Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

SEPTEMBRIS
Pixies — Beneath the Eyrie
Chelsea Wolfe — Birth Of Violence
Charli XCX — Charli
(Sandy) Alex G — House Of Sugar
The Lumineers — III
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

SEPTEMBRIS
14: Židrūns, Shishi, K. K. fon Stricka villa
19: Alise Joste, Nesen, K. K. fon Stricka villa
21: UNDER Festival 2019, Autentika
28: Super Besse, Human Tetris, One One
28: Laika Suns, Siguldas pils kvartāls
OKTOBRIS
03: Behemoth, Palladium koncertzāle
03: Kārlis Kazāks, Melno Cepurīšu Balerija
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Mēneša albums: marts

Intro, 2016. g. 8. aprīlī

Kārtējais mēnesis ir paskrējis vēja spārniem, pa ceļam atstājot pamatīgas kaudzītes ar lielisku jauno mūziku, kuru vērts noklausīties ne tikai 2016. gada marta kontekstā vien. Par labāko no tā, kas aizvadīto nedēļu laikā dzirdēts sīkāk šajās rindās, jo izcelt tikai vienu dziesmu un albumu katram no mums šoreiz nebija nekāds vieglais uzdevums.

Raimonda Miķelsone

Mēneša dziesma: Biffy ClyroWolves of Winter

Tie, kas ar nepacietību gaida šogad iznākošo Biffy Clyro albumu, martā saņēma patīkamu pārsteigumu — pirmo singlu Wolves of Winter. Par gaidāmo plati grupas solists Saimons Nīls ir izteicies, ka tas būšot „viņu labākais albums”, līdz ar to cerības ir lielas. Taču, no otras puses, grupa iepriekš paziņoja, ka “šajā albumā eksperimentēs”, kas savukārt rada nelielas bažas, jo eksperimentēšana ne vienmēr noved pie kaut kā laba.

Lai nu kā, Wolves of Winter pagaidām neliek vilties. Tā ir perfekta Biffy Clyro atgriešanās dziesma — elektriski enerģiska, himniska un grupas labākajās tradīcijās ieturēta, tā vairāk līdzinās puišu agrākajiem darbiem nekā pavisam radio draudzīgajiem pēdējiem albumiem. Ik pa brīdim jūtamas jaunas vēsmas (ģitāras solo dziesmas beigās, piemēram, nav pārāk tipisks grupas materiāls), bet kopumā dziesmā nav nekā, kam tur nevajadzētu būt. Biffy Clyro ir atpakaļ, un viņi zina, ko dara.

Mēneša albums: Violent SohoWaco

Austrālijas alternatīvā roka grupas Violent Soho trešais albums Waco viņu dzimtenē šomēnes debitēja topu augšgalā, taču visai pārējai pasaulei paslīdēja garām pilnīgi nepamanīts. Un nedaudz žēl, ka tā, jo Waco ir diezgan patīkams ieraksts. Albuma skanējumā gaumīgi sajaucas grandžs un poppanks, un grupa nebaidās arī ik pa brīdim nedaudz nosliekties indie virzienā, kas kopumā ierakstam nāk par labu. Dziesmu tekstos grupa pauž savu attieksmi pret dzīvi un sabiedrību ar mēreni augstu paceltu vidējo pirkstu (līdz augstu paceltam vidējam pirkstam diemžēl vēl patālu, jo šķiet, ka grupai nedaudz pietrūkst uzdrīkstēšanās). Ja tas netraucē, Waco ir salīdzinoši baudāms albums, turklāt tik pilns ar vienkāršiem un lipīgiem piedziedājumiem, ka albumu klausoties vien otro reizi, jau pieķēru sevi ik pa brīdim dziedam līdzi.

