Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Roskildes festivāls 2018: 3. un 4. dienas apskats

Jana Udovenko, 14. jūlijā

Ja iepriekšējā Roskildes rakstā minējām, ka trešdienas muzikālais piedāvājums bija diezgan pašķidrs, tad atlikušajās festivāla dienās par to nebija ne mazākā uztraukuma. Tieši otrādi, savā ziņā pat gribētos aizrādīt festivāla programmas plānotājiem par nedaudz nepārdomātu grafiku. Parasti Roskildē ir diezgan viegli izveidot savu muzikālo taciņu visas dienas garumā atkarībā no iemīļotā žanra, taču šogad diezgan acīmredzami koncerti vienai vai līdzīgām fanu grupām pārklājās cits uz cita, kamēr citos brīžos starp koncertiem bija lieli tukšumi. Tādēļ nereti gadījās situācijas, kad ar sakostām lūpām bija jāupurē daži koncerti par labu citiem. Piemēram, vienā un tajā pašā laikā spēlēja David Byrne un Four Tet, Young Fathers un Sampha, Mogwai un Vince Staples. No otras puses, ir diezgan naivi cerēt, ka vienā, un it īpaši lielā, festivālā sanāks redzēt pilnīgi visu, ko sirds kāro. Tad labāk jābrauc uz NorthSide vai Open'er, kur programma salikta daudz pateicīgāk melomāniem. Par spīti tam, mums tik un tā sanāca redzēt lērums labu koncertu, par ko arī sīkāk pastāstīsim te.

Kamēr visa dāņu publika drūzmējās pie vietējā hiphopa dueta Benal, mēs baudījām amerikāņu post-hardcore blici Touché Amoré. Šie čaļi jau no sākta gala izpelnījās kritiķu mīlestību, it īpaši ar savām pēdējām platēm Is Survived By un Stage Four, tādēļ nebija šaubu, ka viņi parūpēsies par labu priekšnesumu. Jau no paša sākuma viņi metās iekšā ar savu emocionālo dziesmu '~' un singlu Rapture, kurā grupas līderis Džeremijs Bolms cīnās ar savas mātes nāvi. Kaut arī grupas apdziedātās tēmas nav no tām vieglākajām, Bolma sirsnība un atklātība sildīja sirdi, kamēr pārējie grupas dalībnieki parūpējas par labu ķermeņa izkustinšānu ar ātriem un spēcīgiem ģitārrifiem.

Pēcāk, kad dāņu publika bija no dāņu hiphopa pārvietojusies uz dāņu rokzvaigznēm The Minds of 99, mēs nostaļģiskā indīfolka gaitā devāmies uz Fleet Foxes. Nostaļģisks šeit ir īstais vārds, jo varēja just, ka grupa šeit atrodas desmit gadus par vēlu. Publika pa lielam reaģēja tikai uz pirmo divu albumu singliem un koncerta laikā kļuva arvien šķidrāka un šķidrāka, ļaujot mums no pašas aizmugures tikt diezgan tuvu klāt. Pa lielam tajā nevienu nevar vainot, jo pat tīri muzikāli bija jūtama krasā atšķirība starp grupas veco un jauno materiālu. Ja agrīnās dziesmas kūsāja ar melodiskumu un bagātīgu skanējumu, tad jaunais materiāls salīdzinājumā šķita ļoti vienmuļš un viendabīgs. Tādēļ arī teju stundu divdesmit garais koncerts šķita nevajadzīgi izstiepts un vietām lika garlaikoties. Varbūt vismaz neliels mierinājums tiem, kas gribēja braukt uz grupas koncertu Tallinā, kas tika atcelts tajā pašā dienā, kad redzējām viņus Roskildē.

