Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

Mēneša albums: augusts

Intro, 2017. g. 15. septembrī

Mēneša albums: maijs

Intro, 2017. g. 9. jūnijā

Mēneša albums: Marts

Intro, 2017. g. 11. aprīlī

Mēneša albums: Janvāris

Intro, 2017. g. 10. februārī

Mēneša albums: jūlijs 2016

Intro, 2016. g. 9. augustā

Mēneša albums: jūnijs 2016

Intro, 2016. g. 11. jūlijā

Mēneša albums: maijs

Intro, 2016. g. 6. jūnijā

Mēneša albums: aprīlis

Intro, 2016. g. 10. maijā

Mēneša albums: marts

Intro, 2016. g. 8. aprīlī

Mēneša albums: februāris

Intro, 2016. g. 7. martā

Mēneša albums: janvāris

Intro, 2016. g. 5. februārī

Mēneša albums: septembris

Normunds Vucāns, 2015. g. 8. oktobrī

Mēneša albums: jūlijs

Intro, 2015. g. 12. augustā

Mēneša albums: jūnijs

Intro, 2015. g. 8. jūlijā

Mēneša albums: maijs

Intro, 2015. g. 7. jūnijā

NEPACIETĪGI GAIDĀM

SEPTEMBRIS
Pixies — Beneath the Eyrie
Chelsea Wolfe — Birth Of Violence
Charli XCX — Charli
(Sandy) Alex G — House Of Sugar
The Lumineers — III
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

SEPTEMBRIS
14: Židrūns, Shishi, K. K. fon Stricka villa
19: Alise Joste, Nesen, K. K. fon Stricka villa
21: UNDER Festival 2019, Autentika
28: Super Besse, Human Tetris, One One
28: Laika Suns, Siguldas pils kvartāls
OKTOBRIS
03: Behemoth, Palladium koncertzāle
03: Kārlis Kazāks, Melno Cepurīšu Balerija
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Mēneša albums: marts

Intro, 2015. g. 7. aprīlī

Marts paliks mūsu visu atmiņās kā viens no pēdējos gados muzikāli visspēcīgākajiem un daudzveidīgākajiem mēnešiem, kura laikā iznāca tik daudz lielisku albumu, cik citreiz neiznāk vismaz trīs mēnešu garumā. Katram bija savi favorīti, bija skaidrs, ka pilnīgi visu pieminēt nav iespējams, taču to, kas mums likās pats, pats labākais, uzzināsi šeit.

Jana Udovenko

Mēneša dziesma: Action Bronson feat. Chance the RapperBaby Blue

Par labu pienesumu hiphopam šogad parūpējies arī Ņujorkas reperis Action Bronson, kurš, starp citu, mākot runāt arī latviešu valodā. Līdzīgi kā Kendrika Lamāra albumā, arī viņa jaunajā platē jūtamas soul un funk ietekmes, īpaši jaunākajā singlā Baby Blue, kas, zinot, ka to producējis Marks Ronsons, nav nekāds brīnums. Baby Blue visnotaļ ir viens no labākajiem albumā Mr. Wonderful sastopamajiem gabaliem, un ļaunatminīgums nekad nav izklausījies reizē tik sulīgi un dvēseliski kā Chance the Rapper rīmē: I hope you get a paper cut on your tongue from a razor in a paper cup, I hope every soda you drink already shaken up, I hope your dreams dry like raisins in the baking sun.

