Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

APRĪLIS
Dua Lipa — Future Nostalgia
Yves Tumor — Heaven To A Tortured Mind
TOPS — I Feel Alive
Empress Of — I'm Your Empress Of
Thundercat — It Is What It Is
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

APRĪLIS
03: Rīgas Modes, Klubs Depo
17: Laime Pilnīga, Palladium koncertzāle
18: Aminata, Hanzas Perons
18: Ghostemane, Palladium koncertzāle
18: Human Tetris, Klubs Depo
21: The Sound Poets, Hanzas Perons
23: Stūrī Zēvele, Klubs Depo
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Mercury Prize 2016 piezīmes: 3. daļa

Intro, 2016. g. 9. septembrī

Jau pēc mazāk nekā vienas nedēļas visa pasaules uzzinās, kurš tad būs tas albums, kas 2016. gadā iegūs prestižo Mercury mūzikas balvu. Šodien iepazīsimies ar nākamo ierakstu trio, kas uz šo godu pretendē — gan tādu mūziķu kā The Comet Is Coming un Džeimija Vūna veikumiem, kuru uzvaru varētu uzskatīt par milzu sensāciju, gan arī Deivida Bovija pēdējo albumu, no kura balvas izcīnīšanu gaida gandrīz ikviens.

The Comet Is Coming — Channel The Spirits

Katru gadu Mercury balvas nominantu sarakstā var atrast vismaz vienu vārdu, kas lielai daļai melomānu iepriekš varēja palikt nepamanīts. Lielākoties tie ir debijas albumi, kurus izdevuši paši mākslinieki vai nelielas izdevniecības. Tāpat gadu laikā novērots, ka pārsvarā nepamanītie ieraksti ir tādi, kas pārstāv mūsdienās mazāk populārus žanrus, piemēram, džezu, vai arī tie ir eksperimentāli. Šogad šāds albums ir apvienības The Comet Is Coming izdotā plate Channel The Spirits.

The Comet Is Coming ir trīs cilvēku apvienība, par kuru vēl joprojām daudz nav zināms. Pat grupas dalībnieku vārdi tiek slēpti, izmantojot pseidonīmus Danalogue the Conqueror, Betamax Killer un King Shabaka. Pirmie divi no minētajiem dalībniekiem iepriekš darbojušies duetā Soccer96, kur mūzika tika balstīta uz sintezatoriem un bungām. Vēlāk pievienojās King Shabaka, kurš iepazinās ar duetu, apmeklējot viņu koncertus un vienā no tiem demonstrējot savas spējas spēlēt saksofonu. Arī debijas ieraksta Channel The Spirits skanējumā saklausāms šo trīs instrumentu apvienojums. Nav iespējams noteikt konkrētu žanru, ko viņi pārstāv, jo skanējumā var saklausīt dažādas ietekmes. Var minēt elektroniku, džezu, fanku, afrobeat un daudzus citus žanrus, kas viņiem ļauj radīt unikālu, sev raksturīgu skaņu. Klausoties viņu albumu, ritma dēļ rodas iespaids, ka tāda mūzika varētu skanēt arī karnevālos. Kā var noprast no ieraksta un dziesmu nosaukumiem, asociācijas rodas arī ar kosmosu. Ne tikai nosaukumos tas slēpjas, bet arī elektronikas motīvos, efektos, kas dzirdami katrā skaņdarbā. Viņu mūzika ir instrumentāla, izņemot pirmspēdējo dziesmu Lightyears, kuru ar savu vokālu papildina Džošua Aidehens.

Līdzšinējā pieredze rāda, ka šādi ieraksti vairāk kalpo tam, lai padarītu nominantu sarakstu daudzveidīgāku, un balvu neiegūst. Visticamāk tā būs arī šogad, taču tas nenozīmē, kaChannel The Spirits nav pelnījis atrasties šajā sarakstā. Tas būs vērtīgs atklājums daudziem un ļaus grupai sasniegt lielāku klausītāju loku, ko viņi noteikti ir pelnījuši.