Par viendabīgumu vai garlaikošanos nudien nevarēja sūdzēties vēlā vakara Young Fathers koncertā. To var vienīgi salīdzināt ar enerģijas sprādzienu, kas pāršalca Pavillion telti. Īsi pirms koncerta sākuma situācija gan izskatījās gaužām skumja, jo lielākā daļa publikas atradās vai nu Nika Keiva vai Joey Bada$$ koncertā, tādēļ pie skatuves varēja knapi saskaitīt trīsdesmit cilvēku. Par laimi uz blakus skatuves bija teju noslēdzies kāds cits koncerts, kas labi pakuplināja sanākušo skaitu. Pēcāk par visu jau parūpejās puiši paši, jo līdzīgi kā viņu Roskildes debijā pirms trim gadiem, garāmgājējiem pietika vien izdzirdēt un ieraudzīt, kas notiek uz skatuves, lai žigli ziņkārē pievienotos pūlim. Ticiet man, es arī būtu ieintriģēta, ja ieraudzītu tik trakas dejas un dzirdētu tik sirdi satricinošus bungu sitienus. Lai uzturētu augsto enerģijas līmeni, skotu trijotne bija parūpējusies par īpašu setlisti, sākot jau ar improvizēto What a Time to Be Alive un jaunā albuma dziesmām un beidzot ar izmeklētiem gabaliem no viņu albumos neiekļautām dziesmām. Tam visam pa virsu līdz detaļām noslīpēts stils — ticiet man, nav daudz vīriešu, kas var izskatīties fenomenāli apslīpētā melnā mežģīņu blūzē vai no zelta piespraudēm veidotā džinsu jakā. Young Fathers uzstāšanās bija tik lieliski pārdomāta no sākuma līdz galam, ka varam droši apgalvot, ka šis pārspēja viņu iepriekšējos koncertus.

No viena noslīpēta koncerta mēs diezgan ātri attapāmies otrā, kurā bija tas gods redzēt alternatīvās mūzikas un performances leģendu, kā arī Talking Heads solistu David Byrne. Šādu koncertu Roskilde tik tiešām vēl nekad nebija piedzīvojusi. Ierastā skatuves izkārtojuma vietā sienas bija noklātas ar pelēkām krellēm (vai ķēdēm?), kas pēkšņi pacēlās no grīdas un atklāja skatuves vidū novietotu galdiņu, uz kura atradās smadzenes un pie kura sēdēja baskājains Deivids. Līdz ar jaunā albuma noslēdzošo dziesmu Here viņš šīs smadzenes sāka cilāt un gluži kā profesors skaidroja ar dziesmu vārdiem, ka Here is a region of abundant details, Here is a region that is seldom used. Katrs solis bija daļa no kopīgās un rupīgi pārdomātās horeogrāfijas, un līdz ar dziesmas beigām no pelēkajiem aizkariem pamazām sāka izpeldēt arī Deivida bekvokālisti un instrumentālā grupa. Jāizceļ, ka šī desmit cilvēku grupa ne tikai spēlēja un dziedāja, bet arī dejoja līdzās Deividam visa koncerta garumā. Lieki piebilst, ka Deivids nav tradicionālo deju soļu mīlis, tādēļ visas kustības bija diezgan īpatnējas un drīzāk atgādināja performanču māsklu nevis deju. Muzikālā ziņā Deivids paspēja iziet cauri visam savam repertuāram — gan Talking Heads lielākajiem hitiem, kas, lieki piebilst, izpelnījās vislielāko atsaucību, gan jaunā albuma dziesmām, gan kopdarbiem ar St. Vincent, kā arī neaizmirstamo slinko dziesmu Lazy. Viss bija tik lieliski un tik pacilāti, ka arī tie, kas īsti nebija pazīstami ar Deivida daiļradi, izbaudīja šo koncertu uz visu klapi. Tādēļ arī pēc koncerta beigām nereti sanāca dzirdēt, ka “šis bija ļoti negaidīti, bet ļoti labi”.

Tad pavisam nemanot jau pienāca pēdējā festivāla diena, kuru vienmēr pavada divējādas emocijas — no vienas puses ir liels prieks, ka drīz varēs tikt vaļā no putekļu Sahāras un normāli izgulēties, bet no otras puses, pārņem skumjas, ka drīz šis muzikālais brīnums būs galā. Arī sestdiena bija piesātināta ar labiem koncertiem, un tā kā apskatīt pilnīgi visus mums nebūtu laika, mēģināsim izcelt to svarīgāko.

