Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

AUGUSTS
Oh Sees — Face Stabber
Shura — Forevher
King Gizzard & the Lizard Wizard — Infest The Rats' Nest
Friendly Fires — Inflorescent
Frank Turner — No Man's Land
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

AUGUSTS
16: Mazais Princis, Paviljons Ziedoņdārzs
21: Laika Suns un Sudden Lights , Spīķeru kvartāls
21: Stūrī Zēvele un Sniedzes Prauliņas Koncerts, K. K. fon Stricka villa
23: Kurbads. Ķēves Dēls, Lucavsala
28: Tribes of the City, K. K. fon Stricka villa
29: Evija Vēbere, Dārza Kāre
29: Židrūns, Kaņepes Kultūras centrs
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Pastnieka piezīmes: Ričards Hovlijs

Normunds Vucāns, 2012. g. 16. oktobrī

Mani sauc Pīters Bītlstons, draugiem — Pīts, un es jau kopš 1964. gada uzticīgi kalpoju Karaliskajam pastam. Šajā dzīvē es mīlu piecas lietas — sievietes, labus dzērienus, lielisku kompāniju, jaunākās dzīvesstila tendences un mūziku. Esmu piedzīvojis dažādus laikus — The Beatles un Rolling Stones slavas dienas, Led Zeppelin kāpšanu tronī, The Police, The Smiths un new wave uzvaras gājienu astoņdesmitajos, britpopu deviņdesmitajos, kā arī visu to, kas ir noticis aizvadīto divpadsmit gadu laikā šajā tūkstošgadē. Mani var saukt par vecu, bet nekad par vecmodīgu, mani var saukt par īgnu, bet nekad par pasaulē neieinteresētu, par mani var teikt dažādas sliktas lietas, bet nevar noliegt, ka man ir skaidrs, kas ir kas šajā pasaulē.

Mercury balvai manā sirdī vienmēr ir bijusi īpaša vieta. Varbūt tāpēc, ka es patiešām mīlu savu dzimteni un tās izcilākos muzikālos produktus, bet varbūt tāpēc, ka tur tiek izcelts tikai pats, pats labākais. Gluži kā vakar atceros, kā 1992. Primal Scream skaisti un bez ceremonijām sadeva pa dirsu U2 ar visu viņu ahtungu, vai arī deviņdesmit astoto, kad pat The Verve ar visu Urban Hymns saņēma spērienu pa kājstarpi, jo balvu ieguva Gomez. Arī pērn es varēju no sirds izsmieties, skatoties kā Adele, Bleiks un Tinie Tempah cenšas noslēpt to, ka viņu mazās sirsniņas ir cauršautas, vērojot kā tā pensionāre Pīdžeja atkal slāj pēc trofejas. Kā jau teicu, esmu piedzīvojis gana daudz, lai nu būtu drošs — arī šogad tautieši man neliks vilties, un ar viskiju rokā un cigāru zobos varēšu izbaudīt pamatīgu šovu.

Katru reizi, kad manās rokās nonāk kāds jauns Ričarda Hovlija albums, sajūta ir kā satiekot manu seno draugu Kristianu Gleiliju. Mēs netiekamies biežāk kā reizi pāris gados, mēs regulāri nekomunicējam skype vai nesazvanāmies, es bieži vien pat nezinu, kur viņš konkrētajā mirklī dzīvo, taču tad, kad es aizlidoju uz Štatiem vai viņš uz ierodas Lielbritānijā, liekas, ka pēdējo reizi redzējāmies maksimums pirms trim dienām. Es personīgi nepazīstu Ričardu, bet man ir sajūta, ka viņš ir lāga vecis, ar ko kopā labprāt iemalkotu pa pintei un paskatītos kādu mana dzimtā kluba — Brentfordas (jā, es neesmu nožēlojams glorijs vai prostitūta un par citām komandām nefanoju) — spēli, starplaikā pārrunājot to, kas ir kas šajā dzīvē.

Domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka es neesmu kaut kāds iesūnojis večuks, kurš sēž savā atpūtas krēslā un raud kabatlakatiņā par to, cik ļoti skaisti ir aizgājušie laiki, un cik ļauna ir tagadne, tajā pat laikā — es novērtēju tradīcijas. Tieši tāpēc, iespējams, mans mīļākais mirklis Mercury balvu vēsturē ir nevis kādas superzvaigznes aplauziens, nesaņemot kāroto, bet gan Aleksa Tērnera no Arctic Monkeys pateicības runa 2006., kurā viņš izteica to, ko pie sevis domāja daudzi — jāzvana policijai, jo Ričards Hovlijs ir apzagts! Kā šodien atceros, ka ceremoniju vēroju kopā ar kādu tovakar sastaptu ugunīgu rudmati vārdā Lora, kura man izstāstīja, ka tieši Coles corner bija tā vieta, kur viņai bija pirmais randiņš, un lielā mērā tāpēc viņa tik ļoti atbalstot Hovliju — tik precīzi esot noraksturota vietas estētika un sajūtas! Man pašam šādu atmiņu nav, un tik naivi romantisks neesmu bijis nekad, tomēr arī man šķita, ka vecais zēns novērtējumu bija pelnījis vairāk. Par laimi, Arctic Monkeys ir goda vīri un atcerējās savas saknes (galu galā — tas mirklis bija kā lāpas nodošana jaunajiem Šefildas mūzikas karognesējiem) , kas manī radīja lielu respektu pret kvartetu.

