Mēneša albums: septembris

Mirklī, kad oktobris jau rit pilnā sparā, mēs, atceroties par veciem parādiem, vēlamies Tev pastāstīt par tām dziesmām un albumiem, kuras iekaroja mūsu sirdis un mūzikas atskaņotājus septembrī. Pirmais rudens mēnesis mūs lutināja ar daudziem kvalitatīviem ierakstiem, starp kuriem pašus, pašus kvalitatīvākos atlasīt nebija viegli, taču mēs to esam paveikuši, un tieši šādi eRoka kolektīvam izklausījās 2012. gada septembris.

Staņislavs Fisenkovs

Mēneša dziesma: Everything Everything — Cough Cough

Pēc ilgāka pārtraukuma ar jaunu dziesmu ir atgriezušies Everything Everything, kuri 2010. gadā ar debijas albumu Man Alive pārsteidza mūzikas pasauli un bija pat iesaistījušies cīņā par prestižo Mercury Prize. Publicējot šo dziesmu augusta beigās, puiši izziņoja arī otro studijas ierakstu, kas iznāks nākamā gada sākumā un sauksies Arc. Cough Cough saglabā Everything Everything skanējumu, bet šoreiz piedāvā enerģiskāku eksperimentālo popu, kura galvenais elements ir bungas. Pirmais albums nākamā gada gaidītāko sarakstā ir pievienots!

Mēneša albums: Lucy Rose — Like I Used To

Izvēlēties septembra mīļāko albumu nebija grūti, jo jau pirms tam bija skaidrs, kas šo posteni ieņems. Lūsija Rouza manā redzeslokā uzradās pagājušā gada vasarā, kad bija, galvenokārt, Bombay Bicycle Club bekvokāliste un izlaidusi vien vienu singlu. Tad, noklausoties citus uz to brīdi radītos skaņdarbus, tapa skaidrs, ka šīs jaunās mākslinieces debijas albums IR jāgaida! Gaidīšanas laikā Positivus organizatori sarūpēja man patīkamu pārsteigumu uzaicinot viņu uzstāties un jāatzīst — arī tas bija lieliski. Lai arī meitene dzīvajos ierakstos pārsvarā ir redzama vienatnē ar akustisko ģitāru, pēdējā laikā, un arī albumā, viņai palīdz grupa. Šo ierakstu noteikti var klausīties visu rudeni, tas palīdzēs neiegrimt depresijā un vēsos vakaros varēs aizvietot karstās tējas krūzi.

Gundars Zaburdajevs

Mēneša dziesma: Band of Skulls — Sweet Sour

Lai arī gan šī dziesma, gan albums, kurā tā iekļauta, tika izdota jau gada sākumā, nolēmu pienācīgi atzīmēt faktu, ka beidzot esmu šo ierakstu noklausījies. Tituldziesma Sweet Sour ir pamatīgs smagā blūzroka meistardarbs, kas skan pietiekami badass, lai grupa izpelnītos arī tās nospēlēšanu īgnā večuka Deivida Letermana šovā. Tas gan drīzāk ir popularitātes (kādu gan grupai visai grūti piedēvēt), nevis kvalitātes rādītājs, taču noteikti varu teikt, ka kvalitāte te ir. Kaudzēm un spaiņiem.

Mēneša albums: Band of Horses — Mirage Rock

Bārdainie un ūsaine indīrokeri no Band of Horses izdevuši savu ceturto studijas albumu. Lai arī rodas sajūta, ka gandrīz ar katru nākamo ierakstu grupa pasper soli (vai solīti, kā nu kuram ērtāk) atpakaļ, arī Mirage Rock ir ļoti pieklājīgs ieraksts. Varbūt viss izklausās nedaudz par drūmu vai vienkāršu, taču jāņem vērā, ka runājam par Band of Horses — drūmas vai vismaz pārdomām bagātas noskaņas radīšana ir viņu specialitāte. Ja runā par konkrētām dziesmām, tad izceļas singla formātam radītā un tādā arī izdotā Knock Knock.

Lauris Anstrauts

Mēneša dziesma: Bat For Lashes — Marilyn

Nataša Kāna jeb Bat For Lashes šoruden gatavojas izdot savu trešo albumu un šķiet, ka tas varētu būt viens no gada ievērojamākajiem ierakstiem. Tas gan ir visai loģiski, ņemot vērā to, ka abi tā priekšgājēji bija Mercury balvas pretendentu sarakstā un tā saka, ka trīs lietas — labas lietas. Marilyn ir otrā atklātībā laistā dziesma no jaunā veikuma, un viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es uz šo albumu lieku lielas cerības. Pa vidu eiforiskiem sintezatoriem, tajā ļoti izteikti ir dzirdams viņai ierastais spocīgums (to gandrīz vienmēr var pamanīt gan viņas mūzikā, gan vizuālajā estētikā), un šķiet, ka ar savu dziedāšanas manieri viņa gandrīz vai apzināti uzprasās uz salīdzinājumu: "mūsdienu Keita Buša". Tomēr Bat For Lashes ir viņa pati un, iespējams, ka pēc gadiem 10 — 20 kāda cita mūziķe jau tiks dēvēta par "mūsdienu Natašu Kānu".

