Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Pastnieka piezīmes: Bens Hovards

Normunds Vucāns, 2012. g. 9. oktobrī

Mani sauc Pīters Bītlstons, draugiem — Pīts, un es jau kopš 1964. gada uzticīgi kalpoju Karaliskajam pastam. Šajā dzīvē es mīlu piecas lietas — sievietes, labus dzērienus, lielisku kompāniju, jaunākās dzīvesstila tendences un mūziku. Esmu piedzīvojis dažādus laikus — The Beatles un Rolling Stones slavas dienas, Led Zeppelin kāpšanu tronī, The Police, The Smiths un new wave uzvaras gājienu astoņdesmitajos, britpopu deviņdesmitajos, kā arī visu to, kas ir noticis aizvadīto divpadsmit gadu laikā šajā tūkstošgadē. Mani var saukt par vecu, bet nekad par vecmodīgu, mani var saukt par īgnu, bet nekad par pasaulē neieinteresētu, par mani var teikt dažādas sliktas lietas, bet nevar noliegt, ka man ir skaidrs, kas ir kas šajā pasaulē.

Mercury balvai manā sirdī vienmēr ir bijusi īpaša vieta. Varbūt tāpēc, ka es patiešām mīlu savu dzimteni un tās izcilākos muzikālos produktus, bet varbūt tāpēc, ka tur tiek izcelts tikai pats, pats labākais. Gluži kā vakar atceros, kā 1992. Primal Scream skaisti un bez ceremonijām sadeva pa dirsu U2 ar visu viņu ahtungu, vai arī deviņdesmit astoto, kad pat The Verve ar visu Urban Hymns saņēma spērienu pa kājstarpi, jo balvu ieguva Gomez. Arī pērn es varēju no sirds izsmieties, skatoties kā Adele, Bleiks un Tinie Tempah cenšas noslēpt to, ka viņu mazās sirsniņas ir cauršautas, vērojot kā tā pensionāre Pīdžeja atkal slāj pēc trofejas. Kā jau teicu, esmu piedzīvojis gana daudz, lai nu būtu drošs — arī šogad tautieši man neliks vilties, un ar viskiju rokā un cigāru zobos varēšu izbaudīt pamatīgu šovu.

Viens no šī gada 12 nominantiem ir Bens Hovards, kurš, tāpat kā es (tiesa, 41 gadu vēlāk) ir dzimis Londonas rietumu daļā. Jau no bērna kājas vecāki viņam potēja mīlestību pret mūziku, un nav nekāds brīnums, ka sācis komponēt agrā vecumā, čalis mērķtiecīgi strādāja, lai kādam viņa mūzika būtu vajadzīga, un pēc pilnībā izpārdotas, mēnesi garas, tūres pa Karalisti un Eiropu, viņu savā paspārnē paņēma Island Records. Tālāk jau viss notika pēc ierastās shēmas, kuras dēļ man gribas iedzert ikreiz, kad mūzikas industrija uzražo kārtējo jauno „zvaigznīti” — singls ar video, maza tūre, vēl viens singls, maza tūre, albums pēc pusgada un lielāka tūre, kuras laikā parādās vēl pāris singli.

Tad, kad es pirmo reizi izdzirdēju Hovarda jaunskungu, nevarēju neatcerēties leģendāro Džonu Mārtinu, ko ne reizi vien sešdesmitajos un septiņdesmitajos skatījos dzīvajā. Viņš tik ļoti ir ietekmējies no Džona, ka liekas — mans senais paziņa ir reinkarnējies!

Es jau nosmēju par to, ka puisis domā, ka ir jaunu divriteni atklājis, bet nekā — izrādās, ka Džonu viņš ciena un atzīst kā vienu no galvenajiem iedvesmas avotiem. Tāpat kā Džeimsu Teiloru, Polu Saimonu, Bobu Dilanu un Džoniju Mičelu. Lai vai kā man nebūtu apnikuši jaunuļi, kas nosaucot šos vārdus uzskata, ka ir cienīgi sevi saukt par izcilnieku sekotājiem, pilnīgi tizls viņš arī nav. Raug, nonācis BBC Radio 1 Live Lounge, kur katram jāizpilda kādas popdziesmas kavers, Benam tika uzticēts, kā viņš pats saka, pilnīgs mēsls, kas reizē esot lieliski uzrakstīta dziesma, jeb Kārlijas Rejas Jepsenas Call Me Maybe. Toreiz šī stāsta varonis pierādīja to, ka ir goda vīrs. Jo ir jāpiekrīt viņa teiktajam — kā gan tu vari apgalvot, ka tev ir foka saknes un esi Mičelas fane, ja necieni vēsturi, kaverējot Both Sides Now?! Turklāt iznākums, mūziķa vārdiem, ir pretīgākais, kas jebkad ir dzirdēts. Tā tāda neliela atkāpe, lai parādītu to, ka šis čalis pats nav nekāds puskoka lēcējs — ja tiek veidots kavers, tad kārtīgs, un viņš pamanījās izglābt Call Me Maybe, kā arī ar cieņu nospēlēja Over The Hill.