Par dienas vilšanos varētu nosaukt visu, kas todien norisinājās uz galvenās Oranžās skatuves. Sākot jau ar nevienam jaunietim nevajadzīgo dāni Peter Sommer, pie kura varēja vien nosnausties saulītē, un beidzot ar Dua Lipa un Gorillaz. Šķiet, vienojošais viedoklis no kritiķiem bija, ka Dua Lipa lielo skatuvi nebija pelnījusi un bija tai stipri par mazu. Sākot jau ar to, ka meičai ir tikai viens albums, no kura izveidot saturīgu programmu stundas garumā tūkstošiem cilvēku ir diezgan pagrūti. Arī personība meitenei vēl nav gluži izveidojusies, lai spētu novadīt tik lielu pūli, tādēļ viss šķita pārāk iestudēts un samākslots. Tad jau Lorde, kurai pagājušajā gadā tika piešķirta vien Arēnas skatuve, te būtu iederējusies daudz labāk. No otras puses, visspēlētākā dziesma Roskildes telšu pilsētiņā bija tieši Dua Lipas un Kalvina Harisa jaunākais singls One Kiss, tādēļ dzirdēt to uz lielās skatuves noslēdzošajā festivāla dienā beidzot atraisīja publiku un pavilka visus uz ballīti. Arī pēdējās divas dziesmas jeb Lipas lielākie hiti IDGAF un New Rules lika tūkstošiem cilvēku lēkāt unisonā, tādēļ nevarētu teikt, ka koncerts bija slikts, bet tajā pamatīgi kaut kas pietrūka.

Līdzīgu novērojumu varētu izteikt arī par Gorillaz noslēdzošo koncertu uz Oranžās skatuves. Nav noslēpums, ka Roskildes festivāls Deividam Albarnam ir gandrīz kā otrās mājās, jo viņš tur uztājas teju katru otro gadu, tādēļ šķita tikai loģiski, ka viņš bija parūpejies par tehniski labu izpildītu šovu ar vairākiem viesmāksliniekiem un lielām projekcijām ar animētajiem grupas biedriem. Toties, atkal, tajā visā kaut kas pietrūka. Iespējams, tādēļ, ka grupai ir izteikti labi singli, taču diezgan videvējs atlikušais materiāls, kas lika garlaikoties lielāko koncerta daļu. Iespējams, tādēļ, ka, par spīti savai mīlestībai pret Roskildi, Albarns šķita diezgan neenerģisks un koncertā neieinteresēts. Arī koncerta beigas izvērtās par neparedzētu sensāciju, kas aizēnoja visu pārējo priekšnesumu un kļuva par vienīgo notikumu, par ko cilvēki runā vēl joprojām. Tā nu sanāca, ka noslēdzošās dziesmas Clint Eastwood laikā reperis Del the Funky Homosapien pamanījās nokrist no skatuves un gūt savainojumu, tādēļ salūta un kulminācijas vietā koncerts noslēdzās ar paziņojumu, ka tas arī viss. Nav jau pirmā reize, kad Albarna noslēdzošais koncerts kļūst par ziņu virsrakstiem. Piemēram, 2015. gadā apsargiem viņu vajadzēja nonest no skatuves agrā rīta stundā, jo viņš bija pārāk piedzēries un negribēja noslēgt koncertu un iet prom.

Tieši tādēļ noslēdzošajā festivāla dienā mēs daudz vairāk izbaudījām mazākus priekšnesumus, kā piemēram, Kali Uchis kaislīgās dejas svelmainajā saulē vai ļoti kautrīgo krievu producentes Kedr Livanskiy uzstāšanos. Īstu tehno reivu pēc pusnakts mums sagādāja Kelly Lee Owens, kamēr lielus mošpitus iegrieza reperi Danny Brown un Vince Staples (attēlā).

Tā kā arī šogad varam apgalvot, ka festivāls bija labā līmenī, un nekas nepārspēj to vienotības sajūtu, kad visi kā siļķes mucā brauc vilcienā atpakaļ uz Kopenhāgenu. Noguruši, klepodami, krākdami, taču bezgala laimīgi, ka atkal bijusi iespēja nedēļas garumā baudīt unikālu brīvību labu draugu un lieliskas mūzikas pavadījumā.

Skaties mūsu fotoreportāžu no festivāla mūsu Instagram kontā @Intro.lv vai arī izmantojot tēmturi #IntroRoskildē.

Par mūsu iepriekšējiem piedzīvojumiem Roskildes festivālā vari lasīt te.

Raksta foto: Flemming Bo Jensen

Koncertu foto: Jana Udovenko

Tavs komentārs