Nedēļas dziesmas 12/01
Kanye West feat. Paul McCartney — Only One
Domājams, neviens no jums nav palaidis garām to cik ļoti labs cilvēks ir Kanje, izceļot šo, nevienam nezināmo mākslinieku un dodot viņam iespēju pasēdēt spožo prožektoru gaismā. Protams, neņemot vērā visus jokus un muļķības, ko mazi bērni mēdz izspēlēt, pat neiegūglējot Pola vārdu, ir skaidrs, ka šī ir divu paaudžu ģēniju sadarbība, kura varēja būt kā ģeniāla, tā pavisam briesmīga. Šajā gadījumā gan nav piepildījies neviens no šiem scenārijiem, jo Only One ir solīda dziesma, kas diez vai kritīs uz nerviem, taču baigos sajūsmas spiedzienus arī negribas izdvest. Kanjes autotjūnētais dziedājums ir nedaudz par neveiklu (tādu līmeni kā Runaway šoreiz šajā jomā sasniegt nav izdevies), Makartnija balss gluži vienkārši varētu būt vairāk, taču visādi citādi šo dziesmu vismaz janvāra sakarā gribētos dēvēt par vienu no kvalitatīvākajām un nozīmīgākajām. Vai tā būs nozīmīga arī gada kontekstā, tas gan ir atklāts jautājums.
Dziesmu vari noklausītes Kanjes mājas lapā.
/Normunds Vucāns/
Action Bronson — Actin Crazy
Hiphopa cienītājiem Ņujorkas repera Action Bronson vārds ir zināms jau labu laiku, bet 2015. varētu būt gads, kad ar to iepazīsies arī krietni plašāka publika. Martā gaidāmais Mr. Wonderful nebūt nav viņa pirmais ieraksts, bet tā ir viņa major label debija un pilnīgi noteikti viņa ambiciozākais albums. Pagājušā gada episkajam Easy Rider šonedēļ sekoja albuma otrais singls Actin Crazy, kuru producējis Drake ierastais producents 40 kopā ar biežu savu sadarbības partneri Omen. Neierastā producentu izvēle gan dziesmā nav jūtama un Actin Crazy ir tipisks Action Bronson gabals — asprātīgās rīmes, kā arī bīts un vārdu plusma, kuru ietekmē galva pati sāk kratīties līdzi ritmam. Protams, pēc divām dziesmām nav iespējams pilnvērtīgi spriest par visu albumu, bet Mr. Wonderful pilnīgi noteikti ir viena no gada pirmās puses gaidītākajām platēm mūsu (iedomātajā) redakcijā.
/Lauris Anstrauts/
The Go! Team — The Scene Between
Jāatzīst, ka runājot par The Scene Between jūtos apjucis — no vienas puses, tā ir ļoti jauka un tīkama kompozīcija, kas tā vien prātu vedina vasaras sajūtu virzienā, kamēr no otras — tas galīgi vairs nav tas The Go! Team, ko pazinām iepriekš. Liekas, ka viss viņu nevaldāmais spēks un enerģija ir galīgi pazudusi, jo šis ir pat pārāk mierīgs skaņdarbs. Iespējams, tā izklausās novecošana. Katrā gadījumā jāsaka, ka šī dziesma ir lieliska tik ilgi, kamēr nezinām, kas to izpilda. Kad tas ir zināms, katra paša izvēle ir saprast, vai šādas pārmaiņas ir uz labu vai sliktu. Man pagaidām gribētos domāt, ka tās drīzāk ir uz sliktu.
/Normunds Vucāns/
Ghost Bath — Golden Number
Japāņu smagā mūzika vienmēr ir izcēlusies ar savdabīgu unikalitāti un īpašu — ļoti modīgu un laikmetīgu — garšu. Mūzikas portāls Stereogum jau paspējis Ghost Bath nosaukt par dižās Japānijas atbildi arī dižajiem Deafheaven. Man pret šādiem salīdzinājumiem nav iebildumu, jo Golden Number ir dziesma, kas līdz perfektumam noslīpēto Deafheaven formulu paceļ jaunos augstumos. Noklausoties šo dziesmu, rodas izjūta, ka tikko ir dzirdēts kaut kas ļoti episks, jaudīgs un ļoti, ļoti labs. Dziesma, kas cerams liks salūzt tiem, kuriem ir kaut kādi nepamatoti aizspriedumi pret metālu.
/Rūdolfs Sietiņš/
of Montreal — Empyrean Abattoir
Viens no maniem iepriekšējās vasaras galvenajiem atklājumiem bija of Montreal. Nē, nebija tā, ka pateicoties Positivus es uzzināju par šo grupu, tomēr līdz festivālam to biju klausījies tik maz, ka ar ļoti kompetentiem komentāriem diez vai varētu izcelties. Lai vai kā, pietiekami nesen un īsā laika posmā esmu dzirdējis visu, ko šie vīri ir radījuši, un Empyrean Abattoir izceļas uz iepriekšējo ierakstu fona. Skaņdarbs diez vai būs pieejams un viegli saprotams tiem, kas pirmo reizi satiksies ar of Montreal, taču tiem, kas ne pirmo reizi ir ar pīpi uz jumta, atkalredzēšanās būs patīkama. Iespējams, sākumā nedaudz neveikla, bet patīkama. Starp citu, īpašu vērtību pelnījis teksts — tik personīgi, ka personīgāk diez vai var!