Man personīgi jaunais ieraksts ir daudz tuvāks — pusotru gadu deviņdesmito sākumā, kad darbs mani bija aizvedis līdz Šefildai, es dzīvoju tieši Sky Edge rajonā, par ko tiek dziedāts jaunajā veikumā. Kā jau vienmēr šī izpildītāja gadījumā — tiek dziedāts, precīzi atainojot konkrētās vietas noskaņu. Tas bija interesants laiks, un esmu drošs — ja jaunībā nebūtu izmēģinājis pilnīgi visu, ko dzīve piedāvā, šobrīd varbūt nemaz neatrastos starp dzīvajiem. Katrā ziņā tik daudz ar ultrām savu mūžu neesmu saskāries, un labi vien ir, ka manas bites tolaik spēlēja otrajā divīzijā, citādi tik veiksmīgs kontakts diez vai izveidotos...

Man vienmēr ir paticis tas, ka Ričards nekad nav bijis sekotājs kādām noteiktām modes tendencēm vai trendiem, tā vietā radot to, ko konkrētajā mirklī grib viņš pats. Šobrīd ir pilna pasaule ar dziesminiekiem, īpaši daudz — akustisku un pusakustisku, kas lielā mērā raksturoja mūziķa iepriekšējo ierakstu skanējumu. Tā vietā, lai pievienotos aitu baram, kas paši neko nav spējīgi izdomāt, šefildietis ir atgriezies pie savām roķīgajām saknēm, piedāvājot daudz spēcīgākas un pamanāmākas ģitāras. Kaut gan no otras puses — ikviens, kurš ir spēris kāju šajā industriālajā pilsētā, un jo īpaši — jau pieminētajā rajonā, zinās, ka nekas maigāks tai vienkārši nepiestāv.

Tikpat skaidrs kā tas, ka es cauru dienu nesēžu pabā un nestrebju ko grādīgu, ir arī tas, ka Standing At The Sky’s Edge nebūtu pilnīgs, ja tajā nebūtu Hovlijam tik raksturīgo un piestāvošo mierīgāko skaņdarbu. Šodien no rīta sēžot darbā un malkojot augstvērtīgu melno tēju ar pienu (mums katram ir šādas vājības, nemaz nesmīniet), klausoties šo ierakstu un paveroties pa logu, mani pārņēma līdzīgas sajūtas kā tad, kad tiku pieņemts darbā sešdesmit ceturtā gada oktobrī — absolūta rudens melanholija. Un ja Ričarda dziesmas pat uz tādu vecu un rūdītu vilku kā mani spēja atstāt tik spēcīgu iespaidu, ieraksta atrašanās nominantu sarakstā ir pilnīgi loģiska. Liekas, ka te ļoti veiksmīgi ir sakausēta visa viņa karjera visā tās krāšņumā, sākot ar Pulp un beidzot ar jau pieminēto Coles Corner. Šodien kāds draugs man stāstīja, ka citi blavas pretendenti Django Django esot uztaisījuši retrospekciju par visu mūsu valsts populāro mūziku, bet man liekas, ka tas atgādinājums nav ne uz pusi tik daudz vērts kā dzīvās leģendas autobiogrāfiska sakņu apskate no A līdz Z.

Hovlijs ir kā labs sarkanvīns — šķietami vienkāršs, pieejams un kas tāds, ko ikviens varētu radīt savā pagrabā, taču tajā pat laikā visiem ir skaidrs, ka īsti labs šis produkts būs vien tad, ja pie darba ķersies kārtīgs profesionālis. Dzēriena kvalitātes latiņa augsta ir vienmēr, arī galvā tas deva jau tad, kad tikko bija ražots, taču īstās garšas nianses atklājas vien tagad, kad tas ir nostāvējies jau vairāk kā desmit gadus. Un es īsti nevaru pateikt, kāpēc, bet man ir sajūta, ka 1. novembrī tieši sarkanvīns būs tas dzēriens, ko man gribēsies atvērt.

Pastnieka piezīmes: Bens Hovards

Pastnieka piezīmes: Alt-J

Pastnieka piezīmes: Django Django

Tavs komentārs