Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

TUVĀKIE NOTIKUMI

MARTS
28: Singapūras Satīns, Palladium koncertzāle
APRĪLIS
16: Ville Valo, Palladium koncertzāle
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Way Out West 2019 festivāla apskats: pirmā daļa

Lauris Anstrauts, 2019. g. 14. augustā

Tā kā Intro ir Latvijā bāzēts portāls, mēs lielākoties rakstām par Latvijas festivāliem un citiem mūzikas notikumiem, bet daudzi no mums ik pa laikam dodas arī uz tuvākām un tālākām ārzemēm, lai apmierinātu savu izsalkumu pēc augstākā līmeņa koncertiem. Bieži vien esam centušies par šiem mūzikas notikumiem pēc tam arī uzrakstīt — piemēram, esam piedāvājuši reportāžas no Flow festivāla Helsinkos un Northside festivāla Orhūsā, tāpat arī Intro jau piekto gadu pēc kārtas ir bijis pārstāvēts Dānijā notiekošajā Roskildes festivālā, kas uzskatāms par vienu no Eiropas festivālu milžiem. Turpinot šo tendenci apceļot Skandināvijas ievērojamākos festivālus, pagājušajā nedēļas nogalē mūsu delegācija apciemoja Zviedrijas lielāko festivālu — Gēteborgā notiekošo Way Out West.

Šis festivāls sev mājvietu ir atradis gleznainajā Slotskūgenas parkā, kas atrodas netālu no pilsētas centra. Šāda norises vietas izvēle ļauj Way Out West nedaudz atšķirties no citiem līdzīgiem pilsētas festivāliem, jo, lai gan tas atrodas visai centrālā lokācijā, festivālā var atrast vairākus dīķus, kuros dzīvo pīles, kā arī koku ieskautas atpūtas zonas, kas ļauj sajusties tā, it kā atrastos pie dabas. Turklāt festivāla organizatori arī aktīvi domā par apkārtējo vidi, uzstādot sev mērķi pakāpeniski līdz minimumam samazināt siltumnīcas gāzu izdalīšanu atmosfērā un citu negatīvu ietekmi uz vidi. Šī iemesla dēļ festivālā jau astoto gadu ir pieejama tikai veģetāra pārtika, tiesa gan, piedāvātas ēdināšanas iespējas ir tik kvalitatīvas un daudzveidīgas, ka pat tādam gaļas cienītājam kā man tās ne uz brīdi šo trīs dienu laikā nepietrūka.

Tagad gan laiks ķerties pie mūzikas, jo šajā festivālā bija patiešām daudz mākslinieku ko redzēt. Kā viens no pirmajiem tā programmu uzsāka Jenss Lekmans, kurš starp citu, festivāla programmai tikai pievienots gandrīz pēdējā mirklī, aizstājot Džūlienu Beikeri, kurai veselības problēmu dēļ nācās savu uzstāšanos festivālā atcelt. Tādā ziņā šim festivālam ir paveicies, jo no Gēteborgas nāk ne viens vien slavens mūziķis, ko var saukt palīgā — līdzīgā veidā neilgi pirms festivāla tā programmai pievienojās citi vietējie spīdekļi Little Dragon.

Protams, arī vietējā publika viņu uzņēma ļoti atsaucīgi, tiesa gan, tiem, kas nav zviedri, tas savā ziņā bija mīnuss, jo Lekmans, kurš pazīstams ar savu spēju lieliski komunicēt ar publiku, šoreiz to izvēlējās darīt dzimtajā valodā, tāpēc neko daudz no viņa teiktā nesapratu. Visādi citādi gan šis bija ļoti sirsnīgs koncerts, kas lieliski ievadīja festivālu, turklāt, ņemot vērā, ka ne vienā vien no viņa dziesmām ir apdziedātas reālas situācijas no viņa ikdienas dzīves Gēteborgā, bija vēl īpašāk viņu dzirdēt tās izpildām šajā pilsētā.