/Staņislavs Fisenkovs/

David Bowie — Blackstar

Devida Bovija nāve bija kā viņa dzīve — mākslas darbs. Tas ir labākais veids, kā raksturot albumu, kas tika izdots divas dienas pirms viņa nāves. Ieraksts, kurā džezs savijas ar Mehāniskā Apelsīna iedvesmotiem tekstiem, alegorijām par nāvi un dzīvi pēc tās. Ir viegli skatīties uz Deivida Bovija dzīvi caur viņa dažādo personību prizmu, taču tādējādi tiek aizmirsts patiesais cilvēks, kas slēpjas zem visām maskām.

Blackstarir ieraksts, kurā katru reizi var sadzirdēt jaunus, iepriekš nesadzirdētus elementus. Instrumentālā sekcija ir tik bagāta, ka dažbrīd šķiet pat pārāk nomācoša, taču albuma kontekstā tā iederas, jo, gluži kā Bovija dzīve — tā ir krāšņa, neparedzama, ar negaidītām tempa maiņām, reizēm vulgāriem vārdiem un hromatiskām notīm — īsts avangarda džezs.

No visiem ierakstiem, kas šogad pretendē uz Mercury balvu, tieši Blackstar ir galvenais favorīts, un šoreiz tas nav tikai tāpēc, ka ir pieklājīgi apbalvot priekšlaicīgi aizgājušu mūziķi. Nē, tas ir tādēļ, ka pārvērst savu nāvi performances mākslā ir balvas cienīgi. Šis ir pabeigts Mocarta rekviēms, šis ir ieraksts, ar kuru Deivids Bovijs atvadās no mums visiem. Šis ir ieraksts, ar ko mēs atcerēsimies Balto Grāfu.

/Kārlis Arājs/

Jamie Woon — Making Time

To, ka savā otrajā ierakstā Džeimijs Vūns neatkārtos tos pašus muzikālos motīvus, ar ko izpelnījās ievērību debijā Mirrorwriting, diezgan droši varēja prognozēt jau 2011. gadā. Daudz tika runāts par to, ka turpinājumā varētu būt dzirdama daudz dejiskāka mūzika, tāpat arī neizpalika spekulācijas par vēl lielāku mākslinieciskumu un minimālismu, taču londonietis beigu beigās nerealizēja nevienu no šīm idejām. Tā vietā viņš vēl vairāk ir pievērsies soulmūzikai, kas, kā pierāda Making Time, ir ļoti labs lēmums.

No otrā albuma sindroma izvairīties ir grūti, īpaši jau tad, ja pamata muzikālie akcenti ir diezgan ievērojami mainīti, taču dziesminiekam to sekmīgi izdevies paveikt. Joprojām Vūna mūzikā dzirdamas daudzas triphopa un r’n’b ietekmes, kas papildinātas ar elektroniskiem akcentiem, taču šoreiz tas viss kalpo tikai kā papildinājums soulmūzikas dekorācijām, kuras ir tik spilgtas, ka albumu gribas saukt par soulmūzikas disku, kaut patiesībā šis žanrs tajā nav ne tuvu dominējošs. Ieraksta galvenais pluss ir tā plūdenums un organiskā attīstība no skaņas uz skaņu, no dziesmas uz dziesmu. Tas vienlaikus spēj būt kā labs, neuzbāzīgs fona skaņu celiņš teju jebkurai ikdienas nodarbei, kā arī veikums, ko uzmanīgi klausīties no sākuma līdz beigām, katrā reizē pamanot kādu jaunu teksta rindiņu vai skaņu kopumu, kas iepriekš palikusi ēnā.

Atšķirībā no daudziem citiem savas paaudzes un stilistikas mūziķiem, klausoties Making Time nevienā brīdī nerodas sajūta, ka Džeimijs Vūns slavu ir ieguvis tikai tāpēc, ka piedzimis īstajā laikā un vietā, spējot iekļauties mūsdienu tendencēs. Šis albums daudz vairāk nekā debija parāda viņa komponista, dziesminieka un dziedātāja talantus, līdz ar ko Mercury nominācija ir ļoti loģiska atzinība. Un tas nekas, ka ierakstam, uz apbalvojumu pretendēt, nav teju nekādu izredžu, jo konkurenti ir daudz par spēcīgu — viņa gadījuma pat nokļūšana fināla divpadsmitniekā jau ir liels notikums un sasniegums, kas daudziem liks pamanīt un noklausīties Džeimija Vūna ierakstu.

/Normunds Vucāns/

Tavs komentārs