Zinot to, ka Mercury žūrijai patīk sekot jaunākajiem trendiem, nav nekāds pārsteigums, ka arī vismaz viens džeks ar ģitāru šogad ir ieguvis nomināciju. Esmu daudz, ar tikpat veciem vīriem kā es, diskutējis par to, kāpēc šādi garlaicīgi mūziķi šobrīd iekļūst meinstrīma popmūzikā, un uz ko tas viss ved, bet ja man ir jāizvēlas starp Benu un, piemēram, Edu Šīranu, izvēle ir skaidra. Jo Bens vismaz neliekuļo, necenšas izlikties par to, kas nav, viņš nebāž savu ģīmi katra objektīva priekšā, un neuzskata par savu pienākumu katrā glancētajā žurnālā izstāstīt savu dzīvesstāstu un to, ar ko pašlaik guļ. Gluži kā agrāk, kad folka izpildītājiem bija sava vieta, bet popmūziķiem — sava. Pats Bens saka, ka ir garlaicīgs, viņš izskatās kā mans kaimiņš Endijs, un tā arī ir. Vienīgā atšķirība starp viņu un Endiju — Hovards tiešām māk spēlēt mūziku.

Protams, viņš nav nekāds Džons Lenons, un pat ne Noels Galahers, bet kaut kas viņa mūzikā ir īpašs. Diez vai aiz viņa sāksies vilnis ar „jaunajiem Beniem Hovardiem”, par to daudz ticamāks ir scenārijs, ka tādiem veciem ciniķiem kā man būs iespēja noskatīties uz vēl vienu džekiņu, kurš tā arī nerealizēs savu potenciālu, taču ietekmēt mūzikas biznesu vismaz šī gada griezumā viņš var. Kaut vai ar savu piemēru atgādinot, ka popmūziķu vieta ir starmešu gaismā, folkmūziķu — aiz savas ģitāras kādā bārā vai koncertzālē. Hovarda mūzika ir interesants un visai tumšs folks, viņa teksti nav pavisam nodrāztas klišejas, turklāt no ģitāras, vismaz reizumis, ir izdevies dabūt ārā tādu skaņu, kādu neviens vismaz pēdējos desmit gados nav mācējis. Vai arī gribējis. Lai vai kā, bet viens ir skaidrs — nostādot vienā līnijā viņu un visus pārējos popfolka klonus ar ģitāru, šis puisis izceltos.

Atskatoties vēsturē, man gribētos vilkt zināmas paralēlas ar Badly Drawn Boy 2000. vai tiem pašiem Gomez 1998. gadā — Every Kingdom ir labs, solīds albums, kurā varbūt nav nekas jauns un inovatīvs, bet aizraujošas melodijas, kas paliek atmiņā un neapnīk, savu darbu paveic godam. Viņš noteikti nav galvenais favorīts, taču, runājot līdzībās ar man tik tuvajām derībām zirgu skriešanās sacīkstēm, viņa izredzes varētu vērtēt ar 1/11 vai 1/15. Proti, atkarībā no skrējiena, vidēji labiem zirgiem tiek tieši šādas likmes. Katrā ziņā vienu es apsolu — ja nu gadījumā viņš uzvarētu, vismaz tajā vakarā viskiju nomainītu pret ko vieglāku, bet ne visiem saprotamu, piemēram, ēlu. Jo ja man ir jānosauc kāds dzēriens, kas raksturojas ar Benu, tieši ēls ir tas, kas nāk prātā, jo tas ir mums, britiem, labi saprotams un pietiekoši vienkāršs dzēriens, ko var atrast katrā pabā, bet viesiem no Eiropas tas vienmēr šķiet kas jauns, unikāls un nebijis.

Tavs komentārs