Roskildes festivāls 2018: 1. un 2. dienas apskats

Tautā runā, ka pastāv divu veidu Roskilde — vai nu slapja dubļu vanna, ko pieredzējām pagājušogad, vai arī īsta Sahāra. Tad nu šogad dabūjām izbaudīt to otru galējību svelmainā saulē un treknā putekļu kārtā. Tik treknā, ka visas teltis bija nomainījušas savu krāsu uz brūnu (veiksmi atrast savējo, nākot pēc ballītes piķa melnā tumsā). Tik treknā, ka daudzi staigāja apkārt vai nu ar putekļu maskām vai apsietām bandanām. Tik treknā, ka puse festivāla apmeklētāju bija slimi, vēl nesagaidot festivāla beigas.

Jāatzīst, ka par spīti tam, šāds laiks ir daudz pateicīgāks nedēļu ilgai ballītei, nekā nemitīgs lietus, ko arī ļoti labi varēja just pacilātajā atmosfērā. Kā jau ierasts, festivāls iesākās ar četrām iesildīšanās dienām, kas tika aizvadītas nemitīgās ballītēs līdz saullēktam un pārmērīgā dzeršanā. Savukārt, kad trešdienas pievakarē tika atvērta arī galvenā festivāla teritorija, varējām sagaidīt vairākus jaunumus.

Pirmām kārtām, šogad Roskilde ieviesa jaunu pitu sistēmu. Ja pirms tam vajadzēja visu dienu stāvēt/sēdēt/gulēt rindā pie Oranžās skatuves, lai tiktu pašā priekšā uz konkrētu koncertu, tad tagad ir iespēja izņemt attiecīgā koncerta aproci jau no paša rīta un atlikušo dienu laimīgi staigāt apkārt un izbaudīt festivālu. No vienas puses, šī jaunā sistēma ir ļoti apsveicama, jo, kā jau minēts, nav nepieciešams visu dienu dirnēt vienā vietā un palaist garām citus koncertus. Šī aproce arīdzan dod garantiju, ka tev vienmēr būs nodrošināta vieta pitā, un pamatīgi atvieglo satiksmi pārējiem festivāla apmeklētājiem, jo vairs nav jāiet apkārt cilvēku rindām un norobežojumiem. Savukārt, no otras puses, šīs aproces tiek izķertas diezgan ātri, tādēļ jābūt veikliem. Piemēram, lai tiktu uz Gorillaz koncertu cilvēki pulcējās pie galvenās teritorijas ieejas vēl pirms tās atvēršanas un, līdz ko pulkstenis sita 10, skriešus metās iekšā, lai tiktu pie kārotās aproces. Tas, piemēram, var būt ļoti neizdevīgi vienas dienas biļetes īpašniekiem, kas nekad nav festivāla teritorijā tik agri un tādā veidā zaudē iespēju būt pitā.

Otrkārt, pagājušajā gadā pieliktā KlubRÅ skatuve bija kļuvusi divtik liela un kalpoja kā avantgardās mākslas oāze. Tur nedēļas garumā varēja skatīt unikālas mākslas performances un instalācijas, kā arī klausīties dažādus eksperimentālus koncertus un DJ setus. Pat ieeja jaunajā festivāla vietā bija diezgan apslēpta un gluži kā Doctor Who telefonbūdiņas kosmosa kuģis bija lielāka no iekšpuses, jo, lai tur nokļūtu, bija jāiziet cauri šauram tunelītim, un tikai tad atklājās, kas tad slēpās aiz baltajām sienām ar mazmazītiņo uzrakstu KlubRÅ. Tajā atradās trīs dažādas skatuves — divas performancēm un viena diskusijām — kā arī liela ar zaļumiem un puķēm apklāta siena, kas daudziem izrādījās pateicīgs Instagram bildīšu fons. Piemēram, uz vienas no šīm skatuvēm atklājām Justin Shoulder ar savu jaunāko priekšnesumu Carrion, kurā viņš pārtop par postapokaliptisko cilvēk-dzīvniek-mašīnbūtni ar Apple austiņām matu vietā, sarkanām lāzeracīm, baltu masku ar muti, kas stiepjas līdz ausīm, un pie miesas piekarinātiem kauliem. Kas to būtu iedomājies, ka ko tādu var skatīt Roskildes festivālā?