/Normunds Vucāns/
Stornoway — The Road You Didn’t Take
Oksfordas jaunieši Stornoway vietējai publikai nav sveši, jo 2010. gada vasarā viņi paviesojās arī Positivus festivālā. Toreiz viņi bija tikko paguvuši respektablās izdevniecības 4AD paspārnē izdot savu debijas albumu Beachcomber's Windowsill, kas saņēma daudzus pozitīvus vērtējumus. Diemžēl viņu otrā plate neizcēlās ar lieliem panākumiem un savu trešo plati nākas izdot pašu spēkiem. Tas gan nenozīmē, ka viņu mūzika gadu laikā ir kļuvusi nebaudāma. The Road You Didn’t Take nav tik komplicēts kā Tales from Terra Firma skaņdarbi un atsauc atmiņā viņu debijas plati. Stornoway labi iederētos kāda festivāla programmas pēcpusdienā, kad ir vēlme atvilkt elpu un paklausīties skaistu, vieglu mūziku.
/Staņislavs Fisenkovs/
Diet Cig — Scene Sick
Diet Cig ir indie/twee duets, par kuru es neko daudz nezinu, bet Scene Sick ir tik labs šī žanra paraugs, ka liek domāt — varbūt tā ir ļoti liela kļūda, ka es neko iepriekš par šo grupu nebiju dzirdējis? Minūtes un 46 sekunžu laikā mums tiek piedāvāta ļoti lipīga himna, kuru žanriski varētu raksturot kā “totālāko burbuļgrandžu”.
/Rūdolfs Sietiņš/
Viet Cong — Sillhouettes
Pagājušajā rudenī visai skaļi savu debijas albumu ar singlu Continental Shelf pieteica jaunā kanādiešu apvienība Viet Cong. No iepriekš dzirdētā materiāla var secināt, ka puiši pieturas pie post-punk žanram raksturīgā skanējuma, taču nebaidās arī no eksperimentiem. Sillhouettes skaņdarbs nav viņu eksperimentālākais, bet saklausāmas new wave iezīmes, kas atgādina Throw It Away no viņu EP Cassette. Daļai klausītāju var rasties asociācijas ar kādreizējo kanādiešu grupu Women, ko var viegli izskaidrot, jo divi tās dalībnieki ir Viet Cong sastāvā. Kāds mūzikas izdevums Sillhouettes nodēvēja par pirmo skaņdarbu, kas šajā gadā ir jādzird, un tam nevar nepiekrist. Atliek vien piebilst, ka Viet Cong debijas plate, kas jau drīz tiks izdota, varētu būt pirmā šogad, kas noteikti jānoklausās.
/Staņislavs Fisenkovs/
Chastity Belt — Time To Go Home
Es šo melanholiski ironiski poētisko ansambli uzskatu par vienu no šobrīd nenovērtētākajām muzikālajām apvienībām. Lai gan muzikāli ļoti astētiski un vienkārši, tomēr no grupas strāvo majestātiska enerģija, kas liek grupas mūziku izjust ļoti personiski.Time To Go Home ir pirmais singls no martā gaidāmā jaunā albuma un tas ir viens no lēnīgākajiem un labākajiem grupas šedevriem.
/Rūdolfs Sietiņš/
Nite Fields — Prescription
Pavisam iespējams, austrāliešu post-punk apvienības Nite Fields vārds lielai daļai lasītāju nav zināms, taču tas noteikti ir jālabo. Februāra sākumā gaidāms viņu debijas albums Depersonalisation, pēc kā sekos tūre, kuras ietvaros koncerts gaidāms arī vietējā klubā Depo. Prescription ir uz ģitārām balstīts skaņdarbs ar vieglu, sapņainu noskaņu, kāda ir raksturīga arī pirmajam plates singlam You I Never Knew. Spriežot pēc pieejamā materiāla, noteikti nedrīkst laist garām iespēju Nite Fields pieredzēt dzīvajā, pirms viņi sāk uzstāties uz lielajām skatuvēm visapkārt pasaulei.
/Staņislavs Fisenkovs/
Twerps — I Don't Mind
Šarmantie austrāļu lāčuki uz savu mūziku liek augstas cerības. Grupas lielais mērķis ir nostumt no troņa Real Estate cīņā par titulu “jaunie Galaxie 500”. Atceroties šāda pastorālā indie popa vēsturi tajā reģionā, tad Twerps ir visas iespējas. I Don't Mind ir līdz šim ambiciozākā grupas dziesma — ar lielisku producēšanu, episku garumu un eleganti psihedēlisku melodiju.
/Rūdolfs Sietiņš/