Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Mercury Prize 2013 piezīmes: 3. daļa

Intro, 2013. g. 24. oktobrī

Katru gadu rudenī viens no būtiskākajiem notikumiem mūzikas industrijā ir Mercury balvas pasniegšana. Jau pagājušajā gadā tuvāk iepazīstinājām ar pretendentiem uz šo prestižo balvu, publicējot pastnieka Pīta Bītlstona radītās piezīmes. Šogad mēs paši pastāstīsim vairāk par katru mākslinieku un albumu, kas cīnās par šo titulu. Papildus analīzei, klāt pievienosim arī mūsu prognozes par to, cik lielas ir konkrētā ieraksta iespējas laimēt — iedvesmojoties no kāda mūzikas apskatnieka, esam paņēmuši metamo kauliņu ar 12 skaldnēm, kurš mums pateiks, kas ir kas. Ja nu gadījumā mūsu šādā stilā veidotajām prognozēm īsti neuzticies, varēsi arī apskatīt, ko par visu šo procesu saka nedaudz oficiālāki bukmeikeri. Lai vai kā, pēc 30. oktobra, kad tiks pasniegta balva, varēsim palūkoties atpakaļ un uzzināt, cik tuvu patiesībai mēs bijām nokļuvuši.

Laura Mvula — Sing to the Moon
Metamā kauliņa prognoze: 11/1
Bukmeikeru koeficients: 4/1

Pirmoreiz izdzirdot Lauru Mvulu, šķiet, ka dziedātu Adele. Pirmoreiz ieraugot Lauru Mvulu, ir skaidrs, ka nekāda Adele viņa nav un, ka viņa savu gandrīz kailo galvu spēj iznest tikpat lieliski kā skandalozā īru dziedātāja Šaineda O’Konora vai aktrise Natālija Portmane pēc filmas V For Vendetta uzņemšanas. Tikpat samtaina kā vieglā pūciņa uz Lauras galvvidus, ir arī viņas balss. Katra dziesma it kā apmīļo, it kā sasilda.

Albums Sing To The Moon dēvējams par brīnišķīgu kvalitatīvas mūsdienu popmūzikas paraugu. Tāpat kā iepriekšminētā, nu jau pārlieku populārā Adele, Laura Mvula aizrauj ar to, ka savam klausītājam šajā jēlību pilnajā laikmetā dāvā kaut ko sirsnīgu un patiesu, turklāt dzīvajā skaņdarbus izpilda tikpat smalki un precīzi, kā dzirdams ierakstā. Varbūt, pateicoties Adeles fenomenam, arī Laurai Mvulai izdosies iekarot stabilu vietu populārās mūzikas scēnā.

Ja albumu vajadzētu salīdzināt ar kādu dzērienu, tā recepte būtu šāda: Katliņā sakarsē upeņu sulu, piemet pāris krustnagliņas un pieber kardamonu. Ņem nost no uguns, lej stikla krūzē, pievieno Rīgas melno balzamu tā, lai balzama un sulas attiecība būtu 1:4, dekorē ar apelsīna šķēlītēm. Albums Sing To The Moon vienlaikus gan izklaidē, gan nomierina, gan arī darbojas kā medikamenti — pēc klausīšanās ap sirsniņu kļūst jauki un labi, pirkstgalos ieplūst siltums, un gribas smaidīt.

/Anna Bindere/

Disclosure — Settle
Metamā kauliņa prognoze: 1/1
Bukmeikeru koeficients: 3/1

Ja brāļi Lorensi nebūtu briti, viņu karjeru varētu saukt par amerikāņu sapni. Liels nopelns tajā ir ne tikai Gaja un Hovarda milzīgajam talantam, bet arī BBC Radio 1, kas ātri uzķēra puišu potenciālu un sāka celt ap viņiem haipu. Tas, ka viņi izsitīsies, bija skaidrs, taču to, par kādiem house un future garage monstriem viņi pārvērtīsies, manuprāt, negaidīja neviens. Disclosure bez šaubām ir šī brīža 90s revival trenda karognesēji, spēdami atdzīvināt britu pagrīdes reiva velniņu gandrīz katrā no mums.