Mēneša albums: Kendrick LamarTo Pimp a Butterfly

Bez šaubām aprunātākais albums marta mēnesī bija Kalifornijas repa cerības Kendrika Lamāra trešais studijas albums. Izpelnījies vispasaules pielūgsmi ar savu 2012. gada albumu good kid, m.A.A.d city, Kendriks savā jaunajā platē atļaujas darīt visu, ko vēlas. Tematiski tas liekams vienā plauktiņā ar D’Angelo pagājušā gada albumu Black Messiah, izvirzot priekšplānā afroamerikāņu dzīvi, viņu nebeidzamo cīņu un kultūru. Pat muzikālais virziens ir veltīts tādiem tradicionāli afroamerikāņu žanriem kā džezs, funk un soul, kurus lieliski palīdzējusi iznest sadarbība ar Flying Lotus un Thundercat. Protams, nekur nav pazuduši arī klasiskie hiphopa bīti, taču šoreiz tie ļoti apzināti nobīdīti otrajā plānā. Priekšplānā ir stāsts — bezgalīgi atklāts un paštirdošs. Katra dziesma ir kā jauns otas triepiens pamazām uzplaukstošā kopbildē, kurā Kendriks arvien vairāk ieslīgst cīņā ar saviem dēmoniem. To Pimp a Butterfly ir līdz malām piesātināts mākslas darbs, kas lieliski aizpilda grauzošo tukšumu hiphopa mūzikā, ko atnesa 2014. gads. Tik ļoti nepieciešams, ka grūti nepārdozēt.

Lauris Anstrauts

Mēneša dziesma: Kanye WestAll Day

Marts ir bijis lielisks mēnesis hiphopā — vienu no desmitgades labākajiem (ja ne pašu labāko) albumu izdeva Kendrick Lamar un ar ļoti solīdiem ierakstiem atzīmējās arī Action Bronson, Earl Sweatshirt un vēl citi. Tikmēr kā lielisks ievads šim mēnesim bija Kanjes Vesta eksplozīvā uzstāšanās BRIT Awards ceremonijā pašās februāra beigās, nedēļu vēlāk All Day arī oficiāli izdodot kā singlu. Ir daudzas spilgtas lietas kas saistītas ar šo uzstāšanos, kurā Kanye ar minimāliem līdzekļiem sasniedza maksimālo rezultātu — liesmu metēji, Teilores Sviftas atkārtais žoklis, tas, ka Kanye uz skatuves bija uzaicinājis daudzus no šobrīd aktuālākajiem britu grime scēnas māksliniekiem un vēl, un vēl. Tomēr nekas no tā nebūtu svarīgs, ja dziesma pati par sevi nebūtu lieliska (un, ņemot vērā to, cik daudz cilvēku pielikuši pie tās savu pirkstu, būtu brīnums ja tā nebūtu). Ja pirmās divas dzirdētās dziesmas no viņa jaunā albuma — Only One un Wolves — bija nākušas no Kanye maigās dvēseles, atgādinot viņa daiļrades liegākos momentus, tad All Day ir Kanye beast mode režīmā. Šī dziesma radusies no tās pašas vietas, no kuras radās Niggas In Paris, Monster vai New Slaves, nesagatavotos pārsteidzot bez žēlastības. Tādējādi rodas sajūta, ka Kanjem padomā ir vēl viens brīnišķīgi daudzveidīgs albums, un All Day neatstāj citus variantus, kā vien gaidīt to ar nepacietību.

Mēneša albums: Sufjan StevensCarrie & Lowell

Man jāatzīstas, ka nekad neesmu varējis sevi nosaukt par milzīgu Sufjana Stīvensa cienītāju. Jā, ir vairākas viņa dziesmas, kas man ir pat ļoti iekritušas sirdī, bet pastiprināti viņa daiļradei nekad neesmu sekojis. Pie tam, pēdējo piecu gadu laikā viņš bija izdevis tikai Ziemassvētku albumu un divus albumus sadarbībā ar Serengeti un Son Lux, kas manu uzmanību nespēja noturēt. Līdz ar to, pirmoreiz ieslēdzot viņa jauno albumu Carrie & Lowell, manī nebija nekādu ekspektāciju. Tieši tāpēc vēl lielāka bija mana sajūsma brīdī, kad šis albums man kļuva par vienu no lielākajiem pozitīvajiem pārsteigumiem pēdējo gadu laikā. Tekstuāli šis albums ir ļoti drūms, jo radies no tukšuma sajūtas, ko tā autoram atstāja viņa mātes nāve. Tāpēc arī tā dziesmas ir pieklusinātas un ar ļoti minimāliem aranžējumiem, kas rada ļoti intīmu sajūtu, ļaujot priekšplānā izvirzīties Sufjana emocionālajem tekstiem. Tomēr šis albums ir lielisks ne jau tikai liriskajā ziņā, bet arī muzikāli — pat ja dziedāts tiktu valodā, ko es nesaprotu, tas man tik un tā liktos apburošs. Pie tam, ja aizmirst par dziesmu tekstiem, albums patiesībā bieži vien izklausās cerību pilns, rodoties interesantam kontrastam starp šī albuma liriskajām un muzikālajām tēmām, kas arī ir viena no galvenajām tā panākumu atslēgām. Carrie & Lowell ir paraugs tam, kas notiek, kad lieliski mūziķi atklāj savu dvēseli, un rezultāts ir skaists līdz pēdējai notij.