Bet nu, ķeramies klāt pie mūzikas. Jāatzīst, ka pirmā diena bija nedaudz pašķidra, jo koncerti sākās tik pulksten 17 un bija diezgan mēreni izretināti līdz pusnaktij. Toties tas ļāva viegli saplānot dienas programmu, salīdzinot ar pārējām festivāla dienām, kad pieci labi koncerti pārklājās vienā laikā un bija vai nu jāizdara sāpīgas izvēles vai arī jāskraida apkārt kā vistai bez galvas. Todien labu atkalredzēšanos mums sagādāja St. Vincent, kas pirms trim gadiem bija viesojusies arī tepat pie mums Positivus festivālā. Kopš tā laika viņas tēls ir paspējis piedzīvot kārtējo metamorfozi un apaugt ar vēl lielāku seksapīlu, tajā pašā laikā nezaudējot viņas meistarīgo ģitārspēli un dziesmu rakstīšanas prasmes. Savas setlistes laikā Annija Klārka lielākoties pieturējās pie sava jaunākā albuma Masseduction dziesmām, un kaut arī viss priekšnesums bija koreogrāfiski pārdomāts līdz pēdējam sīkumam ar krāsainām ģitārām, prožektoru sienu un video projekcijām, nedaudz pietrūka viņas veco gabalu. Šķiet, tādēļ arī viedokļi par šo koncertu bija diezgan dalīti — vieni teica, ka koncerts bijis lielisks, kamēr citi tā arī nevarēja iejusties tajā, tādēļ palika diezgan vienaldzīgi.

Daudz lielāku publikas atsaucību varēja vērot dienas hedlainera — Eminema — koncertā, kur, šķiet, bija savākušies visi iespējamie festivāla viesi, aizpildot Oranžās skatives telpu līdz pašām maliņām un ārpus tām. Pat ārzemju un vietējā prese vēstija, ka šis bijis pārpildītākais koncerts Roskildes vēsturē ar 100,000 skatītājiem. Lielākā daļa, šķiet, bija atnākusi paskatīties uz savu bērnības elku un pakavēties nostaļģijā, kamēr citiem bija vienkārši interesanti noskaidrot, vai tiešām beidzot sanāks aplūkot vienu no slavenākajiem reperiem pasaulē. Šeit jāpiemin, ka Eminems nekad līdz šim nebija uzstājies Dānijā un bija atcēlis divus paredzētus koncertus 1999. un 2005. gadā, tādēļ gaidas viņu redzēt šajā valstī bija plaukušas jau teju divdesmit gadus. Kaut arī, stāvot aizmugurē, redzēt kaut ko no koncerta bija gandrīz neiespējami, dzirdēt visu varēja ļoti labi, un spriežot pēc dzirdes vien, Eminems nav novecojis ne mirkli. Skrienot pāri visiem saviem lielākajiem hitiem, enerģija kūsāja kā no tā paša blondā puikas tūkstošgadu mijā un, paldies dievam, lika aizmirst, ka tāds Revival albums vispār jebkad ir noticis. Patiesi triumfāla uzstāšanās, ar kuru beidzot paviesoties vikingu zemē.

Dienas muzikālo programmu savukārt noslēdza industirālā roka veterāni Nine Inch Nails, sniedzot spridzinošu šovu. Epileptiķiem tajā naktī pie Arēnas skatuves bija labāk nerādīties, jo viss koncerts tika pavadīts ar pulsējošām gaismām, dūmu mākoņiem un nāvējoši spēcīgiem un skaļiem bītiem. Nu, kā jau Nine Inch Nails koncertā pienākas. Neizpalika ne grupas lielākie hiti Closer, The Hand That Feeds un Head Like a Hole, kā arī sirdi plosošā Hurt, kas visus ievadīja tumšajā naktī.

Par to, ko redzējām, kad saule atkal ausa pār Roskildi, lasiet jau drīzumā mūsu nākamajā apskatā.

Jau tagad vari apskatīties mūsu fotoreportāžu no festivāla mūsu Instagram kontā @Intro.lv vai arī izmantojot tēmturi #IntroRoskildē.

Par mūsu iepriekšējiem piedzīvojumiem Roskildes festivālā vari lasīt te.

Raksta foto: Preston Drake-Hillyard

Koncertu foto: Jana Udovenko