Mēneša albums: The XX — Coexist

Varat mani lamāt un saukt par paredzamu, bet es patiešām neredzu labāku kandidātu septembra albuma statusam par jauno The XX veikumu Coexist. Jaunajā albumā XX ir izģērbuši savu mūziku līdz apakšveļai, pievēršoties izteiktam minimālismam, kā arī krietni vairāk ļaujot izpausties savām elektroniskās mūzikas ietekmēm. Līdz ar to, grupas skanējumā arvien lielāku lomu spēlē Jamie XX, un savu darbiņu viņš ir paveicis nevainojami, apaudzējot dziesmas ar elegantiem bītiem, pieklusinātām baslīnijām un ik pa brīdim iestarpinot pauzes, kas gandrīz vai izstaro seksuālo spriedzi. Tai pat laikā ir saglabātas The XX raksturīgās ģitārās un divbalsīgā sadziedāšanas, šoreiz gan tikpat kā iztiekot bez tradicionāliem piedziedājumiem. Protams, Coexist vairs nepiemīt tas pārsteiguma efekts, kas raksturoja XX, bet viņi joprojām spēj likt skudriņām skriet pāri ķermenim.

Tiesa gan, The XX tomēr nav pilnībā izdevies izbēgt no "grūtā otrā albuma" sindroma. Kopš viņu debijas albuma iznākšanas (tas patiešām notika pirms veseliem trīs gadiem?) daudz kas ir mainījies — no bikliem un kautrīgiem pusaudžiem palikusī XX trijotne ir kļuvuši par superzvaigznēm (lai gan par savu privāto dzīvi viņi joprojām intervijās tikpat kā nerunā), un līdz ar to nāk arī fanu gaidu un cerību slogs. Lai gan pārsvarā par šo albumu dzirdamas pozitīvas atsauksmes, ik pa laikam nākas dzirdēt arī pretēju viedokli. Kādam te ir par daudz elektronikas, citam — par maz. Daži saka, ka Coexist ir garlaicīgs albums, savukārt citi iet vēl tālāk un saka, ka The XX ir pārdevušies. Šajā sakarā vēlos atgādināt divas lietas. Pirmkārt — "potatoes gonna potate". Otrkārt — The XX joprojām ir viena no interesantākajām grupām pasaulē un viņu skanējumu ir tikpat kā neiespējami imitēt.

Visticamāk, pēc dažiem gadiem, kad visiem būs aizmirsies, ko īsti viņi gaidīja no The XX otrā albuma, Coexist tiks piedēvēta krietni lielākā nozīme nekā šobrīd.

Normunds Vucāns

Mēneša dziesma: Bloc Party — Team A

Tā kā augustā savas izvēles nepublicējām, un Four mēneša plates godā tā arī neiecēlu, pavisam bez ievērības londoniešu atgriešanos atstāt nevarēju. Bloc Party ir atgriezušies teicamā formā, var dzirdēt, ka nelielā darbošanās katram savā lauciņā viņiem ir palīdzējusi ar svaigām emocijām un skatu atgriezties pie tādu melodiju radīšanas, kuru dēļ pasaule iemīlēja šo grupu. Jā, V.A.L.I.S. varbūt arī ir ieraksta labākā kompozīcija, bet man personīgi tieši Team A ir ieraksta galvenais notikums. Tajā mājo fantastiska enerģija, spēks, agresivitāte un brutalitāte, turklāt „i’m gonna ruin your life” daļa ir viens no spēcīgākajiem mirkļiem pēdējo gadu mūzikā. Kelem šo frāzi izdodas teikt tik pārliecinoši, ka gandrīz sāk palikt bail. Apbrīnojami!

Mēneša albums: Two Door Cinema Club — Beacon

Labākā albuma godam, manuprāt, šomēnes bija vismaz pieci vai seši nopietni pretendenti, un tā bieži negadās. Tā kā mani kolēģi jau paspēja izcelt Band of Horses un The XX, es izvēlējos atgādināt par to, ka trīs jaunieši no Ziemeļīrijas arī savā otrajā ierakstā spējuši sakopot sasodīti lipīgus meldiņus. Visa septembra garumā tieši Beacon es klausījos visvairāk, un ar drošu sirdi varu apgalvot — tajā ir kaut kas īpašs, un pagaidām tas netiek pienācīgi atzīts. Jā, tajā nav atrodami A līmeņa stadionu grāvēji, bet visas dziesmas joprojām ir pieklājīgi augstā līmenī, turklāt muzikāli tas ir daudz interesantāks, daudzveidīgāks un nobriedušāks kā Tourist History. Two Door Cinema Club vairāk, vai mazāk, bet ir izvairījušies no otrā albuma lāsta, nav pārdevušies, kas nozīmē — no šiem džekiem mēs dzirdēsim vēl daudz ko lielisku!