Staņislavs Fisenkovs

Mēneša dziesma: GrimesREALiTi

Marts bija bagātīgs mēnesis ne vien albumu, bet arī dziesmu ziņā. Satriecošus un ievērības cienīgus singlus izdeva daudzi, bet galu galā izvēle krita uz Grimes izcilo REALiTi. Pēc pagājušā gada dzirdētā, EDM stilistikā ieturētā Go, par kuru lielākā daļa šausminājās, bija atvieglojums dzirdēt dziesmu, kas atgādina Visions, viņas pēdējo ierakstu. Lai gan jāpiemin Visions , šis skaņdarbs nenoliedzami ir kaut kas jauns un citādāks viņas mūzikā. Pati māksliniece minēja, ka REALiTi ir demo no viņas pazudušā albuma un viņai pat nebija iespējas to kārtīgi apstrādāt — samiksēt un māsterēt. Tas gan neko daudz nemaina, un visticamāk daudzi nemaz nebūs pamanījuši kaut kādas tehniskās nepilnības. REALiTi ir ļoti viegls skaņdarbs, kas lieliski iederas pavasarīgajā laikā, kādu mums paveicās piedzīvot martā. Neizsakāmi žēl par to, ka citi šī albuma skaņdarbi ir zuduši, bet atliek vien cerēt, ka šogad Grimes mums sagatavos pat kaut ko vēl labāku.

Mēneša albums: Tobias Jesso Jr.Goon

Par kanādieša Tobiasa Džeso Juniora debijas albumu šajā mēnesī bija lasāmi dažādi viedokļi. Kāds Goon dēvēja par vienu no gada labākajām debijām, bet kāds neko īpašu tajā nesaskatīja un apgalvoja, ka šis ir viens ļoti garlaicīgs albums. Sākot to klausīties, sliecos vairāk piekrist otrai grupai, bet līdz plates beigām viedoklis uzlabojās un nācās secināt, ka šis ir fantastisks ieraksts, un tas ir pelnījis neskaitāmas kritiķu uzslavas. Tobias nav radījis kaut ko iepriekš nedzirdētu, bet gan lieliski notvēris septiņdesmito gadu dziesminieku noskaņu. Jāpiekrīt vien visiem tiem, kuri to noliktu vienā plauktā ar leģendāro mūziķu — Rendija Ņūmena, Džeksona Brauna vai pat Fleetwood Mac daiļdarbiem. Goon piemīt šo laiku šarms, bet tajā pašā laikā tas lieliski iederas 2015. gadā, kad būtībā tiek piedzīvota neliela septiņdesmito dziesminieku renesanse. Protams, laiki ir mainījušies un lielai daļai var šķist, ka tas ir ļoti vienkāršs, primitīvs un garlaicīgs albums. Tam nespēju piekrist, un gribētos jautāt, vai šie cilvēki noklausījās to no sākuma līdz galam, jo Goon, manuprāt, ir ļoti patiess un visai interesants albums. Tobiasam Džeso Junioram nenoliedzami ir talants, kuru noteikti jāliek lietā un jārada vēl neskaitāmi skaisti un izjusti ieraksti, kāds ir Goon.