Neilgi pēc tam uz tās pašas skatuves daudz enerģiskākas noskaņas ienesa britu panki IDLES, kas ieguvuši slavu ar savu ātro un masīvo skanējumu, kā arī izteikti politiskiem tekstiem. Viņu jaunākā albuma nosaukums ir Joy as an Act of Resistance, un tieši tā varētu raksturot viņu koncertus, jo viņi spēj gan būt ļoti izklaidējoši, gan nodot saviem klausītājiem savas politiskās idejas par vienlīdzību un humānu sabiedrību. Šis koncerts bija kā enerģijas apmaiņa starp grupu un publiku, jo abi grupas ģitāristi lielu daļu koncerta pavadīja atrodoties pūlī, savukārt sanākušie klausītāji atbildēja ar nerimstošu mošpitu skatuves priekšā, kas ik pa laikam pārvērtās lielos circle pit. Koncerta kulminācija pienāca brīdī, kad viens no ģitāristiem, iesērfojis pūlī, atdeva savu ģitāru kādam no faniem, kurš jau pēc brīža uz cilvēku rokām tika aizsūtīts līdz skatuvei, lai tur pievienotos grupai un nospēlētu dziesmas nobeigumu. Tāpēc par šī koncerta īstajām zvaigznēm varētu nosaukt skatuves darbiniekus, kuri nemitīgi asistēja grupas dalībniekiem, palīdzot viņiem doties pūlī un uzraugot, lai netiktu pārrauti ģitāras vadi.

Pēc tam devāmies pirmoreiz iemēģināt festivāla galveno —  Flamingo — skatuvi, kur uzstājās zviedru repere Silvana Imam. Sākotnēji biju plānojis šo koncertu laist garām, jo, tā kā nepārvaldu zviedru valodu, nebiju pārliecināts, vai tas mani spēs aizraut. Tomēr kolēģe Jana, kura dzīvo Dānijā, teica, ka uz šo nu gan esot jāiet, un labi, ka tā. Šī sīrieša un lietuvietes ģimenē dzimusī zviedru māksliniece savā mūzikā daudz runā par sociālām un politiskām tēmām (tā vismaz man teica), un ir skaidrs, ka daudzi viņā ieklausās, jo pie skatuves bija savācies ievērojams pūlis, kas enerģiski bļāva līdzi visām dziesmām. Turklāt, līdzās savai dabīgajai harizmai, viņa spēja aizraut arī ar koncerta vizuālo estētiku, vairākās dziesmās burtiski iededzot liesmas uz skatuves.

Šī festivāla īpatnība ir tāda, ka tam ir divas aptuveni vienāda izmēra galvenās skatuves, kas atrodas tieši viena otrai pretī, un koncerti uz tām notiek pamīšus viens otram. Šāda pieeja ļauj festivālam piesaistīt vairāk lielu vārdu, apmierinot mākslinieku prasības pēc lielām skatuvēm, un arī apmeklētājiem tas ir ērti, jo pēc koncerta beigām var vienkārši apgriezties un dažu minūšu laikā nokļūt pie otras skatuves.

Tieši tāpat darījām arī mēs, jo jau piecas minūtes vēlāk uz festivāla it kā otrās — Azalea — skatuves sākās šobrīd pasaulē ļoti pieprasītā britu mūziķa Deva Hainsa jeb Blood Orange uzstāšanās. It kā šajā koncertā bija viss, ko no tā varētu gaidīt — kvalitatīvs izpildījums no paša Hainsa puses, lieliska pavadošā grupa un aizraujošs vizuālais noformējums — tomēr kopumā tam kaut kā nedaudz pietrūka, lai tas patiesi izceltos citu festivāla priekšnesumu starpā. Varbūt pie vainas bija neaktīvā publika, kas ap sešiem vakarā vēl nebija kārtīgi iesilusi un Blood Orange spēlētājai mūzikai kustējās līdzi visai rezervēti. Ja šis koncerts notiktu pēc tumsas iestāšanās, iespējams, par to paliktu pavisam cits iespaids.

Kā nākamais plānā bija zviedru leģendas Neneh Cherry koncerts — jā, lai gan ar mūziku viņa sāka nodarboties dzīvojot Londonā, zviedri viņu tāpat uzskata par savējo, un arī viņa pati ar publiku sarunājās zviedriski. Nezinot, kas viņa ir, varētu būt grūti noticēt, ka viņas muzikālā karjera iesākās jau pirms gandrīz 40 gadiem, jo viņas koncerts izklausījās kvalitatīvi, enerģiski un, pats galvenais, mūsdienīgi. Tiesa gan, paveroties sev apkārt, varēja novērot to, ka Zviedrijā festivālu publika vecuma ziņā ir krietni plašāka nekā Latvijā, jo es sen nebiju sajuties kā jaunākais cilvēks kādā koncertā.

