Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

AUGUSTS
Sheer Mag — A Distant Call
Jay Som — Anak Ko
Taylor Swift — Lover
Tool — Fear Inoculum
Whitney — Forever Turned Around
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

AUGUSTS
23: Kurbads. Ķēves Dēls, Lucavsala
28: Tribes of the City, K. K. fon Stricka villa
29: Evija Vēbere, Dārza Kāre
29: Židrūns, Kaņepes Kultūras centrs
31: Instrumenti, Daugavas stadions
SEPTEMBRIS
04: Tesa, NOASS
06: Fetty Wap, Coyote Fly
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Nedēļas dziesmas 23/02

Intro, 2015. g. 23. februārī

Blur — Go Out

Baumas par nākamo Blur albumu aizvadīto gadu laikā mēdza visai bieži parādīties mūzikas mediju ziņu lentēs. Solists Deimons Albārns iepriekš jau stāstīja, ka jaunā albuma ieraksts tika uzsākts Honkongā, bet diemžēl laika trūkuma dēļ līdz nenoteiktam laikam atlikts. Visai negaidīti pagājušajā nedēļā baumām pielikts punkts un izziņots astotais apvienības albums Magic Whip. Šim paziņojumam līdzi nāca jaunais singls Go Out, kas atsauc atmiņā plašu Blur un 13 laikus, bet tajā visā ir saklausāms arī kaut kas jauns un viņiem neraksturīgs. Ar nepacietību gaidām aprīļa beigas, kad pēc divpadsmit gadu pārtraukuma ar jauno albumu atgriezīsies leģendārie Blur.

/Staņislavs Fisenkovs/

Passion Pit — Lifted Up (1985)/Where the Sky Hangs

Šķiet, ka prezentēt albumu uzreiz ar divām dziesmām ir mūzikas industrijas jaunā mode — pagājušajā nedēļā tā izcēlās Florence and The Machine un Alabama Shakes, šonedēļ to pašu sagaidījām no Passion Pit. Lai gan dziesmas ir visai atšķirīgas — Where the Sky Hangs ir mierīgāka un neuzkrītošāka, kamēr Lifted Up (1985) piemīt acīmredzams hita potenciāls — kopumā tās neskan diez ko atšķirīgi no viņu iepriekšējā materiāla. Passion Pit joprojām ir tas pats krāsainais indie pops ar vienlīdz lielu prieka un melanholijas kārtu, un tas nebūt nav slikti, jo, vairākas reizes šīs dziesmas noklausoties, ir skaidrs, ka viņi šo skanējumu pagaidām vēl nav izsmēluši. Papildus pluss ir arī tas, ka abas dziesmas liek domāt par to, cik tuvu jau ir pavasaris, ar ko pilnīgi pietiek manas dienas izskaistināšanai.

/Lauris Anstrauts/

Chromatics — Just Like You

Šī ir grupa, kuru var ielikt konkrētā itāliski sintētiskā lauciņā, bet tomēr ar iepriekšējo albumu Kill For Love un cerams arī ar jauno albumu Dear Tommy visi salīdzinājumi un asociācijas izzūd. Chromatics ir sava ceļa gājēji un grupa, kuru var pieskaitīt mūsdienu sintētiskā popa elitei. Just Like You ir fantastiski skaista un aizkustinoši emocionāla spēka balāde astoņdesmito garā, bet tam visam ir skaista elegance un inteliģents gaumīgums.

/Rūdolfs Sietiņš/

Everything Everything — Distant Past

Jāsaka, ka šīs dziesmas ievads nemaz neliek domāt par angļiem Everything Everything, bet tas mainās, kad ar pilnu jaudu sāk skanēt solista Džonatana Higsa balss. Viņa vokāls ir viena no apvienības skanējuma pazīmēm, un ir prieks, ka puiši to vēl joprojām prot pielietot dziesmu rakstīšanā. Distant Past ir potenciāls kļūt par radiostaciju hitu, bet, šķiet, ka pēc tādām dziesmām kā Kemosabe iepriekšējā albumā, puišu vēlme un spējas radīt hitu nevienu nepārsteigs. Noteikti būs interesanti paraudzīties, ko vēl Everything Everything mums piedāvās savā trešajā studijas platē Get to Heaven, kas tiks izdots jūnija vidū.

