Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

AUGUSTS
Sheer Mag — A Distant Call
Jay Som — Anak Ko
Taylor Swift — Lover
Tool — Fear Inoculum
Whitney — Forever Turned Around
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

AUGUSTS
21: Laika Suns un Sudden Lights , Spīķeru kvartāls
21: Stūrī Zēvele un Sniedzes Prauliņas Koncerts, K. K. fon Stricka villa
23: Kurbads. Ķēves Dēls, Lucavsala
28: Tribes of the City, K. K. fon Stricka villa
29: Evija Vēbere, Dārza Kāre
29: Židrūns, Kaņepes Kultūras centrs
31: Instrumenti, Daugavas stadions
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Pastnieka piezīmes: Liana La Havasa

Gundars Zaburdajevs, 2012. g. 22. oktobrī

Mani sauc Pīters Bītlstons, draugiem — Pīts, un es jau kopš 1964. gada uzticīgi kalpoju Karaliskajam pastam. Šajā dzīvē es mīlu piecas lietas — sievietes, labus dzērienus, lielisku kompāniju, jaunākās dzīvesstila tendences un mūziku. Esmu piedzīvojis dažādus laikus — The Beatles un Rolling Stones slavas dienas, Led Zeppelin kāpšanu tronī, The Police, The Smiths un new wave uzvaras gājienu astoņdesmitajos, britpopu deviņdesmitajos, kā arī visu to, kas ir noticis aizvadīto divpadsmit gadu laikā šajā tūkstošgadē. Mani var saukt par vecu, bet nekad par vecmodīgu, mani var saukt par īgnu, bet nekad par pasaulē neieinteresētu, par mani var teikt dažādas sliktas lietas, bet nevar noliegt, ka man ir skaidrs, kas ir kas šajā pasaulē.

Mercury balvai manā sirdī vienmēr ir bijusi īpaša vieta. Varbūt tāpēc, ka es patiešām mīlu savu dzimteni un tās izcilākos muzikālos produktus, bet varbūt tāpēc, ka tur tiek izcelts tikai pats, pats labākais. Gluži kā vakar atceros, kā 1992. Primal Scream skaisti un bez ceremonijām sadeva pa dirsu U2 ar visu viņu ahtungu, vai arī deviņdesmit astoto, kad pat The Verve ar visu Urban Hymns saņēma spērienu pa kājstarpi, jo balvu ieguva Gomez. Arī pērn es varēju no sirds izsmieties, skatoties kā Adele, Bleiks un Tinie Tempah cenšas noslēpt to, ka viņu mazās sirsniņas ir cauršautas, vērojot kā tā pensionāre Pīdžeja atkal slāj pēc trofejas. Kā jau teicu, esmu piedzīvojis gana daudz, lai nu būtu drošs — arī šogad tautieši man neliks vilties, un ar viskiju rokā un cigāru zobos varēšu izbaudīt pamatīgu šovu.

Pirms pāris dienām jau izteicu atzinību Semam Lī par tikšanu pie Mercury nominācijas ar debijas albumu. Lai vai kā negribētos izteikt to pašu domu vēlreiz, nākas to darīt — arī Liana La Havasa izpelnījusies šādu atzinību. Paskatoties no dažādiem aspektiem, jāsecina, ka Liana ir ļoti īpatnēja personība un noteikti nav kā Ričards Hovlijs, ar kuru mierīgi varētu iedzert alu un papļāpāt — lai tiktu klāt šai mūziķei, noteikti vajadzīgs smalkāks piegājiens. Rodas sajūta, ka tās ir pavisam citas aprindas. Jā, arī mūzika ir viennozīmīgi citāda.

Klausoties 23 gadus vecās mūziķes albumu Is Your Love Big Enough?, tā vien gribējās baudā aizvērt acis un ļauties domu lidojumam vai arī tieši pretēji — veikt zināmas fiziskas aktivitātes, piestumjot krēslu tuvāk logam. Manuprāt, šis ieraksts ir kā radīts, lai klausītājs varētu sēdēt pie loga un vērot ārā augošos kokus, kas, gandrīz vai šīs mūzikas pavadīti, lēnām, taču pamanāmi līgojas vējā. Šādos brīžos atmaigst pat mana skarbā dvēsele, kas nenotiek bieži, taču pie šādiem albumiem — regulāri. Lai arī reizēm liekas, ka Lianas radītā mūzika ir lielisks fons, drīz vien rodas sajūta, ka diez vai — fons parasti ir mazāk uzkrītošs.

Droši varu teikt, ka albumā nav nekādu no kopējā snieguma izlēcošu gabalu — vismaz manā skatījumā tas ir viendabīgs, pat singli izceļas ne vienmēr. Esmu savā mūžā pieredzējis pāris gadījumus, kad viena dziesma albumā krasi atšķiras no pārējam un neteiktu, ka vienmēr tas ir bijis kas jauks un atsvaidzinošs. Ja šāda situācija rodas draugu kompānijā — arī ne vienmēr viss ir gludi. Dziesmas, tāpat kā cilvēki, var izstumt no sevis atšķirīgo, gan sagādājot sev patīkamu, gan nepatīkamu situāciju. Jā, šādas pārdomas ir ļoti filozofiskas un varbūt nedaudz dīvainas, taču tieši šāds ir Lianas La Havasas skanējuma efekts.

Protams, reizē šis albums nav arī nekas neatkārtojams un unikāls. Iespējams, ka mierīguma un filozofijas kādā brīdī paliek pat nedaudz par daudz — kad pirmo reizi klausījos Is Your Love Big Enough?, uz beigām man palika pat nedaudz skumji. Tas diemžēl nebija tādēļ, ka skanēja priekšpēdējā dziesma un zināju, ka albums jau pavisam drīz beigsies. Šajā brīdī albums sāk balansēt uz robežas starp "lielisks" un "garlaicīgs". Eh, cik gan nav bijis šādu gadījumu un cik vēl būs... Diemžēl no tā ik pa laikam neizvairīties, taču pieņemu, ka konkrētais albums nenosvērās uz "garlaicīga" pusi. Visticamāk, tas tā arī palika, karājoties uz naža asmens.

Lianas mūzika liek domāt par kādu draugu, ko sen neesmu saticis, kaut gan nemaz tik tālu viņš nedzīvo. Pamazām uzmācas pārdomas — varbūt šis klusuma brīdis jāpārtrauc? Lai vai kā, šoreiz dzēriena izvēlē jānosliecas par labu viskijam. Varbūt Is Your Love Big Enough? nav ne ļoti spēcīgs, toties tas pavisam noteikti liek apsēsties, ieņemt cienījamu pozu un, lēni baudot mūziku, dzērienu vai pat abus reizē, apdomāt notikumus gan mūzikā, gan savā dzīvē, gan pasaulē kopumā. Un dažreiz nav vajadzīgs pat viens pamatīgs ģitāras zāģis. Dažreiz.

Tavs komentārs