuši par labu, nodrošinot bezmaksas publicitāti un ažiotāžu, gan tieši otrādi — radījuši nogurumu no nebeidzamās Kanjes ziņu straumes, kā arī izveidojuši milzīgas ekspektācijas pret šo albumu. Uzreiz gan jāsaka, ka tās nav attaisnotas, joThe Life Of Pablo nepaceļas My Beautiful Dark Twisted Fantasy vai Yeezus augstumos, taču šī albuma spēcīgās puses ir tādas pašas kā abiem iepriekš minētajiem. Tas, ko Kanje dara vislabāk, ir interesantu ideju atrašana citu mūzikā un to adaptēšana savām vajadzībām, vienlaikus gan dodot tām jaunu elpu, gan pievēršot uzmanību oriģinālam. To var dzirdēt arī TLOP — te netrūkst interesantu semplu, gan no labi zināmām dziesmām (piemēram, Sister Nancy regeja hita Bam Bam), gan no māksliniekiem, par kuriem iepriekš ir dzirdējis tikai retais. Tāpat nav iztikts arī bez lieliskiem bītiem, inovatīvām producēšanas idejām un interesantiem viesmāksliniekiem. Šim albumam ir arī divas ļoti izteiktas vājās puses — pirmkārt, salīdzinājumā ar My Beautiful Dark Twisted Fantasy un Yeezus, kuros pārdomāta šķita katra sīkāka detaļa, TLOP šķiet sasteigts, nepārdomāts un pat nepabeigts, kas rada iespaidu, ka šis albums būtu bijis krietni labāks ar 10 — 12 dziesmām 18 vietā. Otrkārt, tas ir visai vājš liriskajā ziņā — ja neskaita lielisko Real Friends un vēl dažus labākos momentus, Kanjes teksti šeit ir tālu no viņa labākās formas. Tāpēc var teikt, ka Vests izdarīja lielu kļūdu, pirms TLOP iznākšanas nodēvējot to par vienu no visu laiku labākajiem albumiem, jo tas pat nav tuvu labākajam Kanjes Vesta albumam, tomēr pat vājākais viņa ieraksts (par ko TLOP arī nevarētu nosaukt) būtu galvas tiesu priekšā daudziem citiem.

Normunds Vucāns

Mēneša dziesma: Nada SurfCold To See Clear

Es lieliski apzinos, ka Nada Surf savā šī brīža formā un varēšanā ir tālu no tās apvienības, kāda tā bija kaut vai, piemēram, pirms desmit gadiem. Viņi ir diezgan uzskatāmi ieciklējušies uz vienu skanējumu, īpaši necenšoties eksperimentēt vai to atsvaidzināt. Tieši tāda arī ir dziesma Cold To See Clear — tipiska Nada Surf kompozīcija, kurā par jebkādu jaunradi nekādā gadījumā nevar runāt, un nezinātājs visdrīzāk šo mierīgi varētu noturēt par kādu no viņu iepriekšējo disku singliem. Tajā pašā laikā, skaņdarbs sevī iemieso arī visas tās pozitīvās lietas, kuru dēļ amerikāņiem joprojām ir gana uzticīga fanu bāze, un man ar to pietiek. Nada Surf ir viena no manām mīļākajām grupām, un jā — Cold To See Clear neko īpašu nepiedāvā, taču tāpat izklausās satriecoši, esmu to mežonīgi daudz drillējis visa februāra garumā, un pat nešaubos, ka to turpināšu darīt arī turpmāk gada laikā.

Mēneša albums: Wild NothingLife Of Pause

Līdz pat pēdējam brīdim svārstījos, kuru no salīdzinoši līdzīgajiem ierakstiem izcelt kā savu mēneša albumu — Diiv vai Wild Nothing jaunāko veikumu. Beigās nosliecos par labu pēdējiem, tajā pašā laikā lieliski apzinoties, ka Diiv albuma kvalitāte ir augstāka un gada beigās tas visdrīzāk būs atstājis paliekošāku pēcgaršu. Tas ir loģiski un pamatoti, taču šajā laikā un vietā, tieši Wild Nothing spēja manī atstāt paliekošākas emocijas, un vismaz šīs rubrikas kontekstā tas, manuprāt, ir galvenais. Life Of Pause ir līdz šim visvieglāk klausāmais šī projekta albums, kurš var skanēt gan kā neuzbāzīgs fons, gan arī kā rūpīgi pētāma klausāmviela. Tas atšķiras no saviem priekšgājējiem, muzikāli izmantojot daudz manāmākas atsauces uz aizgājušo desmitgažu indie mūziku, īpaši jau deviņdesmitajiem, lielāku nozīmi piešķirot ģitārām, nevis taustiņiem. Par tekstu kvalitāti gan varētu pastrīdēties, taču šajā ierakstā neliela banalitāte netraucē — te drīzāk vārdi ir kā viens no mūzikas instrumentiem, tāpēc to nolikšanu otrajā plānā var piedot.

Tavs komentārs