Jana Kohno

Mēneša dziesma: Death GripsOn GP

Kad Death Grips jau paspējuši samežģīt pasaulei smadzenes ar savu it kā izjukšanu, kam paralēli notiek arvien jauna materiāla radīšana un atrādīšana pasaulei, tad vienā brīdi jau apnīk spēlēt viņiem līdzi un saprast notiekošo. Man tiešām apnika, bet tad trijotne izdeva On GP. Tas, kas lika kļūt apsēstai ar šo dziesmu, ir sen nedzirdētā tīrība Death Grips daiļradē — ne jau, protams, vokālā, tekstuālā, bet tieši tajā ziņā, ka šo vairs nav vēlmes saukt par eksperimentālo mūziku — vokāls nodod, ka tie ir Death Grips, bet ierasto semplu zudums, ko aizstāj tradicionāli instrumenti, ir pārsteidzis vairāk nekā jebkurš cits grupas veikums. Vareni!

Mēneša albums: Earl SweatshirtI Don’t Like Shit, I Don’t Go Outside

Gads muzikāli nav izdevies, ja nav baudāmu hip-hop albumu — gatavojieties, jo šis gads solās būt skaists. Hip-hop albumi uzrodas viens pēc otra, un iznācis arī Earl Sweatshirt dārgums, par kura iznākšanu pasaule uzzināja vien nedēļu iepriekš, līdz ar to no pavisam negaidīta albuma tas kļuva par ļoti nepacietīgi gaidītu. Ērls radījis un turpina radīt ģeniālu iespaidu — viņa drūmais vēstījums, kas savirknēts vērienīgos tekstos, joprojām liek uzdot divus jautājumus — vai tiešām viņam ir tikai 21 gads un vai mēs šobrīd varētu priecāties par ne tik priecīgo ideju vēstnešiem Dorisun I Don’t Like Shit, I Don’t Go Outside, ja vien Ērls dzīvē nebūtu gājis cauri elles lokiem? Pēdējais albums ir vēl tumšāks, atklātāks, emocionāli caurspīdīgāks, asais dumpinieciskums pasniegts pieauguša cilvēka manierē, Ērla kā tekstu autora un arī producenta izaugsme turpinās — priecē, ka varam to vērot un baudīt kvalitatīvu skaņdarbu veidā un apzināties, ka lielas lietas no Ērla vēl ir gaidāmas.

Rūdolfs Sietiņš

Mēneša dziesma: SkyforgerTagad vai nekad

Ja atsaucas uz mēneša albuma sakarā rakstīto, rokenrolam jābūt gan smieklīgam, gan provokatīvam. Tad loģiski, ka tā smagajam brālim — metālam, šīm īpašībām jābūt dubultā. Skyforger to labi apzinās, jo viņi ir gan baigi smieklīgi, gan provokatīvi. Īsāk sakot, Skyforger ir totāls blieziens. Un tev pat nav jāklausās jaunā dziesma vai jāgaida konceptuālais superalbums Senprūsija (tas iznāks kaut kad aprīļa sākumā), lai saprastu, ka tas būs kaut kas satriecošs un revolucionārs latviešu mūzikā, jo Skyforger ir stabila vērtība. Un dziesma ar kaujiniecisko nosaukumu Tagad vai nekad neliek vilties — kaucošas ģitāras, lielisks dziesmu teksts un baigais metāls. Apbrīnojami.

