Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

OKTOBRIS
Foals — Everything Not Saved Will Be Lost – Part 2
Battles — Juice B Crypts
Cigarettes After Sex — Cry
Underworld — Drift Songs
Young Guv — GUV II
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

OKTOBRIS
25: Kreisais Krasts, Hanzas Perons
25: Men in Black, Arēna Rīga
25: Goran Gora un Latvijas Radio Bigbends, Spīķeru koncertzāle
NOVEMBRIS
05: Jānis Šipkēvics un projekts “Nepāriet”, Hanzas Perons
09: Lola Marsh, Mūzikas nams Daile
16: Brit Floyd, Palladium koncertzāle
23: Carnival Youth, Hanzas Perons
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Rokmūzika +30 grādos jeb Download festivāla apskats

Raimonda Arāja, 2017. g. 7. jūlijā

Kamēr Latvija vēl tikai gaidīja vasaru un tās temperatūras iestāšanos, pie kuras atkailināt visu, ko vien atkailināt skaitās pieklājīgi, es, jūsu uzticamā Intro korespondente, iespiedu mugursomā telti, guļammaisu un Ryanair biļeti un devos uz Parīzi ar mērķi nokļūt Download festivālā.

Uzreiz jāpiezīmē, ka Download nav vis franču, bet britu festivāls — kopš 2003.gada tas katru gadu norisinās Lesterā un katru gadu pulcē tūkstošiem rokmūzikas mīļotāju no visas pasaules. Francijai “savs” Download ir tikai kopš pagājušā gada, un šogad šis festivāls pirmoreiz notika arī Madridē.

Uz Francijas Download nokļūt nav grūti — tas norisinās Bretigny-sur-Orge, kas ir netālu no Parīzes, un ir relatīvi viegli sasniedzams ar sabiedrisko transportu. Organizatoru ieguldītais darbs ir redzams (un arī atbilst biļetes cenai) — pieejamas ir visas festivālā nepieciešamās ērtības, ieskaitot aizdomīgi pieklājīgas tualetes un dušas, dzeramo ūdeni, kas pieejams teju visur utt. Dzeramais ūdens izrādās īpaši noderīgs, jo festivāla laikā vidējā gaisa temperatūra ir stabili virs +30°C, pie tam nepārtraukti spīd saule, no kuras īsti nav, kur patverties, jo visa festivāla teritorija ir viens liels līdzenums bez neviena kociņa. Šī apstākļa dēļ ne viens vien pamanās tikt pie apdegušas ādas vai arī kāda saules vai karstuma dūriena (manā gadījumā — pie abiem).

Vienīgais, kā īsti nav, ir iespēja bez maksas uzlādēt savas ierīces — pie telts ar vienu (!) bēdīgu pagarinātāju drūzmējas vairāk cilvēku nekā padomju laikā pēc desas, un izrādās, ka pārējie apmeklētāji ir bijuši pietiekami gudri, lai mazām naudiņām laicīgi pieteiktos uz vienu no kastītēm (safety box), kurā var ieslēgt savas lietas un pie reizes uzlādēt visu, kas sirdij dārgs. Tā kā es neesmu bijusi tik tālredzīga, iemetu visas savas ierīces teltī un nopriecājos, ka līdzi ir rokaspulkstenis — dažreiz analogās tehnoloģijas padara dzīvi arī vienkāršāku.

Ēšanas un dzeršanas situācija ir apmēram tāda pati, kā visur. Ja gribas paēst, jārēķinās vismaz ar 5 EUR, taču starp kebabiem, burgeriem un frī var atrast arī kaut ko interesantāku. Dzērienu cena nav latvieša makam draudzīga — lētāko alu var nopirkt pa 8 EUR, ja gribas kaut ko, kas nav gluži žļurga, jāšķiras no 14 EUR. Šis apstāklis daudzus festivāla apmeklētājus mudina ielekt pirmajā busiņā, kas ved uz Bretigny (busiņi uz un turienes iet ļoti regulāri un ir bez maksas) un iepirkt dzērienu rezerves. Tos var droši nest iekšā telšu pilsētā, ja vien pudele nav no stikla.