Jana Udovenko

Mēneša dziesma: AnohniDrone Bomb Me

Entonijs Hegartijs savā jaunajā projektā Anohni ir neticami skarbs. Ja pirmajā singlā 4 Degrees viņa sarkastiski apdzied globālo sasilšanu un cilvēces ignoranci pret to (lai taču tie dzīvnieki mirst, temperatūras pieaugums par četriem grādiem ir tikai nieks), tad savā jaunākajā singlā Entonijs pievēršas bezpilota lidaparātu sprādzieniem un to daudzajiem upuriem. Kā skaidro viņa pati, dziesma ir sarakstīta no afgāņu meitenītes skatupunkta, kas lūdz tikt uzspridzināta, jo līdzīgu sprādzienu rezultātā ir gājusi bojā visa viņas ģimene. Lai cik skarbas abas viņa apdziedātās tēmas būtu, tās kļūst par skaistāko apokalipses gleznu, kad Entonijs tās ietērpj savos vārdos — „Blow me from the mountains and into the sea/Blow my head off, explode my crystal guts”. Vislielākā kognitīvā disonanse rodas, kad šie skarbi skaistie vārdi tiek salikti kopā ar Hudson Mohawke un Oneohtrix Point Never producēto melodiju, kurā spēcīgi, pacilājoši hiphopa bīti savijas ar eksperimentālu elektroniku, jo vienā brīdī attopies lēkājam gultā ar augstu paceltām rokām pie dziesmas par izmisīgu vēlmi mirt. Iespējams, tieši šādu efektu Entonijs ar jaunajām dziesmām arī vēlējās sasniegt, jo brīdī, kad sāc dziedāt, cik ļoti vēlies redzēt pasauli sadegam vai cik ļoti vēlies būt uzspridzinātam, saproti cik nolemta un bezpalīdzīga cilvēce ir kļuvusi. Ne velti viņa jaunākais albums nosaukts Hopelessness jeb Bezcerība, un jau tagad šķiet, ka tas satricinās klausītāju sirdis niecīgos gabaliņos no tā, cik tas būs sirreāli skaists, bet vienlaikus sāpīgi atspoguļojošs.

Mēneša albums: LåpsleyLong Way Home

Kopš Låpsley vārds parādījās pērnā gada BBC Sound of... nomināciju sarakstā, jaunās britu dziesminieces debijas albums tika gaidīts ar īpašu interesi. Gadu vēlāk šis albums beidzot ir klāt, un jāsecina, ka Låpsley uz sevi liktās cerības nemaz nav pievīlusi. Long Way Home lielākais trumpis ir mūziķes burvīgais talants uzburt savu emocionālo pasauli un spēt vizualizēt to ar savu balsi un minimālistiskas elektronikas paņēmieniem. Šis nepārprotami ir izjukušu attiecību albums, kas mūzikas vēsturē bieži vien tiek vienādots ar kvalitātes zīmi (pietiek atskatīties uz Adeli vien), bet galvenokārt tas tomēr ir skaņu bilžu albums. Brīžiem gan tas var šķist nedaudz vienmuļš, kā arī vientuļais disko gabals pa vidu elektroniskām r’n’b/pop balādēm var likt saraut uzacis, bet kopumā Låpsley ir radījusi ļoti pieklājīgu debiju, kas varbūt nekļūs par gada apspriestāko, bet ir spēcīgs solis viņas tālākajā muzikālajā attīstībā, īpaši ņemot vērā, ka vēl nesen viņa gribēja studēt ģeogrāfiju un par muzikālo karjeru nebija ne runas.

Normunds Vucāns

Mēneša dziesma: Frightened RabbitGet Out

Izskatās, ka arī savā piektajā studijas veikumā Painting of a Panic Attack skoti Frightened Rabbit pārliecinoši turpinās soļot tajā virzienā, kurā dodas jau labu laiku, proti, uz patiešām lielas un arī plašākām masām zināmas grupas statusu, ko pazīst ne tikai mūzikas entuziasti. Viņu karjerā līdz šim ir bijušas daudzas lieliskas dziesmas, bet neviena no tām nav kļuvusi par apvienību definējošu skaņdarbu. Te gan jāsaka, ka diez vai arī Get Out par tādu kļūs, taču tā ir līdz šim tuvākais darbs šim statusam, ko vīri jelkad ir radījuši. Tai ir grupas standartiem ierasti spēcīgs teksts, ļoti lipīgs meldiņš un izcils piedziedājums, ko tā vien gribas dzirdēt atkal un atkal. Un tieši šī iemesla dēļ Get Out ir viena no līdz šim labākajām gada dziesmām!

