Pastnieka piezīmes: Sems Lī
Mani sauc Pīters Bītlstons, draugiem — Pīts, un es jau kopš 1964. gada uzticīgi kalpoju Karaliskajam pastam. Šajā dzīvē es mīlu piecas lietas — sievietes, labus dzērienus, lielisku kompāniju, jaunākās dzīvesstila tendences un mūziku. Esmu piedzīvojis dažādus laikus — The Beatles un Rolling Stones slavas dienas, Led Zeppelin kāpšanu tronī, The Police, The Smiths un new wave uzvaras gājienu astoņdesmitajos, britpopu deviņdesmitajos, kā arī visu to, kas ir noticis aizvadīto divpadsmit gadu laikā šajā tūkstošgadē. Mani var saukt par vecu, bet nekad par vecmodīgu, mani var saukt par īgnu, bet nekad par pasaulē neieinteresētu, par mani var teikt dažādas sliktas lietas, bet nevar noliegt, ka man ir skaidrs, kas ir kas šajā pasaulē.
Mercury balvai manā sirdī vienmēr ir bijusi īpaša vieta. Varbūt tāpēc, ka es patiešām mīlu savu dzimteni un tās izcilākos muzikālos produktus, bet varbūt tāpēc, ka tur tiek izcelts tikai pats, pats labākais. Gluži kā vakar atceros, kā 1992. Primal Scream skaisti un bez ceremonijām sadeva pa dirsu U2 ar visu viņu ahtungu, vai arī deviņdesmit astoto, kad pat The Verve ar visu Urban Hymns saņēma spērienu pa kājstarpi, jo balvu ieguva Gomez. Arī pērn es varēju no sirds izsmieties, skatoties kā Adele, Bleiks un Tinie Tempah cenšas noslēpt to, ka viņu mazās sirsniņas ir cauršautas, vērojot kā tā pensionāre Pīdžeja atkal slāj pēc trofejas. Kā jau teicu, esmu piedzīvojis gana daudz, lai nu būtu drošs — arī šogad tautieši man neliks vilties, un ar viskiju rokā un cigāru zobos varēšu izbaudīt pamatīgu šovu.
Lai arī esmu redzējis dažādus brīnumus, man joprojām jāatzīst, ka, lai tiktu pie Mercury nominācijas ar debijas albumu, ir vajadzīgs zināms krampis. Par to vien noņemu savu cepuri Sema Lī priekšā, kurš ar Ground of It's Own ir paveicis šādu meistarstiķi. Jāsaka, ka šis džeks ir visai interesanta personība, kādu bieži negadās redzēt. Runā, ka Sems tā pa īstam ir sācis dziedāt tikai pirms sešiem gadiem (vispār man šis puisis nedaudz atgādina lielībnieku, kas var arī samelot — viņa seja nevieš uzticību, taču es parasti labi spēju atpazīt krāpniekus), bet sava mūža laikā ir paspējis arī dejot burlesku.
Es pats nekāds lielais dejotājs neesmu, taču cienu Lī par viņa aktivitātēm. Tagad gan laiks vairāk pievērsties viņa mūzikai. Vēl pirms albuma dzirdēšanas bija sajūta, ka šo ierakstu vēl kādu laiku nolikt plauktā, lai pārklājas ar putekļu kārtu, nevajadzēs — kā nekā, Sems ir skolojies pie leģendārā skotu balāžu meistara Stenlija Robinsona, kurš bija arī lielisks stāstnieks un grāmatu autors. Vecais zēns Stens diemžēl jau pāris gadus dzied balādes citā pasaulē, taču viņa skolnieki paliek.
Te gan jāsaka, ka ļoti balādīgs šis albums nav, taču, to klausoties, rodas ļoti īpaša noskaņa. Tik īpaša, ka pat nedaudz paliek skumji. Pat nācās atcerēties pāris nepatīkamus pagātnes notikumus, taču nekas — tas tikai nozīmē, ka Ground of It's Own strādā.
Sems neapšaubāmi spēlē folkmūziku, turklāt tas nozīmē folku tā labākajās tradīcijās — instrumentu klāsts ir gana plašs. Šeit nāk prātā daži gudrinieki, kas knapi iemācījušies spēlēt akustisko ģitāru un jau sevi uzskata par folka meistariem, taču, kā teicis mans labs draugs Maiks Džonsons: "Pīt, Tev ir gana daudz pieredzes, lai tu prastu nedzesēt muti par amatieriem." Šos Maikija vārdus es bieži pie sevis atkārtoju, kaut gan viņš pats pēdējā laikā pievērsies tieši šādu amatieru mūzikai. Uz pabu gan mēs joprojām ejam samērā bieži, labus draugus tik ātri neaizmirst. Kas zina, varbūt kādreiz uzskriesim virsū arī Lī, jo izklausās, ka puikam patīk kas stiprāks par ūdeni. Dažbrīd albums liek domāt, ka pat kas stiprāks par to, kas parasti atrodas manā kausā...
Ir jāpakasa bārda un jāpadomā, lai apkopotu viedokli par šo albumu. Gribas to nosaukt par spēcīgu, taču tas skan tik noslēpumaini un reizē dīvaini, ka neliktos pareizi. Gribas nosaukt arī par skaistu, bet brīžiem tas atstāj pavisam citādu viedokli, radot pat dziļākas emocijas. Šis albums ir spējīgs gan aizmidzināt, gan pilnībā izmainīt cilvēka dzīvi. Nu, vismaz uz nelielu brīdi. Laikam jau jābūt radikālam un jāpiesauc absints — jau ne pārāk lielās devās Ground of It's Own pārņem tevi savā varā un atstāj arī apdullinošu pēcefektu. Turklāt arī albuma vāciņš izskatās nedaudz zaļgans. Beigās noteikti jāpiebilst, ka, tāpat kā minētais stiprais dzēriens, arī albums droši vien nebūs domāts visiem. Piemēram, man zaļā dzira nekad īsti nav patikusi — tā traucē baudīt galvenos dzīves labumus.
Pastnieka piezīmes: Bens Hovards