Festivāla apmeklētāji savukārt patīkami pārsteidz ar attieksmi — ja jebkurš festivāls parasti piesaista daudz pusaudžu un jauniešu, kuru prioritāšu sarakstā bieži vien aizliet seju, sarīties ripas un uzvesties kā deģenerātam ir svarīgāk, nekā baudīt mūziku un pasākumu, šeit vispārējā noskaņa šķiet nedaudz savādāka — ne tikai rodas iespaids, ka publikai apmeklēt koncertus ir pirmā prioritāte, bet arī strādā princips “dari, ko gribi, bet netraucē citiem”. Atmosfēra ir draudzīga, cilvēki runājas, atvainojas, ja sanāk uzkrist tavai teltij un kopumā ir tieši tik kārtīgi un pieklājīgi, ka divos naktī grīļojoties pie miskastēm mēģina izdomāt, kurā miskastē būtu metams kurš šķirojamais atkritums.

Bet tagad par mūziku. Festivāls sākas piektdienas pēcpusdienā ar britiem Mallory Knox, kuri godam atklāj festivālu — uz viņu koncertu savācies jau visai pieklājīgs pūlis (ko puiši arī paši atzinīgi novērtē), un ir redzams arī pirmais mošpits. Pēcāk dodos skatīt vaigā salīdzinoši mazpazīstamu grupu, kuras gaitām sekoju jau kādu laiku — Dead!. Jā, grupas nosaukums ir tieši tāds pats kā otrajai dziesmai My Chemical Romance emo eposā The Black Parade, un jā, ir dzirdams, ka Dead! no MCR ir nenoliedzami iedvesmojušies. Dead! ir jaunāki par lielāko daļu apmeklētāju, viņu ģitāru siksnas ir pārliecinoši pielīmētas ar skoču, tetovējumi atgādina mūsu visu jaunības kļūdas, un, lai arī dažbrīd kaut kur iesprūk kāda nepareiza nots, grupa ir pietiekoši dusmīga un enerģiska maksimālisma pilna, lai uz to varētu pievērt acis. Dead! spēlē tā, it kā tas būtu viņu pirmais un pēdējais koncerts, grupas solists izkliedz vārdus, šķiet, balansējot uz nervu sabrukuma robežas, un panākot to, ka šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad dziesmas dzīvajā izklausās labāk nekā ierakstā. Pat tā publikas daļa, kas nezina nevienu Dead! dziesmu, atzinīgi novērtē My Generation kaveru, kā arī pie Alaska gaisā paceļas pietiekoši daudz roku, lai varētu secināt, ka koncerts ir izdevies.

No visiem koncertiem visvairāk tētu šķiet pulcējuši Dinosaur Jr., kamēr viņu bērni (es šeit spekulēju, bet pieļauju, ka tā arī varētu būt) pacietīgi sasēdušies pie citas skatuves, gaidot tūlīt pēc tam spēlējošos Blink-182. Blinku koncertā gan arī sanāk sastapt daudz cilvēku, kas ir vecāki par mani — un nav jau arī nekāds brīnums, jo daudziem šīs grupas mūzika ir kaut kas ārkārtīgi nostalģisks. Grupas uzstāšanās ir pieklājīga — šķiet, ka īsti formā nav tikai Mets Skiba, kurš, vienkārši runājot, šķiet vai nu aizdzēries, vai nu visnotaļ saguris. Bet gan Marks Hoppus, gan Traviss Bārkers vilšanos it kā neraisa — koncerts ir kvalitatīvs un patiesībā pat labāks, nekā gaidīju, vienīgi tajā nav nekādu pārsteigumu — kā to vēlāk apliecina setlist.fm, visos šīs tūres koncertos Blinki spēlē precīzi vienas un tās pašas dziesmas, tāpēc to, ka repertuārs ir atstrādāts un atspēlēts, nevar nejust. Mazāku, bet tik un tā visai iespaidīgu pūli savāc franču smagā metāla apvienība Gojira, ko franči mīl tikpat apmēram tik ļoti, cik latvieši pirms desmit gadiem mīlēja Prāta Vētru. Tomēr, atšķirībā no Prāta Vētras, Gojira pēdējais albums ir samērā izcils, līdz ar to nopriecājos, ka puse no viņu setlistes sastāv tieši no šī albuma dziesmām, no kurām iespaidīgi skan Silvera un Stranded.

