Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Nedēļas dziesmas 15/09

Intro, 2013. g. 15. septembrī

Anna Calvi — Sing to Me

Fragmentu no šīs dziesmas jau varējāt baudīt Annas Kalvi jaunā albuma One Breath treilerī, kas augusta sākumā maģiski ieintriģēja mūzikas mīļus visapkārt pasaulei. Nu līdz 7. oktobrim atlikušas vien trīs nedēļas un, pēc spēcīgā pirmā singla Eliza izdošanas, tagad visā tās garumā ir iespēja noklausīties arī Sing to Me. Ir ļoti grūti atrast vārdu latviešu valodā, kas visprecīzāk raksturotu šo meistardarbu, taču angļu valodas haunting pilda šo funkciju absolūti. Sing to Me piemīt ļoti spēcīga, vilinoša melodija, kas no minimāliem ģitāras akordiem kā izsalcis vilks piezogas klāt un uzplaukst visā krāšņumā dziesmas vidusdaļā. Atliek vien atlaisties, ļaut skudriņām skriet pāri un raudzīties slīdošajos mākoņos, kurus šī dziesma uzbur. 

/Jana Udovenko/

Phantogram — Black Out Days

Ir grupas, kas jaunu materiālu turpina izlaist nepārtraukti, un ir tādas, kas ar to nekur nesteidzas. Amerikāņu duets Phantogram visai pārliecinoši pieder pie otrās kategorijas, jo, kopš sava debijas albuma izdošanas 2009. gadā, viņi ir izlaiduši tikai vienu EP, kā arī vēl paspējuši līdzdarboties OutKast dalībnieka Big Boi pēdējā albumā, un tas četriem gadiem nav pārāk daudz. Lai gan kvantitāte šeit pieklibo, vismaz ar kvalitāti problēmu nav, jo abos pieminētajos ierakstos dzirdamās skaņas bija ļoti interesantas. Tas, protams, vēl vairāk saasināja vēlmi dzirdēt ko jaunu no Phantogram, un beidzot tas ir noticis — šonedēļ laists klajā jauns singls Black Out Days, un drīzumā varam gaidīt arī jaunu albumu. Jau no pirmajām jaunā singla skaņām kļūst skaidrs, ka laiks viņu skanējumā neko daudz mainījis nav un Black Out Days turpina izmantot grupas iepriekš izveidoto formulu — tas iesākas ar sagraizītiem sampliem un trip-hopa iedvesmotiem bītiem, drīz vien pieslēdzoties arī Sāras Bartelas naksnīgajiem vokāliem. Tie, kas ar Phantogram daiļradi iepazinušies jau iepriekš, viņus šeit atpazīs ļoti ātri, tomēr, sakot, ka viņu mūzika četru gadu laikā tikpat kā nav mainījusies, es nedomāju neko sliktu, jo mēs nebūt vēl neesam no šī dueta dzirdējuši tik daudz, lai tas jau paspētu apnikt.

/Lauris Anstrauts/

Unknown Mortal Orchestra — Swing Lo Magellan (Dirty Projectors acoustic cover)

Viena no labākajām īpašībām, kas var piemist mūziķim, ir nepārtraukta vēlme izzināt savas spējas radīt skaņu un paplašināt savu muzikālo diapazonu. Rubana Nīlsona gadījumā tā ir nejauša un līdz šim pat negribēta tikšanās ar akustisko ģitāru, kas izvērtās ilgstošās un pat fiziskās attiecībās. Deviņus mēnešus pēc otrā Unknown Mortal Orchestra albuma II izdošanas Nīlsons laidīs klajā akustisko EP Blue Record, kurā atrādīs vien pagājušajā gadā uzsākto akustiskās ģitāras spēli. Šonedēļ klausītājiem piedāvāts arī neliels ieskats tajā — grupas Dirty Projectors dziesmas Swing Lo Magellan akustiskā versija. Paša pagrabā ar vienu mikrofonu ierakstītajā gabalā var saklausīt, ka Nīlsona prasmes vēl ir pavisam svaigas, taču tām ir tikpat patīkama un nomierinoša lo-fi gaisotne kā abiem Unknown Mortal Orchestra studijas ierakstiem. Šo un vēl četras jaunas dziesmas varēsiet iegādāties no 29. oktobra.

/Jana Udovenko/

Luxury — J.A.W.S.

