Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

AUGUSTS
Oh Sees — Face Stabber
Shura — Forevher
King Gizzard & the Lizard Wizard — Infest The Rats' Nest
Friendly Fires — Inflorescent
Frank Turner — No Man's Land
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

AUGUSTS
16: Mazais Princis, Paviljons Ziedoņdārzs
21: Laika Suns un Sudden Lights , Spīķeru kvartāls
21: Stūrī Zēvele un Sniedzes Prauliņas Koncerts, K. K. fon Stricka villa
23: Kurbads. Ķēves Dēls, Lucavsala
28: Tribes of the City, K. K. fon Stricka villa
29: Evija Vēbere, Dārza Kāre
29: Židrūns, Kaņepes Kultūras centrs
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Pastnieka piezīmes: Django Django

Staņislavs Fisenkovs, 2012. g. 14. oktobrī

Mani sauc Pīters Bītlstons, draugiem — Pīts, un es jau kopš 1964. gada uzticīgi kalpoju Karaliskajam pastam. Šajā dzīvē es mīlu piecas lietas — sievietes, labus dzērienus, lielisku kompāniju, jaunākās dzīvesstila tendences un mūziku. Esmu piedzīvojis dažādus laikus — The Beatles un Rolling Stones slavas dienas, Led Zeppelin kāpšanu tronī, The Police, The Smiths un new wave uzvaras gājienu astoņdesmitajos, britpopu deviņdesmitajos, kā arī visu to, kas ir noticis aizvadīto divpadsmit gadu laikā šajā tūkstošgadē. Mani var saukt par vecu, bet nekad par vecmodīgu, mani var saukt par īgnu, bet nekad par pasaulē neieinteresētu, par mani var teikt dažādas sliktas lietas, bet nevar noliegt, ka man ir skaidrs, kas ir kas šajā pasaulē.

Mercury balvai manā sirdī vienmēr ir bijusi īpaša vieta. Varbūt tāpēc, ka es patiešām mīlu savu dzimteni un tās izcilākos muzikālos produktus, bet varbūt tāpēc, ka tur tiek izcelts tikai pats, pats labākais. Gluži kā vakar atceros, kā 1992. Primal Scream skaisti un bez ceremonijām sadeva pa dirsu U2 ar visu viņu ahtungu, vai arī deviņdesmit astoto, kad pat The Verve ar visu Urban Hymns saņēma spērienu pa kājstarpi, jo balvu ieguva Gomez. Arī pērn es varēju no sirds izsmieties, skatoties kā Adele, Bleiks un Tinie Tempah cenšas noslēpt to, ka viņu mazās sirsniņas ir cauršautas, vērojot kā tā pensionāre Pīdžeja atkal slāj pēc trofejas. Kā jau teicu, esmu piedzīvojis gana daudz, lai nu būtu drošs — arī šogad tautieši man neliks vilties, un ar viskiju rokā un cigāru zobos varēšu izbaudīt pamatīgu šovu.

Es vienmēr ar lielu aizrautību esmu vērojis to, kā cilvēki ar pilnīgām pokersejām cenšas iestāstīt, ka balts patiesībā nav balts, bet gan melns, vai vismaz pelēks. Savā dzīvē esmu piedzīvojis visu ko, un jau daudzus gadus man nav problēmu pateikt, kad kāds runā patiesību, bet kad — pilnīgākās muļķības. Un Django Django noteikti ir pieskaitāmi otrajiem. Puiši var man stāstīt ilgi un dikti par to, ka nosaukums nekādā gadījumā nav atsauce uz vienu no labākajiem manas bērnības izpildītājiem Django Reindhardtu, bet tas ir tikpat ticami kā mana senā drauga Teodora Grīna pasaciņa sievai par to, ka meitu par Eimiju ir jāsauc tāpēc, ka viņam ļoti patīk šis vārds, nevis tāpēc, ka tā sauca viņa mūža mīlestību, kura izrāva nabaga Teda sirdi, sabradāja to, un beigās vēl blenderī iemeta.

Neskaitot stulbos mēģinājumus taisnoties par nosaukumu (viņiem derētu izaudzēt olas un tā arī pateikt, ka šis ir aizgūts no ģitārista, un nevienam nebūtu nekādu iebildumu), visādi citādi man šis ieraksts šķita interesants. Tur saklausīju kaut ko no Saimona un Garfunkela daiļrades (ikreiz, kad par viņiem aizdomājos, atgriežos 1981. gada 19. septembrī Centrālparkā...), ģitāru skanējumos, kamēr no mūsu pašu bītliem ir ļoti daudz līdzību dziesmu struktūrās un tekstos. Tāpat arī nevajadzētu aizmirst par Beach Boys bezbēdīgo estētiku. Tiesa, albuma galvenos sejas vaibstus dod atsauces uz The Dandy Warhols un zināmā mērā arī Hot Chip. Parasti šādu mētāšanos no viena žanra pie otra noved pie Lulu (garīgo veselību pa šo gadu vēl pilnībā atgūt man tā arī nav izdevies) cienīgiem veikumiem, taču jaunuļiem kaut kā no tā ir izdevies veiksmīgi izvairīties.

Tad, kad esi nodzīvojis šajā zemē ne vienu vien desmitgadi, vari droši pasmīnēt par to, cik ļoti ciklisks ir mūzikas bizness. Proti, gluži kā Mančestras City fani kopš arābu ierašanās, pēdējā laikā ir saradušies tūkstošiem mūzikas biznesa eksperteļu, kuri visi kā viens brēc, ka ģitāru mūzika britu salās mirst, un vispār — šī pasaule iet uz galu. Django Django viņiem visiem dod iespēju teikt, ka beidzot atkal ir parādījušies glābēji un mesijas, kas ar savām varenajām ģitārām, bungām, sintezatoriem un tīro īru vokālu ņems un aiz ausīm izvilks no šī purva visu manas nācijas mūziku. Eh, ja vien es dabūtu pa mārciņai katru reizi, kad kāds man ko tādu ir centies iestāstīt... Tiesa, parasti glābēju sastāvā nav īrs, anglis un skoti, bet nu tik ļoti kruti viņi arī nav, lai ar šādiem apgalvojumiem kāds mētātos.

Grupas mēdzu salīdzināt ar dzērieniem, pati grupa savu mūziku nosauca par “spicy soup” jeb pikantu zupu un atļaušos pie tā arī palikt. Mūzika ir dzīva, rosīga un mani neizbrīna tas, ka puiši iekļuva nominantu sarakstā, tāpēc atļaušos viņiem piekrist un atkāpties no tradīcijām.

Pastnieka piezīmes: Bens Hovards

Pastnieka piezīmes: Alt-J

Tavs komentārs