Pēc tam atgriezāmies pie Azalea skatuves, kur savu uzstāšanos uzsāka Džeimss Bleiks. Kā jau viņam ierasts, visi skatuves ekrāni šī koncerta laikā tika iekrāsoti melnbaltā krāsā, un arī debesīs sauli ātri vien nomainīja tumši mākoņi, pieskaņojoties viņa melanholiskajai mūzikai. Tiesa gan, par spīti manām bažām, ka viņa koncerts izklausīsies pārāk lēni un mierīgi festivālam, ar laiku tas sāka arvien vairāk uzņemt apgriezienus, Bleikam ar savu pavadošo grupu ik pa brīdim liekot publikai iesaistīties dejās. Tāpat jāizceļ viņa emocionālā runa koncerta beigās, kurā viņš aicināja visus nebaidīties meklēt palīdzību, lai uzlabotu savu mentālo veselību, jo, kā atzina viņš pats, savas depresijas dēļ viņš ir pazaudējis vairākus gadus no savas dzīves, agrāk nespējot izbaudīt neko no paša paveiktā.

Šī koncerta laikā jau lēnām sāka satumst, kas nozīmēja, ka ir pienācis laiks vakara galvenajai hedlainerei Džordžai Smitai, tiesa gan, no viņas uzstāšanās noskatījos tikai pavisam nedaudz — ne tāpēc, ka viņai trūktu kvalitātes, bet gan tāpēc, ka biju viņu redzējis jau pirms pāris mēnešiem citā festivālā. Jāatzīst gan, ka īsti nesapratu viņas atrašanos hedlaineres statusā, par ko viņa kļuva pēc tam, kad savu uzstāšanos atcēla Cardi B, jo, lai gan viņa ir visai pieprasīta māksliniece Eiropas festivālos, manuprāt, gan Zāra Lāšone, kas uzstājās neilgi pirms viņas, gan jau pieminētais Blood Orange šādam statusam atbilstu vairāk, un to varēja manīt arī koncerta klausītāju daudzumā, kas šķita pat mazāks nekā citos vakara koncertos.

Lai kā arī būtu, viņas koncerta vietā devāmies baudīt Džona Hopkinsa eksperimentālās elektronikas priekšnesumu, kas priecēja ar lielisku skaņu un dejot gribošu pūli, radot pareizo atmosfēru šim koncertam. Interesanti gan, ka, lai arī Hopkinsa mūzika skan visai futūristiski, vizuāli šis koncerts ļoti atsauca atmiņā 2000-šo gadu sākuma estētiku, pateicoties vizualizācijām, kas atgādināja Windows Media Player un dejotājiem uz skatuves, kuri žonglēja ar milzīgiem glow sticks.

Kad bija noslēgušies visi parkā paredzētie koncerti, bija pienācis laiks mainīt lokāciju, jo naktīs festivāls turpinās ar koncertu programmu Stay Out West, kas notiek dažādās lokācijās visapkārt pilsētai. Festivāla pirmajā vakarā izvēlējāmies doties uz koncertzāli Pustervik, kurā ietilpst nedaudz vairāk par tūkstoti cilvēku. Ierodoties mūs pārsteidza rinda pie ieejas, kas stiepās vismaz pārdesmit metru garumā, bet, par laimi, tā kustējās ļoti ātri un jau drīz vien bijām iekšā.

Tur savu koncertu jau bija paspējusi uzsākt austrāliešu dziedātāja Stella Donelija ar savu pavadošo grupu. Kā atklāja viņa pati, Gēteborgā viņa bija ieradusies pa taisno no savas dzimtenes, kur vēl pirms dažām dienām spēlēja citā festivālā. Garais pārlidojums gan nebija atstājis nekādas manāmas pazīmes uz viņas uzstāšanos, jo tā bija aizraujoša un dzīvīga visā tās garumā, māksliniecei demonstrējot gan izcilas prasmes komunikācijā ar publiku, gan smieklīgas deju kustības, kas vēl vairāk uzkurināja pūli. Un tas viss par spīti tam, ka vairākām viņas dziesmām ir visai drūmi teksti.

Ja Stella Donelija dzīvajā izpildījumā izklausījās pat labāk nekā ierakstā, diemžēl to pašu nevar teikt par amerikānieti Soccer Mommy, kuras uzstāšanās bija krietni vien blāvāka. It kā jau tehniskā ziņā koncertam nebija ne vainas, bet viņas izpildījumā nebija pat puses no emocijām, ko var saklausīt viņas ierakstos. To, šķiet, juta arī publika, kas viņu sagaidīja diezgan vēsi.

Šī koncerta laikā sāku just arī dienas laikā uzkrāto nogurumu, tāpēc ar to arī mana festivāla pirmā diena beidzās, jo bija jāpietaupa spēki atlikušajām festivāla dienām, kas solījās būt ne mazāk piepildītas. Par tām jau drīzumā varēsiet lasīt festivāla apskata otrajā daļā.

 

Foto: Hilda Arneback

Tavs komentārs