Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Roskildes festivāls 2017: 1. un 2. dienas apskats

Jana Udovenko, 4. jūlijā

Ja pirms trim gadiem mums Roskilde šķita kaut kas liels un neaptverams, tad šogad, atgriežoties tur trešo reizi pēc kārtas, jau jutāmies kā mājās. Vairs nebija jāizmanto karte, lai orientētos milzīgajā festivāla teritorijā, bija skaidrs, kā var aizlavīties līdz labākajām tualetēm un kur var dabūt gardāko picu. Arī galvenās skatuves jau bija labi iepazītas un bija skaidrs, ka uz Apollo jāiet, ja grib dzirdēt aktuālākos elektroniskās mūzikas un hiphopa vārdus. Oranžā skatuve atvēlēta lielajiem vārdiem, savukārt Arēnā un Avalonā var atrast pa druskai no visa.

Tad nu pirmo festivāla dienu nolēmām pavadīt pie Apollo skatuves, uz kuras tovakar kāpa divi prominenti Ninja Tune mākslinieki — Bicep un Bonobo. Kaut arī britu duets Bicep ir darbojies mūzikā jau no 2009. gada, viņi aktīvi sākuši spēlēt festivālos salīdzinoši nesen, un izskatās, ka līdz šim katrs koncerts ir gājis uz urrā. Kā nekā Endijs Fergusons un Mets Makbrajars ir ieguvuši lielu slavu no sava bloga Feel My Bicep, kur viņi postoja retus house, disco un techno mūzikas atradumus, izveidojot diezgan lielu pielūdzēju loku. Tieši tādēļ laikā, kad uz lielās skatuves uzstājās The Weeknd, pie Apollo vēl joprojām bija diezgan paprāvs cilvēku skaits, kas daudz labprātāk gribēja izdejoties pie Bicep, nekā klausīties kanādiešu r'n'b zvaigzni. Arī mēs palikām līdz pašām koncerta beigām, metoties trakās dejās un aicinot pilnīgus svešiniekus darīt to pašu, un tas bija sasodīti viegli, jo Bicep ļoti prasmīgi uzturēja augstu enerģijas līmeni un jautru atmosfēru visa koncerta laikā.

Uz tās pašas pozitīvās nots sākās arī Bonobo koncerts, kas arīdzan spēja savākt pārsteidzoši lielu skatītāju skaitu, neskatoties uz to, ka The Weeknd koncerts vēl nebija beidzies. Atskatoties uz visu festivālu kopumā, jāatzīst, ka tieši šis ir viens no koncertiem, kas atmiņā palicis visvairāk. Es tik tiešām neatceros pēdējo reizi, kad koncerta laikā būtu jutusies tik labi. Pilnīgi katra mana ķermeņa šūna bija pārpildīta ar tīru laimi un prieku un man šķita, ka es lidinos citā pasaulē. Par pārsaulīgo efektu parūpējās skaistās projekcijas, kas nesa skatītājus te pa tuksnesi, te pa mežu, žilbinošās gaismas un septiņu cilvēku pavadošā grupa, kas bija uz skatuves līdzās Bonobo un padarīja katru skaņdarbu daudz sulīgāku nekā ierakstos. Man blakusstāvošais koncerta apmeklētājs vienā brīdī iesaucās "If I could make love to a concert, this is it. I feel like kissing everybody here," un, šķiet, ka tieši tā jutās pilnīgi katrs šajā koncertā. Laime pilnīga pusotras stundas garumā.

Tik pacilājošu koncertu būtu bijis ļoti grūti pārspēt, tādēļ nolēmām pielikt punktu pirmajai festivāla dienai un uzlādēties nākamajai. Otro festivāla dienu iesākām ar Bejonsē māsu Solange, kas ar savu pagājušā gada albumu A Seat at the Table sacēla diezgan lielu haipu ap sevi un atgrieza savu vārdu r'n'b scēnā. Jāsaka, ka tas ir diezgan pelnīti, jo jaunais Solange skanējums un vizuālais tēls ir tik nobriedis kā nekad agrāk, un viņa tagad var pat diezgan viegli pacīnīties ar savu māsu par r'n'b karalienes titulu. Arēnas skatuve ceturtdienas vakarā bija pārpildīta, un katru reizi, kad Solange atrādīja savu balsi un deju soļus savas grupas pavadībā, lielo telti pāršalca aplausi un sajūsmas izsauskmes. Vislielāko sajūsmu no publikas izpelnījās mirklis, kad Solange nokāpa no skatuves pie pirmās rindas un sāka personīgi, gandrīz uz ceļiem dziedāt vienai no mūziķes fanēm, kas no pārlaimes sāka tik ļoti raudāt, ka Solange viņu beigās sirsnīgi apskāva. Šis mirklis bija it īpaši emocionāls arī tādēļ, ka šī fane bija melnādaina un Solange tieši tajā brīdī dziedāja iedvesmojošo, melnādainajiem cilvēkiem domāto F.U.B.U. (For Us By Us) un veltīja viņai dziesmas vārdus All my niggas in the whole wide world, Made this song to make it all y'all's turn, For us, this shit is for us, Some shit is a must, This shit is for us. Starp dziesmām Solange arī ieminējās, ka negrib būt tikai izpildītāja, bet gan vēlas sniegt cilvēkiem mākslu, un pēc šī koncerta var apgalvot, ka viņa visnotaļ iet pareizajā virzienā, jo tagad, katru reizi klausoties A Seat at the Table, acīs sarosās asaras, atceroties cik skaists bija šis koncerts.

Uz emocionāla skaistuma viļņa palikām arī visu atlikušo vakaru, jo uz Oranžās skatuves burvīgu priekšnesumu bija sagatavojusi britu trijotne The xx. No dejojamiem, Jamie xx producētiem gabaliem līdz lēnām balādēm, grupa skanēja absolūti perfekti, un kopā ar lielisku gaismu šovu lika visiem aizmirst par pēkšņi sākušos lietu. Arī grupa pati bija lielā sajūsmā, jo bija nepacietīgi gaidījusi savu uzstāšanos Roskildes festivālā, un tādēļ viņi bija it īpaši priecīgi par tik atsaucīgu publiku, kas turpināja aplaudēt un sajūsmā spiegt. Romija arī padalījās ar stāstu par savu pirmo Roskildes pieredzi 16 gadu vecumā, kad viņa bija viena no festivāla apmeklētājām kopā ar savu tā brīža draudzeni. Diemžēl tas festivāls Romijai nebeidzās diez ko labi, jo draudzene viņu pameta, tādēļ Romija visa koncerta laikā turpināja smaidīt un priecāties par savu otro, daudz patīkamāku Roskildes pieredzi, sakot, ka “you are way more fun than she ever was”. Koncerts kulminēja visiem unisonā dziedot Angels un kārtējo reizi Roskildes vakars bija noslēdzies ar absolūtu pārlaimes izjūtu.

Vai festivāla Oranžā sajūta saglabājās arī nākamo divu dienu garumā, varēsi lasīt mūsu nākamajā Roskildes festivāla apskatā.

Jau tagad vari apskatīties mūsu fotoreportāžu no festivāla mūsu Instagram kontā @Intro.lv vai arī izmantojot tēmturi #IntroRoskildē.

Par mūsu iepriekšējiem piedzīvojumiem Roskildes festivālā vari lasīt te.

Raksta un koncertu foto: Jana Udovenko

Tavs komentārs