Pirmās dienas hedlaineri Linkin Park sniedz teju divas stundas garu priekšnesumu, kura laikā spēlē gan vecās dziesmas, gan šo to no jaunā albuma. Publikas attieksme ir paredzama — kamēr jebkas no grupas vecā repertuāra izsauc kopīgu līdzi dziedāšanu, lielus mošpitus un publikas atzinību, brīžus, kad grupa iestarpina pa kādai jaunajai dziesmai, liela daļa cilvēku izmanto, lai ieskatītos telefonā, iedzertu alu vai uzvilktu kādu dūmu. Nav gan tik traki kā Hellfestā, kur publika esot rādījusi nepieklājīgus žestus un metusi nabaga Česteram ar priekšmetiem. Lai nu kā, Linkin Park cienīgi un ar entuziasmu nospēlē visu savu setu, aplaimojot skatītājus cita starpā ar zosādu uzdzenošu akustisku Crawling versiju. No jaunajām dziesmām patīkami pārsteidz One More Light, kas, pretēji albuma puspliekanajai versijai, koncertā skan maigi un aizkustinoši. Izskaņā dzirdam Numb, Heavy, Papercut un Bleed It Out, gaismas nodziest un jāiet mājās.

Ar pēdējo koncertu uz lielās skatuves gan vēl viss nebeidzas — tie, kas vēl nav saguruši, telšu pilsētā var ieliet pa dzērienam un doties paklausīties jaunos britu progresīvā roka censoņus Black Peaks, kas, manuprāt, nu jau būtu pelnījuši uzstāties uz kādas lielākas skatuves. Pirms koncerta ļoti labi var saskatīt, kā grupas solists Vils Gardners nervozi soļo aiz skatuves, ik pa brīdim iemalkojot dzērienu un arī apskaujot savu grupas biedru, kurš papliķē pa plecu — sak, būs labi. Uznākot uz skatuves, izmainās gan viņa sejas izteiksme, gan stāja un turpmāko piecdesmit minūšu laikā visiem ir iespēja baudīt Vila un Black Peaks piesātināto muzikālo priekšnesumu. Enerģija un talants šiem puišiem piemīt, kaut arī šķiet, ka pat ļaunu nenāktu nedaudz vairāk skatuves pieredzes — jūtama neliela neveiklība (vai nervozitāte) un, kad vienu reizi koncerta laikā grupa apmaldās savās sarežģītajās ritma figūrās, puiši, šķiet, samulst nedaudz vairāk, nekā vajadzētu.

Nākamā diena sākas agrāk — divos dienā ar apvienību Black Foxxes, kuras žanru vislabāk raksturo viņu pašu facebook lapā minētais — depression pop, un kas labāk iederētos tumšā bārā un vismaz pēc trijām vīna glāzēm. Bet, ja godīgi, es nesaprotu, kādēļ viņi nav slavenāki. Klausoties Lonely The Brave atskāršu, ka esmu viņus jau vienreiz redzējusi Readingas festivālā, un tūlīt saprotu, kādēļ to neatceros — lai arī muzikāli tā nav vājākā grupa festivālā, viņu uzstāšanās ir tieši tik ne-īpaša, ka jau pusstundu vēlāk es no tās neatcerēšos gandrīz neko, izņemot faktu, ka esmu tur bijusi. Vēlāk uz tās pašas skatuves uzstājas hardcore apvienība Code Orange, kas jau izpelnījusies atzinību par tās lieliskajiem koncertiem un pilnīgi attaisno uz sevi liktās cerības. Un, ņemot vērā to, ka hardcore mūzikas scēnā (tāpat kā šī festivāla lainapā) meiteņu vēl arvien nav pārāk daudz, prieks vērot Code Orange ģitāristi/vokālisti Rebu Meijersu — viņa dzied un growlo ar vietām teju dzīvniecisku neprātu, kas raksturīgs visai grupas mūzikai. Koncertu skatos no maliņas, un tuvāk skatuvei, kur visi trako, nelienu. Bail palikt bez zobiem.  