Mēneša albums: Courtney BarnettSometimes I Sit and Think, and Sometimes I Just Sit

Austrālijas perspektīvā un kaucošā sirēna (atvasinājums no sievietes vārda Irēna), koijotu princese (ne to koijotu...) un sieviete Kurts Kobeins (jā, viņa arī ir kreile un ne velti viņu sauc tā kā viņu sauc) Kortnija Bārneta ar savu pirmo, oficiālo albumu spējusi sacelt kārtīgu vētru mierīgajā indī-rokenrola okeānā. Un par to nav jābrīnās, jo žanram (ja tas vispār ir žanrs?) pietrūkst kaut kas tīrs, patiess un ar pareizo atteiksmi. Un arī muzikāli te nav tikai pareizās attieksmes jautājums. Albums sākas ar pamatīgu bliezienu Elevator Operator un Pedastrian At Best, bet brīnumskaistas ģitāru iespēles parādās albuma trešajā dziesmā — An Illustration of Loneliness (Sleepless in New York). Kaut kas no labā ziņā popsīgākājiem Pavement ierakstiem vai Blur eksperimentiem ar amerikāniskāku skanējumu. Un tas vēl nav viss. Episkais Small Poppies mierīgi varētu būt Ērika Klaptona maigais blūziņš.

Sena paruna vēsta, ka rokenrolam obligāti jāpiemīt kaut kam provokatīvam un tam jābūt pilnam ar smieklīgu humoru. Ja ar humoru viss ir kārtībā, tad ar provokācijām Kortnija pārlieku neaizraujas. Protams, tās ir jūtamas, bet tik pieklājīgā līmenī, ka diezvai kāds dusmās sarauks pieri. Un varbūt pat tas ir labi, jo mūsdienīgā jaunatne tomēr kaut kā ir jāpieradina. Jo galu galā pat mierīgu kaķi raustot aiz astes, var atrauties ar sapuvušu tomātu sejā.

Normunds Vucāns

Mēneša dziesma: Mumford & SonsBelieve

Mumford & Sons pēdējos gados gana pelnīti bija tikuši pie titula „garlaicīgākā grupa pasaulē”, un bija skaidrs — lai vai kā visiem patiktu Little Lion Man vai I Will Wait, vēl vienu identisku albumu pat viņi nevar atļauties. Liekas, ka to saprata pati grupa, un ir ierakstījusi ko tādu, ko, šķiet, negaidīja neviens. Arī es biju ļoti apstulbis izdzirdot Coldplay & Sons (iedomājies šo ar Krisa Mārtina vokālu — pilnīgs Ghost Stories materiāls), taču jo vairāk laika martā pagāja, jo vairāk šo sāku drillēt. Šī dziesma nav tik skaista kā pērnais Magic vai arī tik ļoti romantiska kā I Will Wait, taču arī tai ir gana liels šarms, kura dēļ tam ir lielas izredzes vismaz manā rotācijā noturēties vēl daudzus mēnešus.

Mēneša albums: Death Cab For CutieKintsugi

Neskatoties uz to, ka Death Cab For Cutie jau savā saknē ir emo grupa, kuras repertuārā gandrīz katru otro gabalu varētu nodēvēt par dziesmu par šķiršanos, tik ļoti atkailināti un patiesi kā Kintsugi viņi nav izklausījušies nekad. Var just, ka ģitārista, laba drauga un dziesmu autora Krisa Vallas aiziešana no grupas visus pārējos tās dalībniekus, īpaši solistu Benu Gibardu, ir ļoti ietekmējusi. Viņš izklausās noguris, skumjš un daudzās ieraksta vietās pat rodas sajūta, ka solists netic, ka turpmāk nāksies muzicēt bez Krisa. Diemžēl līdz galam šis patiesums un skumjas nenostrādā, jo līdz Black Sun vai No Room In Frame kvalitātes līmenim spēj aizsniegties vien vēl divi skaņdarbi. Pārējās dziesmas nav sliktas, taču ne gana labas, lai Kintsugi padarītu par labāko Death Cab veikumu. Tas ir solīds ieraksts viņu labākajās tradīcijās, bet nekas vairāk. Jācer gan — elpas ievilkšana pirms atgriešanās ar jaunu jaudu, nevis pēdējie kvalitatīvie elpas vilcieni.

Foto: consequencesofsound.com

Tavs komentārs