/Staņislavs Fisenkovs/

Metz — Acetate

Metāliski visuzlādētākā mūsdienu indie rokgrupa Metz prot sēt agresiju ar apskaužamu spēku. Lai gan senie ticējumi vēsta, ka agresivitāte nav nekas pārāk labs un pat ir nosodāma. Metz gan pierāda, ka tā nav patiesībā un Acetate, kas ir ļoti smaga dziesma, spēj sniegt pozitīvas emocijas un kārtīgi uzlādēt smagai darba nedēļai.

/Rūdolfs Sietiņš/

Palma Violets — Danger in the Club

Kad klājā nāca Palma Violets debija 180, arī es biju starp skeptiķiem, kuri apgalvoja, ka šī ir viena no tām grupām, kas pēc pirmā albuma tiks aizmirsta un nav jāņem vērā tās NME uzslavas, tomēr pirms diviem gadiem festivālā Positivus viņi pārsteidza, sniedzot visai kvalitatīvu koncertu, tāpēc radās interese pasekot puišiem līdzi un uzzināt, kā veiksies tālāk. Pagājušajā nedēļā viņi atgriezās ar jaunu singlu Danger in the Club, kas ir lielisks garāžroks Palma Violets izpildījumā. Rodas izjūta, ka viņi šo gadu laikā ir paaugušies un viņiem vēl joprojām ir, ko teikt. Maija pirmajās dienās noteikti būs jāpaklausās apvienības otrais ieraksts ar tādu pašu nosaukumu — Danger in the Club.

/Staņislavs Fisenkovs/

Jacco Gardner — Find Yourself

Interesanti, ka viens no mūsdienu cerīgākajiem “mīlestības vasaras” filozofijas iedvesmotājiem Jacco Gardner nāk no Nīderlandes. Lai gan es neko nezinu par viņa noslēpumaino pagātni, noteikti nedaudz pafantazējot var izdomāt kādu stāstu par kādu hipiju atvasi, kas ir iestrēdzis konkrētā laikā un vietā — sešdesmitajos. Jacco vecmodīgumu nevar īsti pārmest, jo tomēr viņš ir diezgan moderns vīriņš, kas mūziku taisa pašrocīgi savās mājās, un viņam nemaz tik slikti nesanāk. Es pat teiktu, ka tas ir tikai laika jautājums, lai viņš uzšautos mūsdienu psihedēlijas virsotnēs.

/Rūdolfs Sietiņš/

Sufjan Stevens — No Shade in the Shadow of the Cross

Šogad mūsu ausis priecēs vēl viena ilgi gaidīta atgriešanās, kuru mums sagādās dziesminieks Sufjans Stīvens. Lai gan viņš ilglaicīgi nozudis nebija — 2010. gadā izdeva savu pēdējo albumu The Age of Adz un pagājušajā gadā vēl Sisyphus sastāvā radīja albumu — runa ir par atgriešanos pie viņam raksturīgā skanējuma. Vieglas un akustiskas dziesmas, kādas bija dzirdāmas, piemēram, nu jau par 21. gadsimta klasiku kļuvušajā albumā Illinois, ir tas, ar ko man pašam asociējas Sufjana mūzika. Noklausoties No Shade in the Shadow of the Cross, kas ir pirmais albuma Carrie & Lowell singls, nepamet izjūta, ka tā tiešām ir atgriešanās. Viņa folkmūzikas žanrā ieturētais albums noteikti kalpos kā skaņu celiņš daudziem skaistiem brīžiem visa gada garumā.

/Staņislavs Fisenkovs/

Tavs komentārs