Britu producents Luxury pagaidām ir visai mazpazīstams vārds, bet viņam ir draugi pareizajās vietās. Par viņu pirmoreiz izdzirdēju šonedēļ, kad viņa jauno singlu J.A.W.S. sociālajos medijos tālāk padeva mega—populārais duets Disclosure, kas, kā izrādās, ar viņu ir labos draugos, un ir arī piepalīdzējuši pie šī gabala producēšanas. Tā iesākumā dzirdamā tēma gribot negribot atsauc atmiņā Gold Panda krāšņo elektroniku, tomēr drīzumā tā nozūd no priekšplāna un vēlāk arī pavisam, tā vietā nākot šobrīd modē esošajām deep house revival skaņām. Tas nedaudz atgādina to pašu Disclosure uzvaru nesošo formulu, tomēr Luxury nav centies to akli kopēt, tā vietā ieliekot kaut ko savu. Ja viņam izdosies savus turpmākos skaņdarbus noturēt tikpat augstā kvalitātē, kas zina — varbūt arī Luxury izdosies līdzīgs veiksmes stāsts.

/Lauris Anstrauts/

Nick Hook feat. Color Film — It’s a Sin

Vai esat kādreiz gribējuši dzirdēt, kā 30 Seconds to Mars izklausītos The xx aranžijā? Šī dziesma visticamāk ir vistuvākā atbilde, kādu jūs jelkad dzirdēsiet. Derils Palumbo maina grupas kā apakšbikses — no screamo līdz poprokam — un šobrīd viņa vārds rotā Color Film sastāvu. Viņi sadarbojušies ar elektroniskās mūzikas producentu Niku Huku no Ņujorkas, kā rezultātā radusies dziesma It’s a Sin (nebīstieties, tā nav Pet Shop Boys kaverversija, kaut arī dziesmā atradīsiet atsauci uz vēl vienu 80. gadu dziesmu — Careless Whisper). No sākuma dziesma šķiet diezgan jocīga, taču nejauši iezogas zemapziņā un pēc brīža izpeld no tās pie sevis dungojoša meldiņa apveidā. Vērtējumi var būt tik tiešām dažādi, taču dziesmai ir potenciāls uz patikšanu un tā šonedēļ tikusi pie videoklipa, tādēļ piedāvāju to noklausīties arī jums.

/Jana Udovenko/

Lorde — Team

Šonedēļ iznāca pa jaunai dziesmai no divām indie pop dziedātājām, kas muzikāli ir visai līdzīgas, un man negribējās rakstīt par abām, tāpēc lai piedod apburošā Aleksa Vinstone, kuras jaunais singls 101 Vultures (gan jau, ka tas būtu spēlētākais gabals Radio 101, ja tāds vēl eksistētu) nebūt nebija zemē metams, bet šoreiz es priekšroku devu jaunzēlandietei (šķiet, ka šī valsts pēdējā laikā piedzīvo muzikālu uzplaukumu) Lorde. Viņa jau ir paspējusi izpelnīties visai lielu uzmanību (īpaši ASV) ar savu singlu Royals, kas gan mani īsti pārliecināt nespēja, bet Team manām ausīm šķiet daudz tīkamāks. Tuvākais atsauces punkts šeit ir Lana Del Rey, un līdzību ar viņu šeit var saklausīt visai daudz gan kopējā muzikālajā saturā, gan, jo īpaši, viņas dziedāšanas manierē, tomēr attieksme ir pavisam cita — Lanas distancēto retro stila megazvaigznes tēlu Lorde aizstāj ar reālismu un devu jauneklīga (viņai ir tikai 16) naivuma. Gan Royals, gan Team apspēlē to, ka popmūzika pārāk reti apdzied parastu cilvēku gaitas (kam nevar nepiekrist), radot iespēju vēl vairāk asociēties ar viņas mūziku. Tāpēc brīdī, kad viņa dzied par būšanu viens otra komandā, tā vien gribas pievienoties viņējai.

/Lauris Anstrauts/

Coldplay — Atlas

Iepriekš es esmu bijis cinisks, runājot par Coldplay, bet manas jūtas pret šo grupu ir iesakņojušās ļoti dziļi dvēselē. Coldplay ir kā slikts alkohols, kas ir tik kārdinošs tā cenas dēļ, ka no tā ir grūti atteikties. Tāpat tas spēj mani sasildīt. Coldplay ir tieši tāda grupa, kura spēj sasildīt nosalušās dvēseles aukstajās rudens dienās, izmantojot brutālus paņēmienus — sirdi plosošas lirikas, skaistas klavieres un vēl skaistākus falsetus. Šī dziesma ir sarakstīta speciāli kaut kādai filmai, par kuru jāatzīst es neko daudz neesmu dzirdējis, bet tas nekas, jo Atlas ir ļoti skaista Coldplay balāde, kas atsaucas uz vecajiem laikiem, kad Kriss Mārtins vēl bija jauns un nesamaitāts un patika mazām meitenēm, nevis jaunām lēdijām, kā tagad. Tiesa, pēc šīs dziesmas aktīvas klausīšanās mana vīrietība ir iedragāta un tā vien šķiet, ka nāksies klausīties metālu, lai viss nostātos līdzsvarā.

/Rūdolfs Sietiņš/

Tavs komentārs