Lai arī tikko esmu pasūdzējusies par meiteņu trūkumu festivāla lainapā, uz vienīgās otras grupas koncertu, kuras soliste ir meitene (Epica), neaizeju, tā vietā izvēloties iegremdēties mentālo veselību izaicinošā priekšnesumā, ko sniedz amerikāņu post-hardcore apvienība Touché Amoré. Viņu koncerts ir kā kopīgs psihoterapeita apmeklējums — tas ir, ja pie psihoterapeita drīkstētu kliegt līdzi Touché Amoré dziesmām. Kārtējo reizi jāizceļ solista spējas — tās noteikti attaisno visas ekspektācijas, un skatīties, kā viņš izkliedz savu dvēseli uz skatuves, ir teju katarsi raisoša pieredze. Islandiešu metālisti Solstafir, ko man nedaudz gribētos dēvēt par metāla Sigur Ros un kuru uzstāšanos esmu gaidījusi, gan nedaudz pieviļ. Nevis tādēļ, ka spēlētu slikti, bet tādēļ, ka koncerta vidū saprotu, ka viņu mūziku laikam tomēr labāk baudīt, klausoties ja ne vienam pašam mežā, tad vismaz mazākā cilvēku lokā, bet ne kopā ar lielu festivāla pūli. Pazūd tā mistiskuma garša.

Otrās dienas vakara gaidītākais notikums neapšaubāmi ir System Of A Down koncerts, kura dēļ daudzi ir iegādājušies vienas dienas biļeti, uz šo vakaru teju dubultojot festivāla apmeklētāju skaitu. Šķiet, uz šo koncertu ir ieradušies ja ne visi festivāla apmeklētāji, tad vismaz 90% no tiem. Un jā, tas ir tik iespaidīgi, ka pat gaiss šķiet uzlādēts. Diemžēl, es kā jau karstumneizturīgs latviešu cilvēks, esmu dienas laikā tikusi pie saules vai karstuma dūriena un esmu spiesta koncerta vidū pamest pūli, lai kādu neapvemtu. Ir lietas, ko sev nepiedod. Šī ir viena no tām, domāju, ejot stāvēt maliņā un turoties, lai nenobirtu asariņa. Seržs taču neraudātu, ne?

Trešajā dienā ir pavisam karsts, mirst nost gan apmeklētāji, gan grupas, kam nākas uzstāties uz skatuvēm, kuras dāsni apspīd siltā Francijas saule. No paša rīta dodos apskatīt velsiešus Astroid Boys, kas atšķiras no absolūti visa cita, kas dzirdēts šajā festivālā, jo šie puiši kombinē panku ar grime. Un jā, tā ir laba kombinācija, jo Astroid Boys ar savu enerģisko mūziku šeit absolūti iederas. Britu jaunie gotiskie panki Creeper, šķiet, nejūtas līdz galam komfortabli šajā temperatūrā un gaismā (ko arī paši atzīst), taču, par spīti nelielām skaņas ķibelēm sākumā, nospēlē pieklājīgu setu, kurā ir gan visi hiti (Suzanne, Hiding With Boys un absolūtā emo himna Misery), gan mazāk zināmi gabali (piemēram, VCR no viņu iepriekšējā EP), un beidz uzstāšanos ar aizkustinošu runu un I Choose To Live, kas saviļņo vismaz mani un manā redzeslokā esošos fanus.