Mēneša albums: Ray LaMontagneOuroboros

Rejs Lamontēņs savā sestajā albumā klausītāju pamatīgi pārsteidz. Jā, var piekrist, ka Ouroboros zināmā mērā ir loģisks 2014. gada veikuma Supernova sekotājs, taču tik daudz psihodēlijas un klasiskā roka ietekmes no amerikāņu dziesminieka es negaidīju! Vietām saklausāmas ļoti tiešas atsauces uz leģendārāko no Pink Floyd albumiem — Dark Side Of The Moon, citā — Led Zeppelin stila ģitāras skanējums, taču to visu kopā satur tikai Rejam raksturīgā dziesmu rakstīšanas un izpildīšanas maniere. Šis nav viegli klausāms albums, to negribēsies dzirdēt katrā dzīves situācijā, taču tad, kad esi nobriedis tā klausīšanai, tici man — nenožēlosi. Cita starpā īpaši vajadzētu izcelt arī faktu, ka tā Ouroboros ir sens apzīmējums tam, ka čūska apēd pati savu asti — šis nosaukums precīzi atbilst ierakstam, jo tas ir vienots veselums, kas gan varētu sākties, gan beigties pēc jebkuras dziesmas, turklāt nezaudējot savas kvalitātes kā vienots veselums. Par to vien jau šis ir pelnījis Mēneša albuma titulu.

Lauris Anstrauts

Mēneša dziesma: Rīgas ModesBoifrendi

Mēneša albumu un dziesmu apskatos par vietējiem māksliniekiem esmu rakstījis reti, jo, gluži vienkārši, ir ļoti grūti tos salīdzināt ar pasaules aktuālākajiem vārdiem. Tomēr, ko gan darīt, ja kāda Latvijā radīta dziesma kādā mēnesī iespiežas galvā daudzreiz vairāk nekā jebkura ārzemju izpildītāja veikums? Protams, ka atliek vien nosaukt to par savu mēneša dziesmu! Boifrendi ir pirmais singls no jau nākamajā nedēļā gaidāmā grupas Rīgas Modes debijas albuma Fantastiski un, varētu teikt, ka tā ir ieturēta klasiskā šīs grupas stilā (liekas gan nedaudz dīvaini tā teikt par grupu, kas vēl pat nav izdevusi savu debijas albumu, bet viņi tomēr ir bijuši apritē jau pietiekami ilgu laiku). Tai piemīt viss, kā dēļ cilvēkiem patīk Rīgas Modes — lipīga melodija, asprātīgs teksts, un kājas kustinoša ritma sekcija, tāpēc gribas to nodēvēt par līdz šim labāko grupas dziesmu, vismaz no tām, kas dzirdētas ierakstā. Interesanti, vai tā tas paliks arī pēc viņu debijas albuma noklausīšanās?

Mēneša albums: The RangePotential

Producenta Džeimsa Hintona jeb The Range gaitām visai uzmanīgi sekoju līdzi jau vairākus gadus, un biju priecīgs uzzināt, ka savu jauno albumu viņš izdos slavenās ierakstu kompānijas Domino Records paspārnē, jo vienmēr bija licies, ka viņš ir pelnījis vēl plašāku atpazīstamību. Viņa sapņainās elektronikas skaņas ir radītas ietekmējoties no plaša elektroniskās mūzikas žanru spektra, kas ir viņam palīdzējis izveidot visai unikālu skanējumu. Tāpēc ir visai grūti tai atrast tuvus salīdzinājumus, lai gan dažbrīd šis ieraksts man atgādināja šo to no Jamie XX veikumiem. Visinteresantākais šajā albumā ir Hintona pieeja samplu izmantošanai — Potential radīšanā viņš ir izmantojis tikai vokālus no dažādiem Youtube video, turklāt šie video ir atrasti visdziļākajos interneta kaktos. Kā stāsta viņš pats, izmantojot šo cilvēku balsis, viņš ir mēģinājis pastāstīt arī pats savus stāstus un aprakstīt savas sajūtas, tāpēc šos samplus viņš ir ļoti rūpīgi atlasījis, albuma ierakstīšanas procesā tam veltot vairāk nekā 200 stundas. Turklāt ir tapusi arī dokumentālā filma, kuras ietvaros viņš ir devies pie visiem albumā dzirdamajiem cilvēkiem, lai pastāstītu arī viņu stāstus. Kā var noprast no iepriekš minētā, Potential ir visai ambiciozs projekts, bet šīs ambīcijas ir attaisnotas, jo, izmantojot visai unikālas metodes, The Range ir izdevies radīt visnotaļ aizraujošu un intriģējošu ierakstu.

Je

1 2016. gada 9. aprīlī, 13:42

Bal

2 2016. gada 9. aprīlī, 13:43

Tavs komentārs