Kāpēc dueta debijas albums Settle būtu pelnījis Mercury balvu? Pirmkārt, jo burbulis ap viņiem nav uzpūsts bez iemesla. Disclosure mūzika ir tiešām ļoti kvalitatīvs sava žanra materiāls, kas apvieno sevī amizantus ritmus un neizsīkstošu enerģiju. Turklāt albumā ar saviem vokāliem to papildina visi aktuālākie jaunie britu mūziķi: Sems Smits, AlunaGeorge, Džeimijs Vūns, Jessie Ware, London Grammar u.c. Otrkārt, puiši smagi strādā, lai tikpat liela un pat vēl lielāka enerģija tiktu projicēta arī viņu koncertos. Lai arī Disclosure mūzika ir elektroniska, Gajs un Hovards uz katru setu ved līdzi īstus instrumentus, lai iepriecinātu klausītājus un dejotgribētājus ar dzīviem bungu un basa ritmiem. Cik nevaldāma viņu koncertos ir publika, savukārt ir vēl cits stāsts jeb pūlis tajos pārvēršas par unisonā pulsējošu molekulu. Treškārt, pēc visa, ko Disclosure ir izdevies sasniegt vien pāris gadu (un it īpaši pēdējā gada) laikā, brāļi Lorensi ir pelnījuši ne Mercury balvu vien.

Disclosure mūziku varētu salīdzināt ar Jēgerbombu, kas ceļ spārnos un liek aizmirst par visu, ļaujoties mūzikas un dzīves plūsmai. Jau kopš Mercury balvas nominantu saraksta publicēšanas, bukmeikeri nevilcinoties pasludināja Settle par galveno favorītu un pretendentu uz uzvaru. Domāju, ka arī pārējie apzinās, ka Disclosure izredzes šajā ceremonijā tik tiešām ir lielas jo lielas. Atzīšos, ka arī es klusībā (vai ne tik ļoti) ceru, ka puišiem tiks tas prieks.

/Jana Udovenko/

Foals — Holy Fire
Metamā kauliņa prognoze: 8/1
Bukmeikeru koeficients: 7/1

Savas pastāvēšanas laikā Foals ir paguvuši pamēģināt sevi dažādos žanros. Sākumā viņi pieteica sevi kā matemātiskā roka grupa, un Antidotes vēl joprojām ir viens no pirmajiem albumiem, kas ienāks prātā izdzirdot terminu „matroks”. Tālāk viņi devās iepazīt indie roku ar post-roka pieskaņu, izdodot Total Life Forever. Nenoliedzami — debijas cienītājus tas sarūgtināja, tomēr to vietā spēja grupai atnest jaunus klausītājus, kā arī tika nominēts 2010. gada Mercury balvai. Toreiz balva netika iegūta, bet pēc neliela pārtraukuma tika izdota jau nākamā plate — Holy Fire. Šoreiz tika jaukts indie roks ar nedaudz smagāku, alternatīvo roku, kas atkal spēja aizsniegt citas masas. Neskatoties uz to, ka atkal daļa no iepriekšējo albumu cienītājiem tika apbēdināta, viņi atgriežas cīņā par Mercury balvu.

Jāsaka, ka šim ierakstam noteikti izredzes izcīnīt balvu ir lielākas, nekā tās bija pēc Total Life Forever izdošanas. Rodas sajūta, ka šis skanējums, ko mēs sastopam jaunākajā platē, varētu palikt turpmāk. Tas ir iepriekšējo darbu sajaukums ar roka piedevu un, tomēr tajā pašā laikā var saklausīt arī mierīgākas skaņas, kas dod interesantu balansu. Holy Fire nenāca viegli, trīs gadu laikā. Strādājot pie tā, grupas iekšienē norisinājās dažādi strīdi, tika arī veiktas izmaiņas tajā, kā tiek rakstītas dziesmas. Darbs noteikti ir atmaksājies, jo ieraksts, ļoti iespējams, ir līdz šim kvalitatīvākais, ko Foals jebkad ir izdevuši. Mūziķi ir pārliecināti par sevi, un tas ir nepieciešams, lai radītu pārdomātu un pēdas atstājošu ierakstu.

Viskijs ir tas alkoholiskais dzēriens, ko var dzert gan mierīgā vakarā, gan kārtīgā ballītē. Tieši tāpat ir ar Holy Fire klausīšanos — to noteikti var atskaņot gan lai iegrieztu dejas, gan arī tad, ja prasās pēc mierīgas atslodzes vēlākā vakara stundā. Līdzīgi kā gandrīz jebkurš kvalitatīvs viskijs — tas patiks lielākajai daļai šāda tipa mūzikas cienītājiem, tomēr jāpatur prātā, ka tad, ja viskijs negaršo vispār, arī pašu kvalitatīvāko mantu notestēt nav jēgas — tas vienalga ir un paliek viskijs.

/Staņislavs Fisenkovs/

Mercury Prize 2013 piezīmes: 1. daļa

Mercury Prize 2013 piezīmes: 2. daļa

Tavs komentārs