Coheed And Cambria pieklājīgi nospēlē visu, kas paredzēts, atrādot savu muzikālo varēšanu, taču koncerta laikā nepamet sajūta, ka viņiem uzstāšanās jau kļuvusi par rutīnu. Absolūti pretēja sajūta rodas Architects koncertā. To, ka viņi ir dusmīgi un ka viņiem rūp, kas notiek ar sabiedrību un pasauli, var just, jau paklausoties viņu ierakstus, taču koncerts visu paceļ nākamajā līmenī. Tas vienlaikus ir organizēts haoss un viena no draudzīgākajām vietām, kur atrasties. Pie tam, šī grupa ne tikai spēj sniegt iespaidīgu un enerģijas pilnu koncertu, bet arī lieliski komunicē ar saviem faniem, un, galu galā, atstāj patiešām jauku cilvēku iespaidu. Ja ir iespēja redzēt šo apvienību, noteikti ieteiktu to izmantot.

Vēl viens festivāla highlight ir Rancid uzstāšanās. Lai arī grupa ir kopā jau ilgāk nekā 20 gadus, viņu uzstāšanās pārliecina, ka viņiem vēl arvien ārkārtīgi patīk tas, ko viņi dara. Viņu saspēlē un tajā, kā viņi izturas uz skatuves, ir jūtams azarts, kas atspoguļojas ne tikai priekšnesumā, bet arī tajā, par ko viņi runā pauzēs starp dziesmām. Vai tas būtu atmiņu stāsts vai kāds joks, Rancid ir vienkārši un nepiespiesti, un publika ir tieši tāda pati — visi apskaujas, dejo un dzied kopā. Šis ir tas panks, ko es iemīlēju savos padsmit gados, un šis ir tas panks, pie kā pazaudēt saprašanu un pazust pūlī un mošpitā.

Ļoti līdzīgas sajūtas raisa vakara hedlaineri Green Day. Viņu sets ir divarpus stundas garš un  lielākoties tajā “pārstāvēts” ir grupas pēdējais ieraksts Revolution Radio, kā arī viņu populārākais albums American Idiot, taču ir arī šis tas no Dookie un Nimrod, un pa vienai dziesmai iemaldījies arī no citiem albumiem. No iepriekš izdotajiem trīs ierakstiem (Uno!,  Dos! un Tre!) koncerta programmā nav iekļauta neviena dziesma — acīmredzot Green Day ir vienisprātis ar visu pārējo pasauli par to, ka šos albumus labāk aizmirst. Lai nu kā, koncerts ir viss, ko vien var vēlēties. Fani ir pārlaimīgi, visur veras vaļā viens mošpits pēc otra un šurpu turpu crowdsurfo cilvēki (šajā festivālā tas ne tikai nav aizliegts, bet ir absolūti normāla parādība, un pūlis ir pārsteidzoši atsaucīgs — neredzu, ka kāds kaut kur tiktu netīšām nomests). Paši grupas dalībnieki ir enerģijas pilni un teju hiperaktīvi, dziesmu starplaikos neatslābinoties un gan komunicējot ar savu publiku, gan to izklaidējot. Solists Billijs Džo koncerta laikā arī uz skatuves uzaicina viņiem pievienoties vairākus jauniešus, kam iedod ko nospēlēt vai nodziedāt, un viens mazs puika, kurš ticis uz skatuves un atzinies, ka tomēr spēlēt nemāk, dabū doties mājās ar vienu no Billija ģitārām. Pie encore Green Day atgriežas ar American Idiot un pilnu Jesus Of Suburbia, pēc kā gaismas nodziest, grupa aiziet un daži apmeklētāji jau pošas uz telti, kad Billijs Džo atgriežas ar akustisko ģitāru un nospēlē Ordinary World un absolūto hitu Time Of Your Life. Labāku festivāla noslēgumu nevarētu vēlēties. Noslauku asariņu un kopā ar pārējo pūli šļūcu uz telšu pilsētu, kur vēl gaida pudele ruma un bars tikpat saviļņotu cilvēku. Zem deguna dungojot Ordinary World prātoju, ka ir diezgan neslikti būt daļai no tādas ģimenes — ģimenes, kas atvadās ar vārdiem “līdz nākamai reizei”.

 

P.S. ņemot vērā to, ka visu festivāla laiku esmu pavadījusi bez uzlādēta telefona, man no visa šī pasākuma nav pilnīgi nevienas bildes, līdz ar to fotoreportāža šoreiz izpaliek. 

 

Foto: publicitātes foto

Tavs komentārs